Foto: stella gassaway

Vladimirs Putins savas prezidentūras laikā pilnībā īstenoja Šarla de [Golla] Putina misiju atjaunot Krievijai tās pašcieņu, un tagad pienākusi kārta kļūt par Franklinu Delano [Rūzveltu] Putinu un izvest valsti no krīzes

Izrādes sākums. Tieši pirms gada — 2007. gada 10. decembrī — ap pusdienas laiku četras partijas Vienotā Krievija, Taisnīgā Krievija, Agrārā partija un Pilsoniskais spēks tikšanās laikā ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu gaidāmajām prezidenta vēlēšanām izvirza vienotu kandidātu — Dmitriju Medvedevu. Putins pārjautā Medvedevam, vai viņu ir uzrunājuši šajā jautājumā, un, saņemot apstiprinošu atbildi, atbalsta izvirzīto kandidātu. Lasi: Vladimirs Putins nozīmē Dmitriju Medvedevu par prezidenta vietas izpildītāju.

Izrādes noslēgums varētu sekot pavisam drīz — 2008. gada 31. decembrī ap pusnakti. Atsaucot atmiņā ainas no Borisa Jeļcina aizejošā 1999. gada runas, Dmitrijs Medvedevs paziņo, ka gaidāmajā grūtajā ekonomiskajā un politiskajā situācijā valsti būtu jāvada pieredzējušam un visas sabiedrības uzticību ieguvušam nacionālajam līderim. Tāpēc Dmitrijs Medvedevs apstiprina savu vēlmi turpināt darboties Krievijas labā, noliek prezidenta pilnvaras un nacionālā līdera lomai izvirza Vladimiru Putinu. Lasi: Vladimirs Putins formāli atgriežas tur, no kurienes faktiski nekad nav aizgājis, — Kremlī.

Konkrētu scenāriju izteikšana par jebkuru valsti nav pateicīga lieta, un tas attiecas arī uz Krieviju. Tomēr šajā rakstā uzdrošināšos izteikt savu redzējumu par iespējamiem Krievijas iekšpolitiskajiem un ārpolitiskajiem attīstības scenārijiem gan aizejošā gada notikumu, gan aktualizējošās finanšu krīzes kontekstā.

Putvedeva sistēmas noslēgums?

Starp citu, minētajam „Jaunā gada” izrādes scenārijam ir zināmi priekšnoteikumi un pazīmes. Pirmkārt, acīmredzama ir steiga, ar kādu notiek novembra sākumā ierosinātās prezidentūras termiņa pagarināšanas ieviešana dzīvē. Attiecīgo likumdošanas izmaiņu plānoto apstiprināšanu federālajā un federācijas subjektu līmenī līdz gada beigām var traktēt gan kā augstākstāvošo norāžu paklausīgu un steidzīgu izpildi, gan arī kā augstākminētā scenārija sastāvdaļu.

Otrkārt, Vladimirs Putins sabiedrībā joprojām tiek uztverts kā vispopulārākais politiķis un valsts stabilitātes garants. Sarežģītās ekonomiskās situācijas kontekstā sabiedrības vairākumam nerastos jautājumi par nepieciešamību Vladimiram Putinam formāli pilnvērtīgi atgriezties pie valdīšanas stūres. Krievijas sabiedrības acīs Vladimirs Putins savas prezidentūras laikā pilnībā īstenoja Šarla de [Golla] Putina misiju atjaunot Krievijai tās pašcieņu, un tagad pienākusi kārta kļūt par Franklinu Delano [Rūzveltu] Putinu, respektīvi, izvest valsti no krīzes. Turklāt valdošajā politiskajā elitē aktualizējies jautājums par to, kur tiks meklēti vainīgie gaidāmās ekonomiskās situācijas pasliktināšanās apstākļos. Postpadomju Krievijā par tādiem tradicionāli ir „nozīmēti” ministri un premjeri. Un šai lomai Vladimirs Putins putiniskajā Krievijā fundamentāli neder.

Un treškārt, globālās finansiālās un ekonomiskās krīzes nenovēršamais negatīvais iespaids uz Krieviju rada nepieciešamību pēc zināma politiskā skaidrojuma jeb mārketinga. Līderu nomaiņas procesam un sabiedrības vispārējā atbalsta izteikumam „jaunajam vecajam” nacionālajam līderim būtu pozitīvs efekts gan no sabiedrības uzmanības novēršanas, gan tās konsolidācijas viedokļa. Protams, vienmēr paliek rezervē arī tradicionālā iespēja pie visām nedienām vainot ārējos spēkus.

