Raksts

10 iemesli cienīt nepieradināto partiju


Datums:
24. jūlijs, 2011


Autori

Iveta Kažoka


Šķiet, ka par vakardienas referenduma rezultātu esmu publiski jau pateikusi absolūti visu, ko varēju. Apmeklētība lielāka nekā varēja gaidīt. Par Saeimas atlaišanu nobalsojušo vēlētāju īpatsvars - graujošs.

Taču ne jau referendums bija iemesls, kādēļ ar bažām biju gaidījusi 23.jūliju. Ar referendumu viss plus mīnuss jau tā bija skaidrs. Mani satrauca tas, kas izveidosies ap Zatleru. Un vai vispār kas izveidosies.

Tagad, nu jau ar dienas distanci paraugoties uz vakardienas ZRP kongresu un visu publiski redzamo tā gatavošanas daļu, varu teikt to pašu, ko par referendumu: sanācis labāk nekā varēja cerēt.

Līdzīgi kā tautas balsojums par Saeimas atlaišanu notika pirmo reizi Latvijas vēsturē, tā man izskatās, ka arī šī jaunā partija ienes principiāli jaunas vēsmas Latvijas politiskajā kultūrā.

Redzot, cik nikni ZRP šobrīd no visām pusēm tiek uzbrukts, sapratu, ka man vajag publiski pateikt iemeslus, kādēļ domāju savādāk. Kāds, manuprāt, ir labums no viena konkrēta politiska spēka, kas ir jau paspējis kļūt par daudzu redzamu viedokļu līderu peramo zēnu.

Pirms diviem gadiem šajā blogā esmu ko līdzīgu darījusi attiecībā uz SCP, PCTVL, SC, pagājušajā gadā aptuveni šajā pašā laikā – par Pēdējo partiju. Ciest nevaru, kad kādam nepamatoti uzbrūk.

Sākumā pateikšu, ka – atšķirībā no, piemēram, SCP vai PP, – ZRP nav man ideoloģiski tuva partija. Mani ideoloģiskie uzskati, pārliecība ekonomiskajos/sociālajos jautājumos noteikti ir pa kreisi no ZRP 10 punktiem. Līdzdalības/politiskās sistēmas jautājumos esmu radikālāka.

Bet vienlaikus tas, ko es pagaidām redzu, manī raisa cieņu. Cienījams oponents, kuram tu principā nepiekrīti, bet ar ko ir iespējama racionāla diskusija, man ir daudz pieņemamāks nekā tas ideoloģiskais ķīselis, ko redzu citās partijās (it sevišķi partiju apvienībās), kur idejiskuma nav vispār (sak, apvienojam sociālas, liberālas, konservatīvas un nacionālas idejas) vai arī tas ir izteikti primitīvs.

Lūk, iemesli, kas man pagaidām liek cienīt ZRP un uzskatīt šo jaundibināmo partiju par ieguvumu Latvijas partiju sistēmai (nav secības):

