Kopš pagājušās nedēļas 11.Saeimas deputāti ir devušies atvaļinājumā. Izmantošu pirmās sesijas noslēgumu kā ieganstu savā blogā dalīties pārdomās par to, kā šī Saeima izskatās no malas.

Ja kādam nav laika lasīt visu tekstu, lūk būs īss kopsavilkums: šobrīd 11.Saeima izskatās vienlaikus ļoti cerīgi un ļoti frustrējoši. 🙂

Par labo

Ja salīdzina ar jebkuru no iepriekšējiem sasaukumiem, kopējais iespaids par šo Saeimu ir labs. Pat ļoti labs. Latvijā gan, jāatzīst, tas nav sevišķi grūti. Lai izceltos uz pārējo Saeimas sasaukumu fona, pietiek jau ar to, ka netiek pieņemti aizdomīgi, neizskaidroti lēmumi kāda privātajās interesēs. Pietiek ar to, ka nav aizdomu par Saeimas balsojumu pirkšanu. Lūk, šajā ziņā pirmo reizi es jūtos gandrīz mierīga. Tas manās acīs ir grandiozs ieguvums, jo vēl nesen šādas drošības sajūtas nebija.

Pirmo reizi pēc vēlēšanām es jūtu, ka deputātiem ir spars turpināt arī strādāt pie tiem jautājumiem, kuru risināšana iepriekšējās Saeimās šķita iespējama tikai pirms vēlēšanām. Pateicoties tam, ka parlamentā ir pārstāvētas vairākas partijas, kas visas vismaz publiski aizstāv tiesiskuma un sabiedrības līdzdalības vērtības, parlamentā starp šīm partijām izveidojusies veselīga konkurence, kas dzen šīs iniciatīvas uz priekšu. Piemēram, turpinās darbs pie tā, lai Saeima turpmāk balsotu tikai atklāti, lai dotu iespēju iedzīvotājiem nākt klajā ar petīcijām. Pēc vairāk nekā 10 gadu neizlēmības tūlīt sāksies sākumdeklarēšanās process. Arī jaunās elektronisko lietu padomes kandidātu atlases process – piekrītu, ka tas nav perfekts, taču tas ir demokrātiskākais kāds Latvijā vispār jebkad ir bijis. Salīdzinot ar to, kā dažādu amatu kandidāti pēkšņi “uzpeldēja” citos Saeimas sasaukumos, šis ir būtisks un simptomātisks progress. Esmu priecīga par to, ka šī Saeima arī jau ir mācījusies no savām kļūdām – pēc nemotivētas un arī vēlāk neizskaidrotas kāda tiesneša amata kandidāta noraidīšanas Juridiskās komisijas sēdē sliktākajās “veco laiku” tradīcijās, nākamais strīdīgais kandidāts tika noraidīts ar rūpīgu argumentāciju (gan no pozīcijas, gan opozīcijas puses) un plašām debatēm plenārsēdē.

Pēc ilgiem laikiem man bija interesanti klausīties parlamenta debates. Gan tādēļ, ka opozīcijas partijām (sevišķi SC) ir jauni kadri, kas ir spējīgāki oratori, nekā tie, kas bija pārstāvēti iepriekšējos sasaukumos, gan tādēļ, ka pozīcijas partiju pārstāvji tomēr cenšas reaģēt uz opozīcijas pārmetumiem, nevis vienkārši tos ignorē. Tas arī nav nekas pašsaprotams.

Esam ieguvuši daudz aktīvākus deputātus. Daudzās parlamentārās komisijas un apakškomisijas tam ir simptoms: gandrīz katrs vēlas darboties un tikt pamanīts. Dažkārt tas jau kļūst smieklīgi, bet es uzskatu, ka pārliekus aktīva Saeima ir simts reizes vēlamāka, nekā deputāti, kas vienkārši atsēž savu laiku labā amatā, cerot, ka nākamajā parlamentā gan jau tiks tāpat. Šādu deputātu šajā Saeimā ir mazāk nekā iepriekšējos sasaukumos. Vismaz tajos trijos sasaukumos, kurus atceros īpaši labi.

Visbeidzot – komunikācija. Tas ir PAVISAM kas cits, nekā redzējām vēl tikai pirms pusgada. Nu jau gandrīz puse no deputātiem lieto sociālos medijus (tviteris, gudrasgalvas.lv), lai sazinātos ar Latvijas iedzīvotājiem. Turklāt viņiem aizvien labāk sanāk. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Man ir grūti iedomāties citu, vēl efektīvāku veidu, kā samazināt leģendāro “plaisu starp varu un tautu”. Ja es redzu ko deputāts dara, par ko domā, varu uzrunāt, saņemt atbildi, redzu deputāta reakciju uz citu cilvēku ierosinājumiem – plaisa pazūd. Tiešu šāda komunikācija, nevis svinīgās runas vai jauniešu parlamenti (kas arī ir vērtīgi un vajadzīgi), nolīdzina distanci un ļauj rasties priekšnoteikumiem tam, lai varai varētu uzticēties. Ja uzticamies cilvēkiem, kas reprezentē parlamentu un valdību, tad uzticēsimies arī pašām šīm institūcijām.

