[i]"Latvijas avīze" 30.06.2004[/i][i]raksts pārpublicēts ar Lursoft atļauju no Lauku Avīzes arhīva[/i][i]www.news.lv[/i]
Jūnija vidū starpvaldību konferencē pēc ilgstošām debatēm, neraugoties uz skeptiķu nelabvēlīgajām prognozēm, tomēr izdevies panākt Eiropas Savienības konstitucionālā līguma pieņemšanu.
Vairākās valstīs (Beļģijā, Dānijā, Īrijā, Lielbritānijā, iespējams, arī Luksemburgā, Nīderlandē, Spānijā un nu jau pat Francijā) nolemts rīkot tautas nobalsošanu, lai šo līgumu apstiprinātu. Tas nav nekas jauns, jo referendumi par jauniem ES līgumiem — gan Māstrihtas (1986.), gan Nicas (2001.) — tikuši rīkoti arī iepriekš un, ja kāda valsts nobalsojusi pret tā apstiprināšanu, ticis lemts individuāli, kā šo situāciju risināt. Piemēram, Dānijai tika ļauts vairākus Māstrihtas līguma punktus uz savu valsti neattiecināt, bet Īrijā, lai netiktu apturēta ES paplašināšanās, valsts uzņēmās masīvu “Par Nicu!” propagandēšanas darbu.
Tomēr, pirms lemt, kādā veidā Latvijā akceptējams ES konstitucionālais līgums, nepieciešams zināt dažas pamatnostādnes, kas šajā līgumā atspoguļojas, un to, kā tās mainīs mūsu dzīvi. Tieslietu ministre Vineta Muižniece solījusi ES konsitucionālā līguma skaidrošanas kampaņu, kas sākšoties rudenī. Jācer, ka tas tā arī notiks. Jau līdz līguma pieņemšanas brīdim gan laika bijis pietiekami — Eiropas Konvents, kurš izstrādāja tā projektu jeb melnrakstu, sāka darboties 2001. gadā.
1. Kāpēc jau pavisam drīz pēc tam, kad 2003. gadā stājās spēkā Nicas līgums, kas noteica ES institūciju pilnvaras, bija nepieciešams izveidot jaunu līgumu?
Eiropas Savienības darbības pamatā ir 50 gadu gaitā pieņemti vairāki līgumi. Pieņemot katru jauno līgumu, notikusi arvien dziļāka Eiropas Savienības integrācija.
Jaunajā ES konstitucionālajā līgumā bija paredzēts ne tikai apkopot jau esošo līgumu tekstus, bet arī vienkāršot lēmumu pieņemšanas procedūru, kā arī skaidri formulēt ES galveno institūciju pamatuzdevumus un pilnvaras. Bija doma paplašināt jomas, kurās ES teikšana ir lielāka nekā nacionālajām valstīm, bet kurās nav.
Bija vēl kāda cēla doma — padarīt Eiropas Savienību tuvāku ES pilsoņiem, lai viņi jauno dokumentu varētu izlasīt un saprast, kā ES mašinērija darbojas. Diemžēl šis uzdevums netika veikts. Lielākā daļa ES pilsoņu joprojām neko par šo dokumentu nezina. Nav arī brīnums — tajā ir teju 300 lappušu, kas sarakstītas neveiklā, juridiskiem terminiem piebārstītā valodā. Turklāt dokumentā apvienotas gluži konkrētas, kā arī vispārīgas lietas. Tā ka apmēram 90% teksta nekādas fundamentālas izmaiņas ES dzīvē nerada, bet izšķiroši ir tikai apmēram 10% teksta.
2.Runājot par nesen parakstīto dokumentu, tiek lietoti divi dažādi termini: ES konstitūcija un ES konstitucionālais līgums. Kāda ir atšķirība un kas šis ES pamatdokuments patiesībā ir?
Angļu valodā dokumenta nosaukums skan: “Treaty Establishing A Constitution For Europe”. Aptuvens tulkojums latviski — “Līgums, kas nosaka Eiropas uzbūvi (struktūru)”.