  1. Tā nav autoritāru līderu partija. Tas ir acīmredzams, neskatoties uz, manuprāt, ļoti neveiksmīgi izvēlēto partiju nosaukumu, kas mulsina Latvijas domājošāko vēlētāju daļu un izsauc prognozējamas nievas no konkurentiem. Iespaids par ZRP kā par Zatlera partiju tāds arī ir: tikai iespaids. To vienkārši izskaidrot: Zatlers ŠOBRĪD ir daudz sabiedriski pazīstamāks nekā viņa komandas biedri. ZRP pamatā ir visai spēcīga kodola komanda, starp kuriem bijušais valsts prezidents nebūt nav tas spilgtākais vai kompetentākais. Un tas ir labi. Būs kam piedalīties vēlēšanu diskusijās. Vēlme un spēja ap sevi sapulcināt cilvēkus, kas ir gudrāki vai kompetentāki par tevi pašu, ir tas, kā Latvijas partijām tik ļoti pietrūkst. Tas motivē šos cilvēkus ieguldīt vairāk laika un spēkus kopīgo mērķu sasniegšanai, būt patstāvīgākiem, ļauj efektīvāk sadalīt darbus, kā arī ļauj partijai sekmīgi darboties arī tad, ja līderis pēc kāda laika sāk attālināties no partijas darba.
  2. Godīgums pret vēlētāju. Skatoties uz ZRP cilvēku iepriekšējās nedēļas publiskajām izpausmēm (sevišķi 100.pants, Vjačeslava Dombrovska intervija Radio Baltkom), ik pa brīdim iedomājos, ka ZRP virzās pa ĻOTI riskantu taku. Proti, par sociālajiem un ekonomiskajiem jautājumiem ar vēlētājiem runāt godīgi. Ja nav naudas pensiju indeksācijai, tad nav. Ja jāķeras pie visai sāpīgiem sociālo maksājumu ilgtspējības risinājumiem, tad jāķeras, lai arī cik ļoti tas varētu sabaidīt vēlētāju. Parasti partijas pat pēc vēlēšanām šādi nerunā, uzskatot šādu diskursu par politisku pašnāvību. Bet varbūt, ka nav tā pašnāvība. Varbūt, ka tieši tas ir tas, ko Latvijas vēlētājs no politiķiem tik ilgi ir gaidījis. Lai godīgi pasaka, kā ir. Un pēc tam – ko var darīt un ko tas prasīs.

    Sajūta, ka vēlētājs ir noguris nevis no reformām, bet gan no agonijai līdzīgā nebeidzamā procesa, kura mērķis ir nebeidzama budžeta konsolidēšana. Konsolidēt vienu budžetu. Un tad nākamo. Un Un tad atkal. Bez skaidra redzējuma par ilgtermiņu un iedzīvotājiem sniegto pakalpojumu uzlabošanu.

    Tas ir mokoši. Tas rada priekšstatu, ka nekas labs nav gaidāms. ZRP, šķiet, ir noskaņojies parādīt vēlētājam gaismu tuneļa galā – kas konkrēti ir jādara, lai augstākā izglītība būtu konkurētspējīga, pensiju sistēma – ilgtspējīga, budžeti – sabalansēti. Nenoliedzot, ka šo ieguvumu cena varētu būt arī kādām grupām visai sāpīgas reformas. Ja Igaunijā šāda tipa partijai var būt milzu panākumi un popularitāte sabiedrībā, kādēļ gan mēs uzskatām, ka Latvijas vēlētājs godīgumu pret sevi attiecībā uz sociālajiem/ekonomiskajiem jautājumiem nebūtu spējīgs novērtēt?