Nav nemaz tik viegli sajust distanci no deputātiem, kuru klātbūtni ikdienā var manīt sociālajos tīklos. Katrā partijā tādi ir, dažās gan vairāk, citās – mazāk. Man šķiet, ka publiskai komunikācijai atvērto deputātu īpatsvars ir ļoti labs simptoms tam, cik iekšēji demokrātiska ir vai nav attiecīgā partija un cik labus kadrus tai ir vai nav izdevies piesaistīt. Skaitliski visvairāk šādu deputātu pagaidām redzu Vienotībai (Aleksejs Loskutovs, Lolita Čigāne; Ingmārs Čaklais; Andris Buiķis; Andrejs Judins; Arvils Ašaradens; Ina Druviete; Ojārs Kalniņš; Rasma Kārkliņa; Janīna Kursīte-Pakule; Ainars Latkovskis; Atis Lejiņš; Inguna Rībena), lai gan vislielākais komunikablo deputātu īpatsvars varētu būt Nacionālajai apvienībai (Dzintars Rasnačs, Ināra Mūrniece, Kārlis Krēsliņš, Einārs Cilinskis, Inese Laizāne, Ilmārs Latkovskis, Romāns Naudiņš, Imants Parādnieks, Vineta Poriņa, Dāvis Stalts). ZRP un SC internetā redzu katrā pa četriem ļoti aktīviem deputātiem (SC: Valērijs Agešins, Andrejs Eksniņš, Boriss Cilevičs, Igors Pimenovs; ZRP: Inga Bite, Juris Viļums, Inese Lībiņa-Egnere, Valdis Liepiņš). ZZS – tikai divus (Rihards Eigims, Kārlis Seržants) un Olšteina grupā tikai Elīna Siliņa nebaidās no komunicēšanas arī ar nelabvēlīgi noskaņotiem pilsoņiem.

Lai gan šis bloga ieraksts ir veltīts Saeimas darbam, īpaši vēlos uzslavēt ministrus. Tas, kā viņi, neskatoties uz aizņemtību, stāsta par darāmajiem darbiem un komunicē – gan tviterī, gan gudrasgalvas.lv – arī ir kaut kas iepriekš neredzēts. Ķīlis, Pavļuts, Sprūdžs, Pabriks – viņus varētu īpaši izcelt kā lieliskus tviterotājus, kuri rada lielisku priekšstatu gan par iecerēm savā nozarē, gan labprāt iesaistās diskusijās, uzklausa priekšlikumus. Tāpat sociālajos tīklos pamanāmi ir arī Dombrovskis, Rinkēvičs, Circene, Viņķele. Īpašas uzslavas par atbildību un drosmi pienākas Ķīlim un Circenei, kas nenobijās pēc vēlēšanām cīnīties par pagaidām sabiedrībā nepopulārām reformām savās nozarēs, kurām paši tic. Neko tādu iepriekšējos sasaukumos tik īsu brīdi pēc vēlēšanām arī neatceros. Ļoti labs iespaids.

Par slikto

Un tagad par sākumā pieminēto frustrāciju. Tai ir divi iemesli: 11.Saeimas sasaukums ir bijis, maigi sakot, bezatbildīgs attiecībā uz integrācijas jautājumiem. 11. Saeimas sasaukums ir būtiski pazeminājis politiskās kultūras latiņu attiecībās starp pozīciju un opozīciju. Par abām šīm parādībām visvairāk ir atbildīga valdošā koalīcija, tajā ietilpstošās partijas.

No sākuma par integrāciju. Tika palaista garām fantastiska iespēja ar cieņu, racionāli un bez histērijas reaģēt uz bezjēdzīgo referendumu par divām valsts valodām. Katram skaidrs, ka šis referendums ir vairāk visai ievērojamas sabiedrības daļas dusmu, protesta simptoms, nevis patiesa vēlme mainīt konstitūciju. Ja Latvijā pie varas būtu atbildīgi politiķi, viņi tā arī pret šo referendumu būtu izturējušies. Sak, mēs nepiekrītam referenduma ierosinājumam, referendumā balsosim pret, taču mūs interesē, kādēļ tik daudzi Latvijas pilsoņi par šādu iniciatīvu vispār ir parakstījušies – nākam kopā un domājam, kā no šīs situācijas mācīties, kā viens otru turpmāk labāk sadzirdēt. Tā vietā no 11.Saeimas sagaidījām histēriju, kad Latvijas pilsoņi, kas par šo bezjēdzīgo iniciatīvu ir parakstījušies, ne tikai netiek uzklausīti, bet tiek nodēvēti par valsts ienaidniekiem un piektajām kolonnām. Protams, ka tas tika interpretēts kā necieņas izrādīšana, ar tam sekojošu pretnostatījuma eskalēšanos. Rezultātā Latvijas cilvēki, kuriem vispār nav raksturīgi ikdienā domāt par sevi etniskās kategorijās, pēkšņi atkal sajutās kā latvieši un krievi, starp kuriem, izrādās, pastāv konflikts. Katrs vārds, kas varētu tikt interpretēts kā pretīmnākšana “otrajai frontei”, tika pielīdzināts teju vai nodevībai no “savas” nometnes puses.

