Foto: Mountainbread

Sociālā uzņēmējdarbība – labdarības un uzņēmējdarbības laulība, kas var palīdzēt sabiedrībai kopumā. Kādi ir šādas „ģimenes” pamati un kas tos var izpostīt?

Kad iedomājamies par Māti Terēzi un Bilu Geitsu, mūsu apziņā atspoguļojas totāli atšķirīgas pasaules uztveres. Abas no tām nepadara vienu vai otru ne sliktāku, ne labāku. Tiesa gan, Māti Terēzi cilvēki vēlējās iecelt svēto kārtā. Savukārt, otrs ir tas veiksmes stāsts, kurā vēlētos nokļūt liela daļa jauno uzņēmēju. Par ko būs šis raksts? Par sociālo uzņēmējdarbību. Sociālā uzņēmējdarbība veidojas tad, kad apvieno abu augstāk minēto personu iemiesotās ideoloģijas.

Vārdu salikums „sociālā uzņēmējdarbība” ir visur – Eiropas Komisijas piedāvātajā Kohēzijas fondu paketē, kā viena no atbalstāmajām aktivitātēm nākamajā plānošanas periodā no 2014.-2020. gadam, Labklājības ministrijas diskusijās saistībā ar nodarbinātību. Sociālā uzņēmējdarbība parādās arī vienkārši kā jauns vārdu salikums, ko ietver konferenču virsrakstos, jo tas ir kaut kas svaigs un nebijis. Par kaut ko līdzīgu sociālajai uzņēmējdarbībai Latvijā bija domāts jau diezgan sen. Iespējams, tā bija arī tiesiski regulēta, piemēram, kad aktuāls bija likums par bezpeļņas organizācijām. Nevar noliegt, ka šobrīd jautājums aktualizējies ar jaunu spēku.

Kā pētnieku grupa nonācām pie pašu veidotas definīcijas, kā arī atziņas par to, kas NAV sociālā uzņēmējdarbība:

Savukārt, sociālā uzņēmējdarbība nav sociālās palīdzības sniegšana, piemēram, pabalsti, kurus sniedz valsts un pašvaldība vai NVO. Tā arī nav tāda uzņēmējdarbība, kurai ir mērķis primāri gūt peļņu īpašniekiem vai investoriem, vai arī tās darbība ir vērsta uz politikas procesu ietekmēšanu.

Brīžiem šķiet, ka Latvijas problēmas ikvienā nozarē varētu atrisināt sociālā uzņēmējdarbība. Sliecos piekrist, bet ar nelielu atkāpi. Sociālā uzņēmējdarbība var risināt problēmas ikvienā jomā, kur var atrast kādu, kas par sniegto pakalpojumu vai saražoto produkciju būtu gatavs maksāt, jeb, ir noieta tirgus un veidojas bizness. Noieta tirgus lielums nav nozīmīgs – ciems, pilsēta, reģions vai plašāks mērogs. Bez uzņēmējdarbības nevar pastāvēt sociālā uzņēmējdarbība. Tajā pašā laikā, var būt uzņēmējdarbība, kas nerisina sociālus jautājumus.
Latvija nav sociālās uzņēmējdarbības lielvalsts, tomēr mums ir vairāki labi piemēri, uz ko skatīties saistībā ar šo konceptu. Tas ir attīstījies, lai risinātu sabiedrības sociālos un vides aizsardzības izaicinājumus, jo cilvēki secinājuši, ka tikai ar labdarības organizāciju īstenotajiem pasākumiem nav pietiekami. Tāpat nepietiek tikai ar uzņēmējdarbību, kuras vadošais mērķis ir peļņa.
Latvija nav sociālās uzņēmējdarbības lielvalsts, jo mums nav normatīvā regulējuma, kas noteiktu un atpazītu tādu darbības veidu kā sociālā uzņēmējdarbība. Koncepts un izpratne par sociālo uzņēmējdarbību nav plaši izplatīts nevienā sektorā. Skaidrojums par šo jautājumu vairumā gadījumu rodams Latvijas valsts un privāto augstāko izglītības iestāžu bakalaura, maģistra un topošo doktorantu darbos. Tas pierāda, ka šī tēma raisa interesi studentos, kuriem mācību procesā ir iespējas iegūt informāciju par jaunākām, ar ekonomiku saistītām darbības formām un tendencēm citviet pasaulē.

