Pētījums

Dzimumdiferences konstruēšana darbā ar bērniem pirmsskolas izglītības iestādē – mīts vai realitāte?



Kā mēs iemācāmies būt par vīriešiem un sievietēm? Kas vēl, atskaitot bioloģiskos faktorus, mūs atšķir? Jautājumi, kas šķiet tik vienkārši, bet savā būtībā ir dziļi sarežģīti.

Daudzi atbildēs, ka tas, kādi mēs esam kā vīrieši un sievietes, ir no dabas dots. Kāds cits minēs – saknes jāmeklē reliģijā, vēl kāds – psiholoģijā. Variācijas ir dažādas, tik dažādas, ka reizēm var apjukt. Tomēr mēs visi, kā indivīdi, esam sociālas būtnes, tādēļ nevar izslēgt to, ka mūsu, sauksim to tā, vīriešu un sieviešu identitāti veido arī sabiedrība, kurā mēs atrodamies. Šķiet loģiski, taču rodas jautājums – kā tas notiek? Uz šo jautājumu rast atbildi ir centušies daudzu zinātņu pārstāvji, tai skaitā arī, piemēram, sociologi un antropologi, galdā liekot tādu konceptu kā ‘dzimte’. Dzimte kā koncepts Latvijā ir ienācis nesen. Atšķirībā no mums visiem labi zināmā termina ‘dzimums’, kas apzīmē bioloģisko piederību vīriešu vai sieviešu kārtai, par pamatu ņemot bioloģiskās atšķirības un funkcijas, dzimte savā būtībā ir daudz komplicētāka. Šī koncepta pirmsākumi ir meklējami pavisam nesen – 1968.gadā psihiatrijas nozarē, kad tas tika izmantots, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar hermafrodītismu jeb retu anomāliju, kad vienam indivīdam ir abu dzimumu pazīmes, kā rezultātā indivīda dzimums nereti tika noteikts nepareizi un viņš tika audzināts atbilstoši pretējam dzimumam. Šādi gadījumi aizsāka pētījumus, kuros tika aplūkota bioloģiskā dzimuma un iemācītās jeb sociālās dzimtes saspēle. Īsāk sakot, kopumā termins ‘dzimte’ ir sociālais konstrukts, kas sevī ietver kultūrspecifiskas īpašības un raksturojumus, kas atšķir vīriešus un sievietes – kā ir jāuzvedas sievietei un vīrietim, kā viņiem ir jāizskatās, jādomā, jājūt, kāda veida pienākumi jāpilda, kādas sociālās lomas, pozīcijas un vērtības jāpiešķir [ 1 ]. Bez tam – dažādās kultūras ir iespējamas arī dažādas dzimtes variācijas.

Kādēļ mums tas jāzina?
Labi, mēs tikko noskaidrojām to, kas ir dzimte un kā tad tā īsti sasaistās ar būšanu par vīrieti un sievieti. Bet – kādēļ mums to vajag zināt? Ko tas mums dod? Un kādēļ tas vispār ir svarīgi? Zinu, ka daudzi sarauks pieri, kad pieminēšu šo konceptu, kas arvien biežāk tiek piesaukts publiskajā telpā – dzimumu līdztiesība. Iespējams, šajā brīdī daļa no jums aizvērs rakstu un nodomās: Negribu vairs par to lasīt, kārtējā lobēšana u.tml. Bet, dārgie lasītāji, par to ir jārunā, jo tā ir problēma, kas skar arī mūs. Mūsu sabiedrībā joprojām ir novērojama visnotaļ būtiska dzimtes segregācija, kas atsaucas uz jebkura indivīda dzīvi – gan sadzīvē, gan darba sfērā, gan politikā, gan ekonomikā. Piemēram, Eiropas Parlamenta 2012. gada ziņojumā „Dzimumu nevienlīdzība Eiropas Savienībā” Latvijas kontekstā kā būtiskākās problēmas tiek minētas vardarbība pret sievietēm un atšķirīga darba samaksa[ 2 ]. Līdzīgi dzimtes segregācija ir novērojama arī likumdošanā, kur, atšķirībā no sievietēm, vīriešiem bērna kopšanas atvaļinājumam tiek atvēlētas vien 10 dienas[ 3 ], simboliski norādot, ka viņa pienākums ir pievērsties ģimenes ekonomiskajai apgādāšanai, nevis bērna kopšanai. Taču tās visas ir sekas. Kur varam meklēt cēloņus vai vismaz pirmās saknes, kas tiek ieliktas dzimtes segregācijā? Lai uz to atbildētu, izlēmu pievērsties dzimtes jeb šoreiz detalizētāk – dzimumdiferences – pētīšanai bērnu audzināšanā. Lielu daļu audzināšanas darba, protams, veic vecāki, taču mēs nevaram aizmirst arī par pirmsskolas izglītības iestādēm, tādēļ šoreiz nolēmu pievērsties vienai šādai iestādei Latvijā, kuras nosaukums netiks atklāts ētisku apsvērumu dēļ. Šāds pētījums tika izstrādāts balstoties uz to, ka ļoti daudzi pētnieki pievēršas dzimtes studijām jau pieaugušu indivīdu kontekstā, taču krietni retāk – bērnu kontekstā, kaut arī tas būtu ārkārtīgi relevanti, ņemot vērā faktu, ka dzimtes un dzimumdiferences (ar dzimumdiferenci ir domātas sociālās atšķirības starp vīriešiem un sievietēm) konstruēšana bērnībā kalpo par pamatu tam, kā dzimtes lomas un īpašības var tikt izpaustas visa mūža garumā[ 4 ]. Tātad, lai izpētītu, kā tiek konstruēta dzimumdiference darbā ar bērniem pirmsskolas izglītības iestādē, pētījums tika veikts trijās 5-6 gadus vecu bērnu obligātās sagatavošanas skolai grupās, sadarbojoties ar sešām skolotājām. Turpinājumā tiks sniegts pavisam neliels ieskats pētījumā atklājumos, taču ieteicams ir izlasīt pilno pētījuma versiju, kas ir pieejama šeit un tādējādi gūt daudz niansētāku skatījumu uz šo tēmu.

