Foto: no personīgā arhīva
Recenzija par Ekonomikas ministrijas informatīvo ziņojumu "Elektroenerģijas ražošanas jaunu bāzes jaudu ieviešanas scenārijs".
Jaunais Ekonomikas ministrijas (EM) ziņojums tāds kārtīgs sanācis. Akurāts. Patēriņa prognoze 4.lpp. 1.2.sadaļā — pat ņemot vērā tehnoloģiju efektivitātes paaugstināšanos, kā arī to ienākšanu tirgū. Jaudu pieaugums gan tāds liels. Šķiet, ka nav ņemts vērā elektroenerģijas cenu kāpums, demogrāfiskās tendences valstī un ekonomikas piebremzēšanās. Tas viss patika un vēl patika, ka dažas lietas Latvijā nemainās. Ir stabilitāte. Zināma. Jo faktiski jau viss pa vecam. Dokumenta apakšnosaukums tiem, kas vēl nelasa starp rindām, varēja būt skaidri uzrakstīts — Klimata izmaiņas citur. Latvijā vajag fosilās jaudas! Eiropas kopējā enerģētikas politika un CO2 cena — ai, nu nevajag.
Kāpēc Dānijā kūlu nededzina
Kāpēc tā — kritiski? Jo beigu beigās jau TB/LNNK ekonomikas ministra Kaspara Gerharda parakstītais un virzītais dokuments tiešām ir nedaudz labāks par iepriekšējiem žanra dokumentiem. Ir gan mazliet pretrunā ar ministra deklarēto politisko piederību, jo Gazprom gāze ir Rīgas TEC-2 otrajā kārtā skaidri ierakstīta, un tur jau, protams, katram skaidrs, ka ir iespējami ne jau nu vairāki gāzes piegādātāji. Bet nu labi, ko tur slēpt, autors personīgi ir starp tiem elektorāta pārstāvjiem, kas Rīgas TEC-2 otro kārtu (tāpat kā Abrenes pitalovošanu) uzskata par LR politiskā bankrota priekšvēstnesi.
Tehniski mēs pagaidām esam Eiropas Savienībā (ES), un uz mums attiecas ne tikai jau minētā Eiropas kopējā enerģētikas politika, bet arī Integrēta piesārņojuma novēršanas un kontroles direktīva. Tas nozīmē arī to, ka minētais Rīgas TEC-2, grib to vai negrib, bet sāks piemērot labākos pieejamos tehniskos paņēmienus, tieši tā, kā to paredz Latvijas Republikas pievienošanās līgums ES, jeb arī nedabūs atļauju piesārņojošai darbībai. Un tas pašam Rīgas TEC-2 jau nozīmēs daudz lielāku lietderības koeficientu un izstrādi, kā arī mazākus izmešus, salīdzinot ar esošo situāciju un ar to pašu patēriņa jaudu. Starp citu, ja tomēr ir vēlēšanās kaut ko mācīties no Eiropas, tad autors ieteiktu vērst skatu uz Kopenhāgenu un Avedore TEC 2.bloku. Tā ir mūsdienīga koģenerācijas stacija (94% lietderības koeficients), kura ražo 585 MW elektrības un 475 MW siltuma un kopā ar gāzi līdzsadedzina salmus un koksni. Starp citu, salmi veido 150 000 tonnu jeb 10% no visas degvielas. Varbūt te rodas skaidrība, kāpēc tur kūlu nededzina — salmu rullim taču ir cena pie ceļa! Tas arī ir lietderīgi gan planētai, gan valstij, jo biomasas sadedzināšana fosilo resursu vietā ir ļoti efektīvs veids, kā samazināt CO2 izmešus. EM ziņojumā nekur neparādās nedz aprēķini, nedz prognoze — ja nu fosila stacija ir jābūvē, tad cik maksās CO2 kvota un kā tas ietekmēs kWh cenu?
Par oglēm nav daudz ko runāt. Ogles tiek saliktas kopā ar biomasu un faktiski vienīgais jautājums tam, kas uzņemas komercrisku, būtu par to, kāda ir optimālā ogļu un koksnes attiecība. Autors neuzskata, ka tas ir valdības darba kārtības jautājums situācijā, kad Baltijas reģionā uzstādītās elektroenerģijas jaudas divas reizes pārsniedz maksimālo patēriņu (attiecīgi — 10 GW un 5 GW). Turklāt Igauniju ar Somiju šobrīd savieno 350 MW kabelis, kurš pēc pāris gadiem jau būs 1000 MW, līdzīgi kā 2012.gadā iecerēts starp Lietuvu un Poliju, bet vēl pēc pāris gadiem klāt nāks 1000 MW starpsavienojums Lietuva—Zviedrija. Elektrības Latvijā pietiks, bet elektrības cenas izlīdzināsies neatkarīgi no tā, ko būvē un kas kam ko garantē.