  3. ZRP kodolā, šķiet, nav tādu interešu pārstāvju, kas kavētu reformas sāpīgākajās nozarēs. Partijas veidošanas process bija tik ātrs, ka speciālās intereses nepaspēja ieplūst partijas kodolā/jaunajā valdē. Leģendārais profesoru lobijs vienā citā partijā ir tas, kas traucē partijas rīcībspēju, sasien rokas attiecībā uz mēģinājumiem nozari reformēt. Speciālās intereses esošajās partijās izskaidro, kādēļ līdz šim neesam redzējuši patiesus mēģinājumus uzlabot izglītības, pārvaldes (sevišķi pašvaldību līmenī), sociālo maksājumu sistēmas. Es nezinu, vai to var teikt par veselību: ārsti ZRP ir un šīs nozares reformu priekšlikumi līdz šim nav redzēti. Bet varbūt tas ir tikai laika jautājums.
  4. veselīga attieksme pret partijas finansēm. Zatlera partija, šķiet, būs viena no partijām, kurai nebūs liels budžets priekšvēlēšanu reklāmām. Tā publiski ir paziņojusi, ka akceptēs biedru naudas un nelielus ziedojumus (šobrīd maksimālais ziedojuma limits ir 18 000 lati). Ja viņiem izdosies, lieliski. Tieši nepieciešamība piesaistīt lielu finansējumu partijām ir viens no politisko vidi viskorumpējošākajiem faktoriem un padara atsevišķas nozares nereformējamas.
  5. partijas uzstādījumos, metodēs nav manāma polittehnoloģiju klātbūtne. Viena no kaitinošākajām katru vēlēšanu parādībām: pēc skata dārgi un masīvā kvantumā izvietoti reklāmas klipi, kuros uzfrišināti politiķi runā par lietām, kas disonē ar viņu partiju iepriekšējo darbu. Vai – mediju treniņos samācītas metodes, kā aiziet no jautājuma būtības un runāt tikai par savām 1-2 tēmām. Vai: meistarīgas demagoģijas piruetes. Ja atskaita pašu Valdi Zatleru (kuram vislabāk būtu aizmirst visu prezidentūras laikā samācīto, un vienkārši būt tādam, kā viņš ir – cenšoties pēc iespējas tieši un godīgi atbildēt uz katru jautājumu), tad pagaidām viņa komandas biedru publiskajās izpausmēs šādas metodes nav redzamas. Uz jautājumiem tiek sniegtas pēc iespējas godīgas, racionālas atbildes. Reti kurš Latvijas politiķis tā dara. Bet šāda pieeja ir tieši tas, kas Latvijas politikā tik ļoti vajadzīgs. Skandināviskais saskarsmes stils.Tā atbruņo konkurentus un vismaz manī raisa dziļu cieņu. Man ir sajūta, ka arī citi Latvijas iedzīvotāji pārmaiņas pēc ko šādu novērtētu.
  6. darbā pie programmas iesaistīti kompetenti cilvēki, kas paši nav partijā. Beidzot būtu laiks atzīt, ka Latvijas partijas ir par mazu, lai tām būtu intelektuālā kapacitāte pašām izstrādāt pārdomātus un, galvenais, iekšēji konsekventus reformu programmas/plānus. Spriežot pēc Vjačeslava Dombrovska intervijas radio Baltkom, pie ZRP ekonomiskās sadaļas šobrīd strādā daudzi kompetenti cilvēki, kas paši partijā nestāsies. Man šķiet, ka tas ir ļoti labi, ja partiju cilvēki šādi demonstrē atvērtību labām idejām un gatavību tās nest tālāk politikā. Ja viņi tās saprot, tām piekrīt un zina, kā tās iedzīvināt, tad būtībā ir absolūti vienalga, ka to patiesie autori ir ārpus partijas.
  7. tā nav bizantiskā tipa partija. ZRP veidošanas process liecina, ka partija varētu būt saliedēta, rīcībspējīga – un spētu, iekšēji nesašķeļoties, veikt vajadzīgās reformas. Partija, kurai ir reāls kodols, ap kuru saliedējas pārējie partijas biedri, manuprāt, ir veselīgāka parādība, nekā iepriekšējās vēlēšanās novērotās vēlēšanu apvienības, kuru vienīgais kopā pastāvēšanas publiski paužamais iemesls: apšaubāmais arguments par nepieciešamību atvieglot vēlētājam izvēli. Manā izpratnē partiju apvienības kā parādība ir kaitīga parādība. Pagaidām arī nezinām, ar ko beigsies 2010.gada apvienību konsolidācijas process vienotās partijās – vai tas tiešām palīdzēs risināt iekšējās pretrunas. Jebkurā gadījumā, pat raugoties no politiskās taktikas viedokļa: domubiedru kodols un konsekventās idejās balstīta idejiskā programma pamatīgi atvieglo komunikāciju. Daudz vienkāršāk ir teikt to, ko domā, nevis mēģināt nodarboties ar pašcenzūru, par katru jautājumu apsverot: a) kā to uztvers vēlētājs? b) kā izlavierēt starp partijas biedru dažādajiem viedokļiem un apvienības hierarhiskajiem līmeņiem – tā, lai neviens nav aizvainots.

    Vienas no ZRP konkurentu – Vienotības – galvenajām problēmām ir kā reizi šis apvienības savstarpējo attiecību bizantiskumā pazudušais paškritiskums. Kas neļauj pat šobrīd, 2 mēnešus pirms vēlēšanām, godīgi sev atbildēt uz 3 pamatjautājumiem:

    – kā varēja notikt, ka apvienības līderi un ētikas komisijas nebija spējīgi uz savlaicīgu un principiālu rīcību attiecībā paši uz saviem sašmucējušamies ministriem, partijas biedriem? Paši sev nodefinēt principus, kā tiek iecelti amatos Vienotības pārstāvji valstij piederošu uzņēmumu pārvaldē?