Mācību process pirmsskolas izglītībā – dzimumneitrāls vai dzimumdiferencējošs?
Uzsākot pētījumu, svarīgi bija aplūkot, kā dzimte parādās vispārējā pirmsskolas mācību programmā. Kā mums visiem tas ir zināms, formālajā apmācībā dzimtes segregācija ir aizliegta, taču tas nenozīmē, ka apmācība ir pilnībā dzimumneitrāla – vismaz ne praksē. Izpētot jau tikko minēto pirmsskolas mācību programmu[ 6 ], nākas secināt, ka trešajā un ceturtajā pirmsskolas izglītības pakāpē parādās aspekts, ka bērnam ir jāsāk apzināties savu dzimumpiederību, ko mēs varam traktēt gan kā bioloģiskā dzimuma apzināšanos, gan arī dzimtes īpašību un lomu apgūšanu. Interesants gan ir fakts, ka nekur netiek minēts kāds ļoti būtisks faktors – instrumentalitāte, kas skolotājiem būtu jāpielieto mācību procesā ar bērniem, lai šo dzimumpiederības apzināšanos veicinātu. Tikpat interesants ir fakts, ka lielākā daļa intervēto skolotāju norādīja, ka neveic tiešu dzimumpiederības apzināšanās apmācību. Pēc tā mēs varētu atkal secināt, ka mācību procesam pirmsskolas izglītības kontekstā būtu jābūt pilnīgi dzimumneitrālam. Taču prakse rāda citu ainu – dzimumdiference ir pietiekami bieži novērojama parādība. Ja ne apzinātā līmenī veicināta, tad vismaz neapzinātā gan. Kopumā pētījuma gaitā tika atklāti vairāki dzimumdiferencējoši aspekti (tiks tikai uzskaitīti, pilnais apraksts ir atrodams pētījumā), kuros ir vērts sniegt ieskatu.

Mācību materiālu dalījums tādās nodarbībās, kā rokdarbi, ir dzimumdiferencējošs. Daļā gadījumu tika novērots, ka rokdarbu nodarbībās zēniem un meitenēm nereti tiek izdalīti dažādi materiāli, kas ir, piemēram, dažādās krāsās, un no kuriem ir jāgriež dažādas formas. Vērojot bērnu attieksmes maiņu, var secināt, ka šāds dalījums ir ierasts, jo jebkuras izmaiņas tajā izsauc visnotaļ asu reakciju no pašiem bērniem, liekot domāt, ka krāsas un formas pirmsskolas kontekstā jau ir dzimtes kodētas un tiek asociētas ar ‘zēnu’ un ‘meiteņu’ kategoriju.