Valerī Žiskārs d’Estēns, skaidrojot dokumenta nosaukumu, esot teicis: “Franču valodā vārds “konstitūcija” ir sieviešu dzimtē, bet “līgums” — vīriešu. Runājot par šo dokumentu, jāsaka, ka tas ir kaut kas pa vidu starp vīrieti un sievieti.” Antifederālisti nosaukumam “konstitūcija” pretojas, jo uzskata, ka tikai vienotai valstij iespējama vienota konstitūcija. Tā, piemēram, ASV tapa par vienotu valsti, atsevišķajiem štatiem vienojoties par vienotu konstitūciju. Pārējie to uztver vienaldzīgāk, uzskatot, ka nosaukuma dēļ lietas būtība nemainās.
3.Kādas ir nozīmīgākās izmaiņas, kuras paredz konstitucionālais līgums?
Lielākās pārmaiņas attiecas uz balsošanas kārtību ES Padomē, kas ir augstākā lēmējinstitūcija. Šajā padomē darbojas visu ES valstu premjerministri. Līdz šim katrai dalībvalstij padomē tika piešķirts balsu skaits, kas atbilda tās iedzīvotāju skaitam. Tagad katram no padomes locekļiem ir viena balss. Taču, lai lēmums tiktu pieņemts, nepieciešams divkāršais kvalificētais balsu vairākums: vajag, lai “par” nobalsotu 55% jeb 15 valstu vadītāji, kas pārstāv 65% no 450 miljoniem ES pilsoņu. Tā kā Latvijā ir tikai 2,3 miljoni iedzīvotāju, mūsu svars padomē būs neliels. Tomēr mums izdevīgāk ir tas, ka katras valsts vadītājam ir tikai viena balss.
Balsu skaitīšanas princips kļuvis nozīmīgāks tāpēc, ka, lai 25 valstu ES būtu spējīga darboties ātrāk, līdz minimumam samazināts jomu skaits, kur nepieciešama pilnīga vienprātība. Tā vajadzīga, lemjot par ārpolitiku, aizsardzības un iekšlietu jautājumiem, kā arī sociālo un nodokļu likumdošanu.
4.Kā tiek dalītas ES un nacionālās valsts kompetences?
Spēkā ir subsidaritātes princips: tas nozīmē, ka nacionālās valstis ES institūcijām nodod tikai tās jomas, kurās tās pašas nespēj pieņemt lēmumus. Tas parasti notiek gadījumos, ja jautājums attiecas uz vairākām valstīm un ir nepieciešama to sadarbība. Ar katru jaunu ES līgumu paplašinās to jomu skaits, kurās Eiropas Savienības likumdošanas aktiem ir lielāks svars nekā nacionālajiem (patlaban — ārējā tirdzniecība, muita, iekšējais tirgus, eirozonas monetārā politika, lauksaimniecība un zivsaimniecība, vides aizsardzība, strādājošo veselības aizsardzība un drošība darba vietā; nu arī tieslietās — jo īpaši patvēruma meklētāju un imigrācijas politikā).
Skeptiķi uzskata, ka subsidaritātes princips ir tikai teorētisks. Taču pretējā uzskata paudēji domā, ka šis princips ļaus noturēties pretī ES unifikācijas tendencēm.
5. Vai par to, ka ES pamazām pārtop par federāciju, kurā nacionālajām valstīm ir arvien mazāka nozīme, neliecina ES prezidenta posteņa ieviešana vienlīdzīgās rotējošās prezidentūras vietā? Paredzams, ka tas būs kāds no ES valstu vadītājiem, tātad viena valsts būs “vienlīdzīgāka par citām”?
Šis ir bijis viens no nozīmīgākajiem debašu tematiem. Latvijas pozīcija ilgstoši bija: šāds prezidenta postenis nav atbalstāms. Taču federalizācijas pretiniekiem izdevās panākt to, ka ES prezidenta funkcijas būs ļoti ierobežotas. Šo cilvēku ar kvalificēto balsu vairākumu uz 2,5 gadiem ievēlēs ES valstu vadītāji. Tā nebūs politiska figūra, bet nodarbosies galvenokārt ar ES Padomes darba administrēšanas jautājumiem. Nepieciešamība pēc viena prezidenta radās, secinot, ka rotējošās prezidentūras laikā katra valsts “sava pusgada” laikā cenšas panākt tieši savu prioritāšu īstenošanu, nerēķinoties ar pēctecības principu. Jo skaļi tas izpaudās, piemēram, Itālijas prezidentūras laikā, kad S. Berluskoni šad tad “aizstāja” ES intereses ar savām un arī Itālijas pozīcijām.