Tomēr, pat pieņemot, ka ieskicētais teatrāli dramatiskais „Jaunā gada” scenārijs neīstenotos tieši šādā formā Krievijā, saturiski tas atspoguļo galvenajās vadlīnijās gan Krievijas svarīgākos gaidāmos politiskos un ekonomiskos izaicinājumus, gan Putvedeva sistēmas pagaidu raksturu, turpinot meklējumus pēc formas, kā Vladimiram Putinam formāli atgriezties Kremlī. Putins nemainīgi paliek pirmais starp līdzīgajiem Krievijas politikā, par ko pirms nedēļas mums atgādināja nemainīgās Vladimira Putina (un nevis prezidenta) tiešās sarunas ar tautu, kas ekonomisko grūtību kontekstā vairāk atgādināja (nenoliedzami spēcīgu un iedrošinošu) psihoterapijas seansu. Pirmais solis prezidenta institūcijas stiprināšanas virzienā tiek sperts ar tās termiņa pagarināšanas ieviešanu.[1] Tagad kārta būtu otrajam solim — Vladimira Putina atgriešanās prezidenta krēslā. Jau minētās tautas uzrunas laikā viņš neizslēdza iespēju runāt par šādu iespējamību 2012. gadā. Tomēr prezidenta pilnvaru nodošanas laiks un forma gan varētu kļūt par politiskās konjunktūras un politiskā mārketinga izvēli, kā arī paša Vladimira Putina personisko izvēli, un tā, jāatzīst, nereti ir bijusi pilnīgi pretēja izvirzītajām prognozēm.

Ārpolitika ekonomiskās krīzes ēnā

Tomēr daudz svarīgāk un aktuālāk ir ieskicēt iespējamās Krievijas ārpolitiskās izvēles. Krievijas—Gruzijas konflikts skaidri izgaismoja vairākas nozīmīgas tendences, kas pastāvēja jau Putina prezidentūras laikā, bet tika pastiprinātas aizejošā gada notikumu kontekstā. Pirmkārt, Krievija sevi pozicionē kā stratēģisko spēlētāju, arvien mazāk atkarīgu no jebkādām stratēģiskajām partnerībām. Ja Putina prezidentūras laikā ārpolitiskie lēmumi tika skaidroti (pat ja dažkārt agresīvi kā Minhenē 2007. gadā), tad pēc Gruzijas notikumiem Krievija vienkārši informē par saviem lēmumiem un rīcību. Otrkārt, Krievijai kā lielvalstij ar reģionālām interesēm postpadomju telpa tiek deklarēta kā „priviliģēto interešu” zona. Un Krievija ir pasludinājusi ne tikai savas tiesības, bet arī pienākumu uzņemties atbildību par šo etnisko, teritoriālo un politisko „mīnu lauku.” Treškārt, postpadomju telpā acīmredzami ir sadūrušās reģionālas lielvalsts ambīcijas ar globālās lielvalsts — ASV — globālajām interesēm. Globālai lielvalstij nevar būt otršķirīgu reģionālu interešu, un tas praktiski izslēdz jebkāda konstruktīva dialoga iespējamību starp ASV un Krieviju.[2]

Un tomēr Krievija šobrīd ir sarežģītas ārpolitiskās izvēles priekšā. Globālā finansiālā krīze ir skaudri izgaismojusi Krievijas ekonomiskās attīstības nevienmērīgumu, lai neteiktu — vājumu. Energoresursu tirdzniecības ienākumus akumulējošais stabilizācijas fonds, kā arī valūtas rezerves kūst. Acīmredzami nākamā gada budžets būs ar negatīviem rādītājiem, kas liks iesaldēt Putinu un Medvedevu popularizējošos bagātīgi finansētos sociālos projektus. Investīcijas mūk vēl straujāk un lielākos apjomos, nekā tās ienāca. Vēl nesen izskanējušās runas par rubli kā vienotu valūtu postpadomju telpā aizstāj bažas par tā iespējamo devalvāciju. Neviļus nāk prātā Krievijas kreisā spārna aktīvista Borisa Kagarļitska uzstādījumi, ka Krievija ir faktiski atgriezusies pie tā statusa, kas vēsturiski tai ir bijis ierādīts globālā ekonomiskā tirgus dalīšanā — „periferiālās impērijas”, kuras attīstība un ietekme ir bijusi atkarīga no augsti attīstīto valstu vajadzībām un maksātspējas par izejvielām.[3]