Kad biedrības Latvijas Pilsoniskā alianse un Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS sāka sociālās uzņēmējdarbības pētniecību, bijām pārliecināti – tā nav, ka šo konceptu pēdējos gados Latvijā ienesuši vairāki ārvalstnieki. Personīgi biju pārliecināta, ka Latvijas iedzīvotāji paši meklē un atrod risinājumus tām sociālajām problēmām, ko neviens cits nav varējis atrisināt. Vairumā Latvijas sociālas uzņēmējdarbības piemēri, kas savā ziņā saistāmi ar šo konceptu veidojušies tāpēc, ka bijis kāds ārējs impulss. Vairumā gadījumu, piemērus Latvijā var klasificēt četrās kategorijās:
1)ir ideja un resursi, bet nav biznesa domāšanas;
2)atpazīta sociālā problēma, bet nav biznesa domāšanas;
3)biznesa domāšana ir, sociālā ideja ir, bet nav „sirds”;
4)biznesa ideja ir, sociālā problēma, ko risināt ir, bet nav zināms vai sociālā uzņēmējdarbība būs ilgtspējīga, jeb darbību veic mazāk par trīs gadiem un ikvienam iesācējam var „aiziet” vai „neaiziet”.

Reālā situācija ir daudz kritiskāka. Veicot pētījumu, sastapu cilvēkus, kuriem ir izteikta t.s. Mātes Terēzes domāšana, kā arī tādus, kuriem ir izteikt Bila Geitsa domāšana. Vienus raksturo pilnīgs altruisms un ziedošanās, lai palīdzētu grūtībās nonākušiem, otrus – biznesa pieeja, kurā dominē uzskats, ka visu var aprēķināt, nopirkt un pārdot. Atkārtoju, neviens nav ne sliktāks, ne labāks, tomēr sociālajai uzņēmējdarbībai nav balstīta uz galējībām.

Izdarīt neizdarītās izvēles

Nolemjot kļūt par sociālo uzņēmēju, Tu apņemies ne tikai pildīt vienu, konkrētu sociālās uzņēmējdarbības principu, bet apņemies īstenot veselu konceptu. Nolemjot kļūt par sociālo uzņēmēju, Tu apņemies vairot izpratni, ka

Korporatīvi sociālā atbildība uzņēmumiem ir veids kā vairot savu pozitīvo tēlu, veicināt pārdošanu, īstenot darbības, kas veicina darbinieku lojalitāti. Kļūstot par sociālo uzņēmēju, Tu sev uzstādi augstākas prasības ne tikai attiecībā uz saražotā kvalitāti, kas biznesā nodrošinātu cilvēku vēlmi iegādāties Tevis ražotos produktus, bet gan apņemies visu uzņēmējdarbību veidot pakļautu augstākiem mērķiem un Tavs bizness ir tikai veids kā to sasniegt.
Tajā pašā laikā būtiski ir, ka cilvēki izprot jaunas lietas un uzsāk to izmantošanu savā ikdienā, rodot risinājumus saviem izaicinājumiem. Nebūs melots, ja teikšu, ka šodien viens no populārākiem risinājumiem var būt sociālā uzņēmējdarbība.
Lai to veiktu nav nepieciešams iet un daudzus gadus mācīties augstskolā.

Piemēram, jaunajām māmiņām nav kur atstāt savus bērnus, kad tās atsāk savas darba gaitas. Vai arī – cilvēki, kuri sirgst ar nedziedināmām slimībām. Viņi ir spējīgi kaut neregulāri, tomēr sniegt savus pakalpojumus jebkādā savā profesijā. Viņi var izveidot sociālu uzņēmumu, kas nodrošina darba meklējumu un piedāvājumu „sajūgšanu” vienā pakalpojumā, par ko abas puses ir gatavas maksāt. Teiksiet, ka daudziem nav naudas, lai maksātu? Tā ir. Tomēr – ja Tu nemaksā kādam, Tu maksāsi pats ar savu laiku, lai meklētu risinājumu savai problēmai.