Lai tomēr nodrošinātu valstu līdzdalību vienotas politikas veidošanā, uz pusotru gadu visas ES nozaru ministru padomes vadīs trīs valstu grupa. Šīs valstis ik pa sešiem mēnešiem mainīs savu atbildības sfēru. Pagaidām gan grūti iedomāties šādu komplicētu pārvaldi. Paredzams, ka nozīmīga būs valstu sadalīšana “grupās pa trim”, jo šādā kolektīvā darbā nepieciešams kopīgs skatījums uz lietām. Tomēr prakse pierāda, ka 25 valstis viena otru itin bieži vienkārši nesaprot.
6.Ja ES būs savs ārlietu ministrs, vai mums vispār nepieciešama Latvijas Ārlietu ministrija? Visu taču lems Brisele!
ES ārlietu ministra tiesības arī būs ierobežotas. Viņš varēs paust tikai ES Padomes vienbalsīgi apstiprinātu viedokli. Ministra kandidatūru nosauks EK prezidents un to apstiprinās Eiroparlaments. Faktiski viņš būs EK komisāra statusā. Bet, tā kā ārpolitikas jautājumos joprojām nepieciešams ES Padomes balsu vairākums, tad nevar notikt tā, ka šis ES ārlietu ministrs sarunās ar Krievijas ārlietu ministru vienojas par Latvijai nepieņemamām lietām. Gadījumā, ja ES Padomē vienošanās kādā ārpolitikas jautājumā nebūs panākta, ES ārlietu ministrs par to nedrīkstēs izteikties.
Ja ES Padome vienprātīgi nobalsos, vairākām valstīm tiks dota iespēja apvienoties, lai īstenotu savas kopīgās ārpolitiskās un drošības intereses.
7. Latvijai un dažām citām mazajām valstīm neizdevās panākt to, ka arī pēc 2014. gada katrai ES valstij būs garantētas tiesības deleģēt savu komisāru Eiropas Komisijā. Bet līgumā par Latvijas pievienošanos ES, kas tika parakstīts Atēnās, mums šādas tiesības tika garantētas! Tas tika apgalvots arī pērn decembrī, kad Romā jau gandrīz tika panākta vienošanās par konstitucionālā līguma pieņemšanu.
Konstitucionālais līgums nosaka, ka patlaban katrai valstij ir savs komisārs, taču pēc 2014. gada Eiropas Komisijā būs tāds locekļu skaits, kas atbilst divām trešdaļām ES dalībvalstu. Tā kā patlaban vēl nav skaidrs, cik to būs, konkrēts skaits netiek minēts. No vienas puses, mums ir grūti saprast, kā tas iespējams: balsojām par ES, kurā mums garantēts savs komisārs, taču jau pēc mēneša mums pasaka, ka tā vis nebūs. Tomēr Eiropas Savienībā notiek dažādas pārmaiņas, ne jau tikai tādas, kas mums nepatīk. Pieņemtais līgums paredz, ka ES Padome ar vienprātīgu lēmumu var nolemt šo skaitu mainīt — tātad arī palielinot skaitu. Tā kā ES kompetenču loks pieaug, tikai darba gaitā valstu vadītāji varēs novērtēt un izanalizēt, cik efektīvi darbojas EK un kādas pārmaiņas tajā nepieciešamas. Grūti iedomāties, ka komisijas darbs kļūs efektīvāks, ja tajā būs mazāk locekļu. Ikviena cilvēka kompetencei, līdz ar to spējai pieņemt lēmumus taču ir savas robežas. Lēmums par komisāru skaitu var tikt mainīts pēc 10 gadiem. Kas to lai zina, kas pa šo laiku vēl var mainīties.
Komisārs ir politiska figūra, bet ES kuluāros nereti tiek runāts, ka galvenie lēmumi topot ierēdniecības kabinetos. Taču komisāram ir pieejams pats galvenais — informācija. Kas to lai zina, kā reaģēs pirmās “eksperimentālās” valstis, kas paliks bez sava komisāra?
8. Eiropas Parlamenta vēlēšanās piedalās arvien mazāk ES pilsoņu. Taču jaunais līgums tam paredz arvien lielākas pilnvaras. Varbūt vēlētājiem tas par maz ticis skaidrots?