Šajā situācijā iezīmējas divi pretrunīgi Krievijas ārpolitiskās izvēles un iekšpolitiskās pamatošanas scenāriji, kuriem, savukārt, būs tiešas sekas uz Krievijas ekonomiskās attīstības scenārijiem. Pirmkārt, varētu tikt turpināts iedibinātais un sabiedrības vairākuma konsensu ieguvušais kurss un retorika, kas uzsver Krievijas lielvalstisko suverenitāti un ārējo spēku ieinteresētību politiskā un ekonomiskā Krievijas novājināšanā. Ārējo ienaidnieku meklēšanas un vainošanas loģika nenovēršami novestu pie attiecību saasināšanās ar rietumu demokrātijām un iespējamu eskalāciju postpadomju telpā. Krievijas aktīvākas politikas dienas kārtībā visupirms nonāktu Krima, un, iespējams, arī Baltijas valstu nepilsoņu jautājums. Atsevišķi Krievijas eksperti paredz jau 2009. gada pavasarī turpinājumu Gruzijas konfliktam, kurā Krievija militāri atrisinātu Saakašvili „režīma” jautājumu.[4]

Otrkārt, iespējama ir selektīva retorika ar uzsvaru uz sadarbības meklējumiem, kas daļēji lauztu pēdējos gados iedibināto ārpolitisko tradīciju. Krievija turpinātu retorisko atbildības zonu uzskaiti un realizētu „kolektīvā Ramsfelda” politiku attiecībā pret Eiropas Savienības un NATO dalībvalstīm, laiku pa laikam izspēlējot psiholoģisko Trojas zirga kārti (kā paziņojumu par raķešu sistēmu izvietošanu Kaļiņingradā), tomēr vienlaicīgi arī apzinoties šādas pieejas neproduktivitāti un savstarpējās atkarības nozīmīgumu. Pieaugošo ekonomisko grūtību apstākļos sadarbība ar ES valstīm faktiski ir kļuvusi par priekšnoteikumu Krievijas ekonomikas stabilizēšanai. Krievijas ārpolitikas veidotāji varēja nesadzirdēt Baltijas valstu nostāju par raķešu izvietošanu Kaļiņingradā, bet noteikti nepamanīts nepalika Krievijai tradicionāli draudzīgās un ekonomiski nozīmīgās Vācijas ārlietu ministra Franka Valtera Šteinmaiera izteikums, ka tas ir bijis „nepareizs signāls nepareizā laikā”.

Apzinoties iedibinātās Krievijas lielvalstiskuma politikas un retorikas inerces spēku un iekšpolitiskās konsolidācijas nozīmīgumu, tomēr gribētos domāt, ka putiniskās Putvedeva Krievijas politiskie līderi racionāli apzinās arī tās iespējami destruktīvo raksturu ekonomiskās krīzes apstākļos. Izvēle par labu ārpolitiskajai konfrontācijai un ārējo spēku vainošanai var faktiski novest pie sprieduma izpildīšanas Krievijas ekonomikai un tās politiskajai elitei. Zīmīgi, ka Krievijas ideoloģisko uzstādījumu jaunievedēja Vladislava Surkova retorikā „enerģētisko superlielvalsti” un „suverēno demokrātiju” šobrīd nomainījis aicinājums „glābt hegemonu — vislielāko Krievijas 21. gadsimta sasniegumu — vidusšķiru.” Krievijā notiekošais atsauc atmiņā arī Tomasa Frīdmana novērojumu par „petro-politikas pirmo likumu”, ka pastāv cieša sasaiste starp naftas un gāzes cenu kritumu un demokrātijas stiprināšanos (un, respektīvi, uz sadarbību vērstu ārpolitiku) energoresursu ieguves valstīs.[5] Tieši Vladimira Putina iespējamā atgriešanās prezidenta amatā varētu inaugurēt pēdējo gadu ārpolitiskās nostājas korekciju, jo inteliģentajam un rietumnieciskajam Medvedevam iekšpolitiskās leģitimizācijas nepieciešamība spieda būt putiniskākam par pašu Putinu. Turklāt „medus mēnesis” Krievijas attiecībās ar rietumiem Vladimira Putina prezidentūras laikā pastāvēja līdz pat 2003. gada Gruzijas „rožu revolūcijas” notikumiem.

___________________________

[1] Par šādu iespējamo scenāriju skat. autora rakstu „Putvedeva sistēma” portālā www.politika.lv 2008. gada 4. martā).

[2] Fiodor Lukianow, “Rosja w globalnej awanturze”, Nowa Europa Wschodnia, 2008. gada novembris/decembris.

[3] Boris Kagarlitski, Periferijnaja imperija: Rossija i mirosistema (Maskava, 2003).

[4] Pavel Felgenhauer, “Kavkazskij uzel: nie razrubitj a rastrelatj”, Novaja Gazeta, 2008. gada 8. decembris

[5] Thomas Friedman, „The First Law of Petropolitics”, Foreign Policy, May/June 2006

* Laimīgu ‘Jauno’ gadu!