Pret oglēm, par biomasu
Par biomasu autors EM nepiekrīt divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ziņojumā nosauktā biomasas cena ir par 50% augstāka, nekā cena (10,2 EUR centi par kWh), par kuru Austrijā Vīnes Siemering koģenerācijas stacija (80% efektivitāte) 13 gadu līgumā apņēmusies piegādāt. Austrijā koksnes cena ir augstāka nekā Latvijā. Lai iegūtu 1 MWh elektrības ar 25% lietderības koeficientu (tātad 3 reizes sliktāku nekā Vīnes Siemering koģenerācijas TEC), nepieciešams sadedzināt 0,7 tonnas sausas biomasas. Te arī visa matemātika. Turklāt arī Latvijā, ja gribētu, no zariem cirsmas hektārā var saražot 100 MWh, bet no celmiem — 200 MWh. Tiesa, te pietrūkstot tehnisko zināšanu, kā organizēt ražošanu, lai meža īpašniekiem būtu izdevīgi ražot koksni reģionālajam energopatēriņam. Un, kamēr mēs tā nevaram vai varbūt ne tikai nevaram, tikmēr Latvija uz Zviedriju eksportē 24 300 tonnas koksnes, savukārt Igaunija — 3900 tonnas, bet Lietuva — 700 tonnas.
Latvijā no 1,37 miljoniem hektāru meža gadā nocērt 17 000 ha, no kuriem Latvijas valsts meži — 40%. Aptuveni ceturto daļu veido meži, kur atlieku vākšana nebūtu ieteicama ar dabas saglabāšanu saistītu apsvērumu dēļ. Latvijas koksnes eksports enerģētiski ir aptuveni 24,3 PJ. Salīdzinājumam — elektroenerģijas patēriņš valstī kopā veido aptuveni 20 PJ, līdz ar to elektroenerģijas deficīts no tā — viena trešdaļa. 2010.gadā no atjaunojamajiem energoresursiem paredzēts saražot 49,3%.
Turklāt biomasu var gazificēt un izmantot koģenerācijas iekārtās, kas vienlaicīgi ražo gan enerģiju, gan siltumu, kuru izmanto apsildei. Lietderības koeficients var sasniegt 90%, taču svarīgi, lai būtu, kur vasarās likt siltumu. Maksimālajām jaudām virs 5 MWel (nepārsniedzot 80 MWel) parasti izvēlas kādu no trim tehnoloģijām:
- virstošā slāņa gāzģenerators + motors + tvaika cikls;
- virstošā slāņa gāzģenerators + esošs tvaika katls;
- atmosfēras-spiediena gāzģenerators + netiešās gāzturbīnas cikls.
Otrais iemesls pret oglēm un par biomasu ir ne tikai tas, ka daudzi no mums gribētu ziemu un pārliecību par cilvēkiem piemērotu planētas ekosistēmu arī nākamajām paaudzēm, bet mēs arī esam iestājušies Eiropas Savienībā un enerģētikas jautājumi mums jāvērtē saistībā ar klimata izmaiņām. Mēs (Latvijas Republika) nevaram būvēt ogļu staciju, ja tērējam trīs reizes vairāk enerģijas 1000 eiro IKP saražošanai, nekā vidēji Eiropā. Nevaram. Mums ir jāmācās taupīt un atsaistīt tautsaimniecības pieaugumu no resursu patēriņa pieauguma. Tas var nozīmēt kādas īpaši neefektīvas fabrikas slēgšanu vai rekonstrukciju saskaņā ar jau minētajiem labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem, kuri, starp citu, ir juridiski saistoši uzņēmumu atļaujās piesārņojošās darbības veikšanai. Mēs nevaram aizmirst, ka no EM varētu sagaidīt arī jaunām jaudām izmaksu ziņā samērīgas investīcijas blokmāju renovācijai, ielu apgaismes energoefektivitātei, siltuma un elektrības pārvades un sadales līnijas zudumu samazināšanai, energotransporta energoefektivitātei, biomasas koģenerācijas un vēja enerģijas potenciāla izvēršanai Kurzemē un jūrā. Un tikai tad mums vajadzētu runāt par kombinētu ogļu un biomasas staciju.
