AnotācijaPētījums analizē Latvijas tiesību aktus un tiesu praksi attiecībā uz divu veidu vārda brīvības ierobežojumiem: 1) personu goda un cieņas aizsardzību; 2) rasu un nacionālo naidu, diskrimināciju un neiecietību kurinošas runas aizliegumu.
Par pamatu analīzei izmantoti Augstākās Tiesas, Rīgas apgabaltiesas, kā arī Rīgas pilsētas rajona un priekšpilsētu tiesu spriedumi civillietās un krimināllietās laika posmā no 1999. līdz 2003.gadam, kā arī Drošības policijas un Ģenerālprokuratūras informācija, pārrunas ar izziņas veicējiem, cilvēktiesību un citu nozaru ekspertiem. Analīze tika veikta, salīdzinot spriedumus, kā arī tiesību aktus ar Latvijai saistošām starptautisko līgumu normām un institūciju praksi, kas uzrauga šo līgumu īstenošanu.
Autors norāda uz pamatproblēmām Latvijas tiesību aktos un praksē, pievēršot uzmanību neatbilstībai starptautiskajiem standartiem. Pētījumā konstatēts, ka vārda brīvība Latvijā nereti tiek nesamērīgi ierobežota, jo:
- par goda un cieņas aizskaršanu iespējams sodīt ar brīvības atņemšanu,
- Civillikums nenosaka, vai persona var prasīt mantisku kompensāciju, ja viņas gods aizskarts ar viedokli, nevis ziņu,
- tiesu praksē sastopama kļūdaina un nepietiekama ECT principu piemērošana.
Attiecībā uz naida kurināšanas ierobežošanu pētījumā konstatēts, ka
- par šādiem gadījumiem lietas tiek reti ierosinātas un iztiesātas,
- tiesību aktos nav tieši paredzēta iespēja cietušajām personām saņemt mantisko kompensāciju,
- tiesību piemērotājiem trūkst izpratnes par rasu diskriminācijas un neiecietības jēdzieniem,
- trūkst efektīvu ierobežojumu naida, neiecietības un diskriminācijas kurināšanai internetā.
Autora ieteikumi situācijas uzlabošanai ietver gan tiesību normu izmaiņas, gan tiesību piemērotāju apmācīšanu, un īpaša sadaļa pētījumā veltīta tam, kā iespējams pilnveidot plašsaziņas līdzekļu darbību.
(Vārda brīvības robežas: goda un cieņas aizskaršana, naida kurināšanapdf)