Apmācības taktika nereti tiek izstrādāta, balstoties dzimtes dihotomijā. Lielākā daļa skolotāju atzina, ka bērniem nevar tikt sniegta pilnīgi vienāda apmācība, jo ir jāņem vērā katra individuālās spējas, uzsverot, ka zēni nereti ir intelektuāli mazāk kapacitatīvi, tādēļ viņiem nepieciešama cita pieeja. Taču pētījuma gaitā tika konstatēta pretruna – lielāka vērība tiek piešķirta tam, cik kvalitatīvi uzdevums pilda meitenes, no zēniem vairāk prasot to, lai viņi uzdevumus vispār būtu izpildījuši. Tas, savukārt, iezīmē iespējamību, ka zēni kopumā ir nevis intelektuāli mazāk kapacitatīvi, kā tas nereti tiek traktēts, bet tiek sociāli kā tādi uzlūkoti un atstāti ‘ēnā’.

Dzimumdiferencējoši rotaļu un lomu spēļu elementi. Rotaļas un lomu spēles viennozīmīgi ir svarīga mācību procesa sastāvdaļa, kurā bērns mācās socializēties un apgūst dažnedažādas prasmes. Trešajā pirmsskolas izglītības pakāpē ir noteiktas, piemēram, konstruktīvās un celtniecības rotaļas, kā arī sižeta lomu spēles. Savukārt, ceturtajā pakāpē – tautas un dramatizējuma rotaļas [ 7 ]. Visas skolotājas uzsver, ka abās šajās pakāpēs bieži vien par galveno lomu spēļu sižetu izvirzās ģimenes modeļu izspēle. Lielākoties šīs rotaļas un lomu spēles netiek regulētas, lai bērni paši varētu izspēlēt dažādas situācijas un šajās spēlēs iesaistīt arī savas ģimenes modeli. Taču līdz ar skolotāju neiesaistīšanos, teiksim, ģimenes sižeta lomu spēļu izspēlē, bērniem netiek piedāvāti arī alternatīvi ģimenes modeļi, kuros tiek savādāk dalīti pienākumi. Lielākoties ir novērojams, ka bērni rotaļās izspēlē tradicionālo ģimenes modeli, kurā sieviete ir mājsaimniece, kas atbild par bērniem un pavardu, kamēr vīrietis ir galvenais pelnītājs un ‘sliņķis’ mājās. Sekojoši šāda rotaļu neregulēšana rezultējas tajā, ka šāds ģimenes modelis un dzimtē balstītu pienākumu dalījums bērnam pieaugot nereti tiek uztverts kā dabisks, un jebkuras pārmaiņas tajā – kā ģimenes vērtību apdraudošas.

Dzimtotu komunikācijas un ķermenisko manieru modeļu pielietošana darbā ar bērniem. Pētījumā aplūkotajā teorētiskajā bāzē parādās tas, ka visnotaļ bieži ir identificējami dzimumdiferencējoši komunikācijas un ķermenisko manieru disciplinēšanas modeļi. Šāds novērojums ir sastopams arī pirmsskolas izglītības kontekstā. Piemēram, skolotājas komunikācijā ar zēniem visnotaļ bieži pielieto paaugstinātu balss toni, instruktīvas un disciplinējošas frāzes, kā arī neizmanto deminutīvu personvārdu lietojumā, konstruējot, tā saucamo, vīriešu komunikācijas modeli [ 8 ]. Savukārt komunikācijā ar meitenēm balss tonis tiek paaugstināts daudz retāk, personvārdi bieži tiek lietoti deminutīvā un pielietotās frāzes lielākoties ir sensitīvas, pamācošas un empātiskas, tādējādi konstruējot sieviešu komunikācijas modeli [ 9 ]. Līdzīgu dalījumu var novērot arī ķermenisko manieru regulācijā jeb disciplinēšanā, izšķirot formālo un relaksēto uzvedību [ 10 ]. Šī pētījuma kontekstā tika secināts, ka disciplinējot ķermeniskās manieres, skolotājas meitenes mudina vairāk piekopt formālu uzvedības modeli, kurā ir jāievēro izvirzītie disciplinārie noteikumi. Zēni, savukārt, vairāk piekopj relaksēto uzvedības modeli, ko var traktēt, kā formālās uzvedības modeļa neievērošanu. Jāatzīst, ka pašas skolotājas šādas atšķirības uzvedībā skaidro ar bioloģisku pamatojumu jeb ‘zēni ir zēni un neklausīšana ir dabiska’. Taču prakse rāda, ka šādi uzvedības modeļi pirmsskolas kontekstā ir sociāli konstruēti, jo skolotājas gluži vienkārši uztver tos kā dabiskus, tādēļ necenšas tajos ieviest izmaiņas. Līdz ar to, arī šādas dzimtē balstītas atšķirības komunikācijā un disciplīnā tiek konstruētas un uzlūkotas kā ‘dabiskas’, tādējādi veidojot ķermeni kā dzimtotu ķermeni – tādu, kas komunikācijas, manieru, fizisko prakšu un uzvedības normu kontekstā ir uzlūkojams kā vīrišķs vai sievišķs.