Tā ir šausmīga gaisotne. Diemžēl tieši 11.Saeimai ir lieli nopelni tās uzkurināšanai. Vienīgais, ko šajā sakarā varu teikt pozitīvu: ja novembrī situācija šķita pavisam bezcerīga, tad par laimi decembrī vairāki valdošās koalīcijas politiķi vismaz sāka mēģināt rīkoties valstiski, lai runātos ar visu sabiedrību, ne tikai saviem iedomātajiem vēlētājiem. Pagaidām gan ne sevišķi labi tas izdodas. Šajā jomā pagaidām neredzu valstsvīrus (un sievas), kas spētu stāvēt pāri savas partijas iedomātajām interesēm un publiski uzstāt uz saliedētu sabiedrību kā primāro vērtību.

Otrs frustrācijas iemesls ir tieši saistīts ar šo emociju, iracionalitātes pilno gaisotni, kuras aizsegā tiek darītas lietas, par kurām citos kontekstos deputāti tomēr būtu vairākkārt padomājuši. Šeit es domāju attieksmi pret opozīciju. Pirmo reizi simboliskā zvēresta pārkāpšana tika izmantota kā arguments, lai sodītu opozīcijas deputātu. Jā, protams, nemaz nešaubos, ka vidējais valdošās koalīcijas partiju vēlētājs tikai priecātos par to, ka ir sodīts Nikolajs Kabanovs. Bet, atvainojiet dārgie deputāti, ar šādu pašu ieganstu – zvēresta pārkāpums – Saeimas vairākums varētu tik pat ātri sodīt jebkuru no jums, ja nepalaimētos nokļūt opozīcijā (piemēram, vairākumam šķistu, ka jūsu iniciatīva ir negodprātīga rīcība, tātad, zvēresta pārkāpums). Vēršanās pie CVK, lai saņemtu datus par deputātiem, kas parakstījušies par referenduma sarīkošanu – aizbildinoties ar to, ka Saeimas komisijām esot tiesības uzzināt jebko no iestādēm … man bail pat iedomāties, kādas iespējas nākotnes raganu medībām kas tāds paver (par šo rakstīju iepriekš, tādēļ neatkārtošos). Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika opozīcijas deputāts ir ticis izslēgts no parlamenta komisijas. Kas tā vēl par jaunu modi? Viena no iepriekšējo Saeimu sasaukuma pozitīvajām tradīcijām, kā reizi, bija tāda, ka deputāti nebalso pret kāda deputāta vēlmi darboties jebkurā no Saeimas komisijām, pat ja šis deputāts pārstāv Saeimas mazākumu. Tās ir normālas un demokrātiskā valstī svarīgas opozīcijas darba garantijas. Kas notiks, ja mainīsies Saeimas vairākums? Domājiet, ka vairākumam trūks aizbildinājumu, lai tieši jūs izsviestu no komisijas, kurā vēlaties strādāt? Diskusijas plenārsēdē par šiem jautājumiem (arī iniciatīvu par divām valsts valodām) bija vienīgā reize, kad man par šo Saeimu bija patiesi kauns. Tā vietā, lai – saglabājot pašcieņu – definētu savu nostāju attiecībā uz konkrēto jautājumu un vajadzīgos soļus tam, kā uzlabot attiecības Latvijas sabiedrībā, vairāki deputāti vienkārši prasti izrādījās – pieņemot, ka viņu vēlētāji ir tādi auni, ka to novērtēs. Daudzi deputāti vispār klusēja, acīmredzot nespējot turēt pretī vispārējai histērijas un iracionalitātes gaisotnei.

Rezumējums

Tas gan arī ir viss, kas man ir sakāms negatīvs par jauno Saeimu. Neko citu nevaru iedomāties. Kopumā, kā jau teicu, iespaids ir ļoti labs. Beidzot esam saņēmuši Saeimu, kurai nevajag nepārtraukti skatīties uz pirkstiem, un nevajag pat skubināt darīt vajadzīgas lietas, jo deputāti bieži paši par tām ir aizdomājušies un strādā, lai tās īstenotu. Sen jau bijām šādu Saeimu pelnījuši. Uz šīs Saeimas atlikušo pilnvaru laiku skatos cerīgi, ar optimismu – un tas nu gan ir milzu kontrasts, salīdzinot ar 10.Saeimu pirms gada, aptuveni ap šo pašu laiku. Paldies par jaunām vēlēšanām, bija vērts.