    – kādi ir patiesie iemesli, kādēļ Vienotībai nācās būt tik piekāpīgai savās attiecībās ar Lembergu/ZZS? Gandrīz pieļaujot KNAB sagraušanu? Kā vārdā un vai bija vērts?

    – kādēļ Vienotība pat nemēģināja sākt reformas pašās svarīgākajās/smagākajās nozarēs – tādās kā izglītība, veselība, sociālā joma?

  8. Maina priekšstatu par to, ko nozīmē būt labam politiķim – darbarūķis nevis superstārs. Līdz šim gandrīz visi, t.sk. es pati, par jauniem politiķiem esam domājuši pēc inerces: nevis lūkojoties pēc cilvēkiem, kam politika patiešām varētu būt aicinājums, bet gan gaidot, kad dažādu nozaru superzvaigznes piepulcēsies politiķu pulkam. Tādēļ tik liela ažiotāža, kad dažādi sabiedrībā pazīstami cilvēki atteicās pievienoties ZRP. Tas nav pareizi. Paskatāmies uz skandināvijas valstīm, Igauniju: tur vadošie politiķi nebūt nav harizmātisku līderu tips, drīzāk – kompetenti, labu griboši darbarūķi, kas labi izprot gan savu politiķa darbu, gan atbildību. Tādēļ tik aplami satraukties, ka jaunās partijās nav ne VVF, ne Sudrabas un citu megaatpazīstamu personību. Ja domājam par rīcībspējīgas partijas izveidi, tad šāda mēroga personību iesaistīšana var būt pat destruktīva. Latvijas kontekstā jau ir ļoti daudz, ja partijās vēlas iesaistīties kompetenti cilvēki ar izpratni par politiskajiem procesiem un vēlmi patīrīt politisko vidi/procesu, – pat ja pašlaik viņi nav sabiedrībai plaši pazīstami. Vēl ir laiks līdz vēlēšanām, gan jau mediju/klātienes/interneta diskusijās noskaidrosim, kas ir šie ZRP ļaudis. Starp citu, Valda Dombrovska milzīgā popularitāte pirms iepriekšējām vēlēšanām ir daļa no tā paša trenda: kas apliecina, ka Latvijas vēlētājs varētu būt pat noguris no spilgtām personībām ar visu to ekscentriskumu, bet vēlas politiķus, kas nav tik spilgti, taču ir kompetenti un godīgi.
  9. pragmatiskāka attieksme pret etniskiem, pilsonības, vēsturiskiem jautājumiem. Izskatās, ka ZRP sastāvā varētu ar laiku ienākt salīdzinoši daudz cilvēku, kas nav etniskie latvieši. Daži no jau esošajiem partijas biedriem (Vjačeslavs Dombrovskis, Viktors Makarovs) ir atpazīstami viedokļu līderi krievu valodas informatīvajā telpā. Tas ir labi ne tikai tādēļ, ka ZRP varētu kaut nedaudz radīt konkurenci SC vai LPP (ko šīs divas partijas jau sen bija pelnījušas), bet arī tādēļ, ka ar savu piemēru demonstrē apņemšanos saliedēt sabiedrību. Ja šādai partijai labi veiksies vēlēšanās, tas beidzot varētu neatgriezeniski noārdīt mākslīgo Latvijas partiju dalījumu krievu un latviešu partijās. Un atsietu partijām rokas pragmatiskāk skatīties uz etniskiem, pilsonības, vēsturiskajiem jautājumiem, lai lieki netracinātu sabiedrību un veicinātu tās saliedēšanos. Līdzīgi kā Igaunijā, kur partijas ir multietniskas. Viņi spēja pašvaldību vēlēšanu tiesības piešķirt arī nepilsoņiem – un nekāda lielā nelaime šī lēmuma rezultātā nav notikusi. Tieši otrādi, paši igauņi lepojas ar šo lēmumu, kad par to stāsta saviem dienvidu kaimiņiem.
  10. Tas ir ieguvums nevis trūkums, ka reti kurš no ZRP kodola ļaudīm ir zinošs Latvijas politikas praksēs. Latvijas kontekstā es nepiekrītu viedoklim, ka labiem politiķiem būtu obligāti jāizaug partiju jaunatnes organizācijās, tad jāpadarbojas pašvaldībās, tad – izpildvarā, un tikai pēc tam jākandidē uz parlamentu. Nē. Diemžēl Latvijas politiskā vide ir bijusi tik ļoti saindēta, ka šī procesa rezultātā izaudzētie jaunie kadri diez vai būs spējīgāki, kompetentāki, godīgāki nekā cilvēki “no malas”. Kas ir saskārušies ar esošās politikas blaknēm, bet nav bijuši daļa no šīs politikas. Svaiga domāšana, ignorējot līdzšinējās “sarkanās līnijas” gan saskarsmē ar vēlētājiem (sākot ar etniskiem un beidzot ar pensiju jautājumiem), gan citām partijām, ir precīzi tas, kā Latvijas politikai pēdējos daudzus gadus tik ļoti trūka.