Grupas telpas struktūra un rotaļu zonas ir dzimtes dihotomijā balstītas. Kā jau mēs zinām, grupas telpas visnotaļ bieži tiek dalītas rotaļu zonās – leļļu zona, kluču un lego zona u.tml. Sekojoši bērni var izvēlēties, kurās zonās doties rotaļāties brīvajā laikā. Jāatzīst, ka tieša bērnu izvēles regulācija attiecībā uz rotaļu zonām nenotiek. Tā parādās tikai gadījumos, kad kāds no bērniem neiet ne uz vienu rotaļu zonu, bet bezmērķīgi ‘klīst’ pa grupas telpu. Šādos brīžos parasti iesaistās skolotājas, cenšoties bērnu novirzīt uz kādu no rotaļu zonām. Veicot novērojumu, atklājās, ka lielākoties šīs rotaļu zonas ir balstītas dzimtes dihotomijā – daļa rotaļu zonu tiek uztvertas kā meitenēm atbilstošas un daļa – kā zēniem atbilstoša. Līdz ar to, arī bērni, kas nevarēja vai vienkārši nevēlējās doties uz kādu no rotaļu zonām, bieži tika novirzīti uz viņu dzimumam it kā atbilstošām zonām, piemēram, zēnu gadījumā – uz lego un kluču zonu, meiteņu gadījumā – uz leļļu zonu. Tāpat arī brīžos, kad kādā no zonām izcēlās nekārtības, no tām tika palūgts doties prom tos bērnus, kuriem tur it kā nevajadzētu uzturēties, piemēram, meitenes nereti tika izraidītas no lego un kluču zonas. Sekojoši arī paši bērni šādu regulāciju nereti jau uztver kā dabisku, izrādot protestu, ja kādā no rotaļu zonām atrodas pēc dzimuma neatbilstoši bērni.

Individuālajā rotaļu laikā ir novērojama atšķirīga pienākumu sadale starp zēniem un meitenēm. Proti, aplūkojot pienākumu sadali, tika secināts, ka tā sasaucas ar tradicionālajām dzimtes lomām un pienākumiem, kuros sieviete tiek konstruēta kā fiziski vājāka par vīrieti, tādējādi šādu uzskatu pārnesot arī darbā ar bērniem un pienākumus dalot pēc šāda principa, kaut arī meitenes nereti bija fiziski lielākas par zēniem. Sekojoši tika konstatēts, ka šāds dalījums, savukārt, nesakņojas fiziskā spēkā raksturojumā, bet gan skolotāju uzskatos par to, ka vīriešiem ir jābūt spēcīgākiem par sievietēm un nākotnē jādara fiziski smagāki darbi, kā arī jābūt spējīgiem aizstāvēt fiziski vājākos – sievietes un bērnus.