Pirmo reizi Eiroparlaments tika ievēlēts 1979. gadā un tam bija iespējas izteikties “tautas vārdā”. Taču ar katrām jaunām vēlēšanām tā pilnvaras pieaug. Likumdošanas aktu pieņemšanas laikā apmēram 40 jomās līdz šim EP deputātiem bija iespējams ne tikai aktīvi piedalīties diskusiju procesā, nepieciešamības gadījumā atdodot likumprojektu atpakaļ Eiropas Komisijai un ES Padomei. Pats “smagākais ierocis” parlamentāriešu rokās ir iespēja likumdošanas aktu nobloķēt — uzlikt tam veto. Tas nozīmē, ka ar EP domām ir jārēķinās visām nozīmīgākajām ES institūcijām, ja tās vēlas, lai lēmumi tiktu pieņemti ātrāk un tie kādai valstij nenodarītu pāri. Šo ieroci nevajag novērtēt par zemu, jo, piemēram, ES Padomes veto tiesības tiek arvien ierobežotas. Jaunais līgums paredz, ka tagad līdzlemšanas tiesības Eiroparlamentam piešķiramas nu jau gandrīz 80 jomās. Klāt nākušas, piemēram, imigrācijas un robežkontroles politika, kas līdz šim bija nodotas tikai vai nu ES Padomes, vai EK kompetencē.
Tā kā EP savu ierobežoto iespēju dēļ bija izpelnījies daudz kritikas — gan pelnītas, gan nepelnītas, tīri labi saprotams, ka daudzi vēlētāji šos deputātus īsti par pilnu neņēma. Taču tad, kad praksē varēsim redzēt, ka EP deputāti tiešām kaut ko spēj paveikt, ne tikai piekrītoši māt ar galvu tam, ko piedāvā EK vai ES Padome, šai attieksmei un līdz ar to vēlētāju aktivitātei vajadzētu mainīties uz labo pusi.
9. Kādā veidā palielināsies nacionālo parlamentu ietekme uz ES procesiem?
Pirmām kārtām jāuzsver, ka šī ietekme pastiprināsies tikai tad, ja nacionālais parlaments pats aktīvi rīkosies, lai to nodrošinātu. Konstitucionālais līgums paredz iespēju, ka valsts parlamentam būs tiesības uzraudzīt dažādu ES likumdošanas aktu tapšanu. Gadījumos, ja tiks pārkāpts princips, ka to, ko iespējams atrisināt valsts līmenī, nav nepieciešams risināt ES institūciju līmenī, mūsu parlaments varēs sūdzēties Eiropas Kopienu tiesā. Bet, lai to izdarītu, mums ļoti labi jāpārzina, kas notiek Briseles gaiteņos un kabinetos, laikus “noķerot” aizdomīgos likumprojektus. Ja Saeima nebūs izmantojusi šīs tiesības, nevienu “tur, Briselē” vainot nevarēsim.
10. Līdz šim no Eiropas Savienības izstāties nevarēja. Bet Grenlande to tomēr izdarīja. Tagad drīkstēs, taču paredzama diezgan gara procedūra, kas var ilgt gadus divus. Vai šis izstāšanās princips nav “nokopēts” no PSRS konstitūcijas, kad “15 brālīgajām republikām” tiesības gan bija, bet iespēju — ne?
Tā kā attiecības starp ES dalībvalstīm nosaka virkne līgumu, valstij, kura izteikusi vēlēšanos no šīs savienības izstāties, tomēr ir jānokārto savas līgumsaistības ar citām valstīm un tas prasa laiku. Tā kā paredzams, ka 2007. gadā ES varētu būt jau 28 dalībvalstis (tas gan nav vēl precīzi zināms), nav izslēgta varbūtība, ka varētu atrasties valstis, kas no ES gribētu izstāties. Iemesli katrai varētu būt atšķirīgi. Tomēr jārēķinās, ka, arī izstājoties no ES, valstij būs jāievēro dažādas direktīvas un regulas, lai tā varētu iesaistīties lielajā Eiropas tirgū. Tā, piemēram, ārpus ES esošā Norvēģija ieviesusi apmēram 80% ES likumdošanas aktu.
PSRS konstitūcija bija tikpat deklaratīva, cik Latvijas “brīvprātīgā iestāšanās PSRS” — vēsturnieki un starptautisko tiesību speciālisti tagad to sauc par okupāciju un aneksiju. Tomēr, neraugoties uz šīs konstitūcijas fiktīvo dabu, PSRS sabrukums sākās ar paziņojumu, ka Lietuva no tās izstājas. Tas tikai apliecina, ka tiesības, pat ja tās ir garantētas, pašiem arī ir jāizmanto.