Ja var ticēt EM Enerģijas departamenta direktora 2008.gada februāra beigās publiski paustajam, ka CO2 kvotas cenu šī dokumenta izpratnē viņš vērtē 50-60 EUR par vienu CO2 tonnu un, iepazīstoties ar informatīvā ziņojuma 4.3. attēlu 16.lpp., nākas secināt, ka izdevīgāk par ogļu enerģiju izrādīsies gan biomasa, gan vējš, un pat gāzes enerģija maksā tikpat, cik vēja enerģija. Autors AES nevar minēt kā ekonomiski izdevīgāko jaudu ģenerācijas veidu gan zemās enerģētiskās efektivitātes un lielo siltuma zudumu dēļ, gan arī tāpēc, ka 4-3. attēlā ziņojumā parādītā cena nenorāda AES apturēšanas un demontāžas izmaksas (Ignalinā tās pārsniegs 914 miljonus latu). Tāpat izlietotās kodoldegvielas ikgadējās glabāšanas izmaksas būs augstas — pēc slēgšanas AES uzturēšanai būs vajadzīgi 30,6 līdz 34,7 miljoni latu gadā. Radioaktīvā plutonija pussabrukšanas laiks ir 24 100 gadu. Patiesībā kodolenerģijas dalīšanās reakcija ir ļoti dārga, un ne jau velti kodolenerģijas pārdošana ir atombumbu veidošanas papildinājums — tā teikt, lai zudumā neietu liels daudzums elektroenerģijas.
Investēt atjaunojamajos resursos
Ko darīt ar jaudas deficītu valstī? Kā nodrošināt, lai „nedraudētu energosistēmas nodzišana”? Autora atbilde — investēt blokmāju renovācijā (Rīgā ēkas kvadrātmetra energopatēriņš gadā ir 231 kWh, bet energoefektīvai mājai — 15 kWh), biomasas (<75 MW) koģenerācijā un citos atjaunojamajos energoresursus kā, piemēram, vējš, neaizmirstot lielo siltuma (18%) un elektrības (12%) zudumu samazināšanu. Ar to līdz 2020.gadam pietiks, jo arī elektrības cena celsies līdz Eiropas vidējai cenai un arī rūpniecībā tā vairs nebūs viena no lētākajām ES. Savukārt ar šā brīža ikmēneša maksājumu par siltuma patēriņu savā mājā, iedzīvotāji varētu segt gada patēriņu. Atsaukties uz blokmāju privātīpašumu diez vai ir vietā, jo jāņem vērā, ka vairākumam Latvijas iedzīvotāju ir grūtības samaksāt par dzīvokli, bet ietaupītās CO2 kvotas ļoti noderētu jaunienācējiem Latvijas tautsaimniecībā, un mums tiešām vajag mūsdienīgus, resursus efektīvi izmantojošus eksportējošus uzņēmumus. Autoram, iepazīstoties ar EM ziņojumu, tiešām nav skaidrs, kā 2020.gadā, īpaši Eiropas kopējās enerģētikas politikas ietvaros, būvējot fosilos TEC, domāts izpildīt apņemšanos, ka atjaunojamie energoresursi veidos 42% no enerģijas gala patēriņa! Transporta degvielas patēriņš taču arī tikai pieaug, bet akcīzes nodoklis degvielai Latvijā ir viens no zemākajiem ES. Jaunu apvidus automašīnu īpatsvars gan vislielākais Eiropā. Kāpēc gan nepaaugstināt fosilās degvielas akcīzi līdz ES vidējai līdzīgi kā ziemas mēnešos slodzes laikā (novembrī — martā no plkst. 9.00 līdz 21.00) paaugstina energopatēriņa maksimumu. Kāpēc nepiemērot maksimuma slodzes nodokli visiem lietotājiem, paceļot elektrības cenu šajā laikā līdz ES vidējai? Būs arī vairāk naudiņas, ko izmantot blokmāju siltināšanai un renovēšanai un ilgtspējīga sabiedriskā transporta sistēmas veidošanai. Tiešām nav skaidrs, cik varētu maksāt elektroenerģija, siltums (un kāda varētu būt CO2 kvotu cenas ietekme). Mani vispār tas interesē. Un vēl labi būtu, ja mūsu EM vai Ministru Kabinets izskaidrotu, kā izpildīsim valsts starptautiskās saistības, nodrošinot 42% atjaunojamo energoresursu, nevis voluntāri rekomendētu uzņemties komercrisku fosilo TEC izvēršanas jomā. Par šiem jautājumiem tiešām būtu lietderīga plašāka diskusija sabiedrībā pirms tālāku lēmumu pieņemšanas. * Atkal jau tas pats (krievu val.)
Elektroenerģijas ražošanas jaunu bāzes jaudu ieviešanas scenārijs