Ko tas mums pasaka?
Kopumā katrs no šiem pētījumā atklātajiem dzimumdiferencējošiem faktoriem būtiski sasaucas ar pašu skolotāju personīgo pieredzi un uzskatiem, kas tiek iztirzāti pētījuma gaitā. Vēl jo vairāk – katrs no šiem faktoriem korelējas ar esošo dzimumu līdztiesības tematiku. Proti, dzimtes atšķirības, kas tiek konstruētas darbā ar bērniem, tiek reproducētas no paaudzes paaudzē un būtiski ietekmē indivīda dzīvi gan ģimenes, gan darba, gan plašākā sociālekonomiskajā un politiskajā kontekstā. Tas, kā bērni izspēlē, piemēram, ģimenes sižeta lomu spēles, var atstāt ietekmi arī uz to, kas tiek uzskatīta par normālu un tradicionālu ģimenes modeli – ja tajā netiek piedāvātas alternatīvas, piemēram, citāda pienākumu sadale, tad sekojoši šīs alternatīvas nereti var tikt uzskatītas kā nevēlamas un tradicionālās ģimenes vērtību graujošas. Iespējams, ka daudzi no mums vēlētos lielāku vīrieša iesaisti mājsaimniecības pienākumus un bērnu audzināšanā, bet lai to panāktu un uzskatītu par relevantu, tas ir jāaudzina jau mūsu pašu atvasēs no pašas bērnības. Līdzīgi – cik daudzi no mums ir novērojuši emocionālo vardarbību skolās un pusaudžu starpā? Šo jautājumu nevēlos pamatot ar statistikas datiem, drīzāk vēlos uzdot kā personīgu jautājumu. No savas pieredzes varu teikt, ka skolas vecuma bērni un jaunieši mēdz būt nežēlīgi – it sevišķi, ja tiek aizskarta tēma par interešu sfērām vai atšķirīgām ārējā veidola iezīmēm, jo īpaši – dzimtes kontekstā. Kādēļ? Jo jau kopš bērnības caur regulāciju rotaļu zonās, atšķirīgu mācību materiālu sadali un lomu spēļu izspēli tiek konstruētas katram dzimumam it kā atbilstošas interešu un pienākumu sfēras, kuru šķērsošana nereti var kalpot arī kā iegansts nevēlamas reakcijas izsaukšanai. Ir ārkārtīgi daudzas korelācijas, ko ir iespējams uzskaitīt, aplūkojot dzimumdiferences konstruēšanu bērnībā un tās atblāzmas tagadnē un nākotnē, un ļoti liela daļa no šīm atblāzmām ir redzamas likumos, vardarbības statistikās, darba tirgus segregācijā, atšķirīgā atalgojumā, savādākā pienākumu sadalē u.tml., par ko ir iespējams izlasīt ļoti daudzos dzimumu līdztiesības ziņojumos, kurus var atrast šeit. Mēs nevaram noliegt to, ka šīs atšķirības eksistē un ka tās ietekmē mūsu dzīves.

Jāatzīst, ka pirmais mēģinājums šo problēmu risināt ‘aizgāja pa burbuli’ – jā, ar šo mēģinājumu domāju tieši sabiedrībā asās diskusijas izraisījušo mācību līdzekli „Pirmsskolas, kurās ir vieta PepijPrinčiem un PirātPrincesēm” parādīšanos izglītības peripetijās. Konkrētais mācību līdzeklis izsauca tik plašu ažiotāžu, ka tika pieprasīts apturēt visu Labklājības Ministrijas izstrādāto plānu dzimumu līdztiesības īstenošanai 2012.-2014.gadam[ 11 ]. Kādēļ? Atbildes būs dažādas, bet šajā gadījumā vēlos uzsvērt informācijas trūkumu, ko novēroju jau pētījuma veikšanas gaitā – lielākā daļa no intervētajām skolotājām nezināja, kas ir dzimte un daļa dzimumu līdztiesību saistīja ar homoseksuālismu un tradicionālo vērtību sagraušanu. Līdzīgi arī aplūkojot medijos esošos rakstus varēja nonākt pie secinājuma, ka sabiedrībā valda uzskats – jebkuras izmaiņas dzimtes lomās novedīs pie homoseksuālas sabiedrības, taču tas nebūt nav šo mācību līdzekļu mērķis. To mērķis bija veicināt dzimtes lomu izprašanu un dzimumu līdztiesību, izmantojot to kā instrumentu, kas ļautu bērniem izpētīt alternatīvas gan rotaļu un lomu izspēlē, gan pienākumu sadalē u.tml. Jāatzīst, ka tieši informācijas trūkums un, iespējams, ne pārāk veiksmīgais grāmatas noformējums veicināja nepareizu grāmatas izprašanu un tās noraidīšanu. Taču šoreiz es nevēlos propagandēt konkrētu mācību līdzekļu ieviešanu un izmantošanu mācību programmā, bet gan ar pētījuma palīdzību sniegt ieskatu ar dzimti saistītajā esošajā situācijā pirmsskolas izglītības kontekstā, tādējādi iesakot, ka, ja mēs, kā sabiedrība, tiešām vēlamies veiksmīgāku dzimumu līdztiesību, tad risinājums ir meklējams bērnu audzināšanas praksēs un alternatīvu modeļu reprezentēšanā, nevis tikai esošo seku analizēšanā.

Pateicos par raksta un pētījuma izlasīšanai veltīto laiku un vēlu jums lielisku dienu!

Saite uz pētījumu: Dzimumdiferences konstruēšanas izpēte darbā ar bērniem pirmsskolas izglītības iestādē


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!