Lūk, šādi tie iemesli cienīt ZRP. ZRP kā atsvaidzinoša, jauna parādība Latvijas politikā, kas apzināti ir izvēlējusies visai riskantu stratēģiju, ko iepriekš citi ir baidījušies darīt. Piedāvāt nevis līderus, bet komandu un, cerams, labu programmu. Nevis lavierēt, polittehnoloģizēt, bet godīgi pateikt vēlētājam sliktās ziņas un kā šīs sliktās ziņas varētu vērst uz labu. Triecientempos nodibinoties un uzreiz startējot vēlēšanās, iespējams, pamanīties izvairīties no īpaši korumpējošām ietekmēm.

Protams, ka tāda nepieradināta, vecajiem priekšstatiem neatbilstoša partija daudzos rada neizpratni. Labākajā gadījumā. Bet man pagaidām patīk. Par spīti idejiskām pretrunām, par kurām prognozēju ne vienu vien “kautiņu” šeit pat manā blogā un citur. Bet tas ir labi. Svarīgi, lai oponenti būtu pēc iespējas spēcīgi – tas veicina savu personisko uzskatu izaugsmi. Tādēļ priecājos, ka šāda partija top. Un ceru, ka līdz/pēc vēlēšanām joprojām būs iespējams piesaukt šos 10 iemeslus kā argumentu ZRP cienīt.

ZRP kā parādība pagaidām neizskatās pēc kārtējās jaunās partijas. Tā ir parādība ar katalizatora potenciālu: viņu pieeja var mainīt visas situācijas koordinātas. Cita politisko lēmumu pieņemšanas kultūra. Cita veida attiecības ar vēlētājiem. Cita veida partijas iekšējā organizācija. Kā šobrīd izskatās, maiņa var būt uz labu: uz godīgāku, kompetentāku politiku. Jau pirms diviem gadiem rakstīju, domājot par nojaušamajiem partiju konsolidēšanās procesiem: godīgas politikas aizstāvjiem ir jābūt vairāk nekā tikai vienai partijai. Tikai tad šīs pašsaprotamās idejas arī politiskajā vidē tiks uztvertas kā pašsaprotamas – nevienai partijai nebūs ērti tās noliegt.

Apstākļos, kad tik daudzi referendumā ir nobalsojuši par 10.Saeimas atlaišanu, ir acīmredzams, ka vēlētāji gaida Kaut Ko Citu. Kompetentāku un tīrāku. Un, protams, ka šis ir tas iemesls, kādēļ tāda ZRP iedzen šausmas teju visās “vecajās” partijās. Jo spiež tās pašas piemēroties, mainīties, lai varētu konkurēt. Turklāt iedodot vēlētājam lielākas izvēles iespējas. Kas neapšaubāmi ir labi.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!