Viens no sociālās uzņēmējdarbības koncepcijas radītājiem un praktiķiem ir Nobela miera prēmijas laureāts, Muhameds Junuss (Muhammad Yunus) [1]. Īstenojot sociālo uzņēmējdarbību praksē, Junuss izstrādājis septiņus kritērijus sociālās uzņēmējdarbības raksturošanai. Praksē izmantotie principi ļauj nošķirt sociālās uzņēmējdarbības piemērus no nevalstisko organizāciju (biedrību un nodibinājumu) saimnieciskās darbības, kuru galvenais uzdevums ir nodrošināt ienākumu avotu nevalstiskajai organizācijai. Tai var būt un nebūt sociāli mērķ. Tāpat arī tradicionālie uzņēmumi, kuru galvenais uzdevums ir iegūt maksimālo peļņu, ieguldot pēc iespējas mazāk resursu. Būtiski, ka par sociālo uzņēmēju Tevi veido nevis viena no šo principu ieviešanas praksē, bet gan visu septiņu principu īstenošana un sekošana tiem:

Uzņēmējdarbības mērķis: sociāla uzņēmuma biznesa mērķis ir nevis maksimāla peļņa, bet tas ir sociāls. Piemēram, mazināt nabadzību vai arī kādu problēmu (piemēram, izglītībā, veselībā, tehnoloģiju pieejamībā, vides piesārņotībā u.tml.), kas apdraud cilvēkus un sabiedrību. Uzņēmējdarbības veicējs pats nosaka kāda līmeņa – nacionāla, reģionāla vai vietēja līmeņa izaicinājumu tas atrisinās. Piedāvātais risinājums ir tāds, kuram sabiedrība pauž atbalstu un ir gatava maksāt par to ar saviem latiem.

Finansiālā un ekonomiskā ilgtspēja: šajā kritērijā uzmanība tiek pievērsta apgrozījumam un tai peļņas daļai, ko veido tieši konkrētā pakalpojuma vai saražotās produkcijas pārdošana. Sociālā uzņēmēja ieņēmumu proporcionāls sadalījums starp reālo apgrozījumu un iegūto finansējumu no valsts, pašvaldības budžeta. Gadījumos, ja 30% – 45% kopējo budžetu veido ieņēmumi no valsts, pašvaldības budžeta, tas liecina, ka „uzņēmumam” ir risks, ka tas ir vairāk labdarības projekts nekā uzņēmējdarbība. Jāskatās uz tādiem aspektiem kā apgrozāmo līdzekļu apjoms un, vai kādam ir nepieciešama saražotā produkcija, sniegtie pakalpojumi. Arī sociālā uzņēmumā ir būtiski, ka uzņēmums nes peļņu un peļņa pārsniedz visus izdevumus, kurus uzņēmums iegulda saražotās produkcijas vai pakalpojumu nodrošināšanā.
Investoru iesaiste: lai uzsāktu kaut ko jaunu, nereti labas idejas autoram nav naudas un tiem, kam ir nauda, nav ideju. Tādēļ topošais un esošais sociālais uzņēmums var piesaistīt investorus. Investori no sociālā uzņēmuma var saņemt atpakaļ tikai savu ieguldījuma daļu bez procentiem, kurus vienkāršā biznesā neviens investors nepalaidīs garām.

Uzņēmējdarbības peļņas izmantojums: sociālais uzņēmums, beidzoties investīciju atmaksai, uzņēmuma peļņu izmanto tā paplašināšanai un uzlabojumiem. Ieņēmumu daļa, ko sociālais uzņēmums iegulda savā attīstībā izmanto tos savai attīstībai, nevis samaksā vadītājiem un uzņēmuma īpašniekiem kā prēmijas. Labs sociālais uzņēmums ir ar redzējumu par uzņēmējdarbības attīstību vismaz viena gada perspektīvā, ko atspoguļo biznesa plāns un veiktās darbības.

Atbildība pret vidi: sociālais uzņēmums noteikti darbosies tā, lai būtu iespēja pārliecināties par to, ka tas ievēro videi draudzīgus principus. Uzņēmumā var tikt ieviesta vides pārvaldības sistēma, izvērtēti riski uz vides ietekmi (piem., enerģijas resursu taupīšana). Uzņēmējs apzinās, ka darbinieki individuāli ietekmē vides piesārņotību, tādēļ dara visu iespējamo, lai tos mazinātu: notiek atkritumu šķirošana, ir velosipēdu novietne, videi draudzīga papīra izmantošana un tā otrreizēja izmantošana, notiek ekonomiska dokumentu izdrukāšana, tiek taupīti energoresursi un veiktas citas darbības, kas saudzē vidi.

Darbaspēka darba apstākļi un atalgojums: darbaspēks, kas strādā sociālajā uzņēmumā saņem atalgojumu. Tas ir atbilstošs darba tirgus situācijai noteiktajā profesijā. Nodrošināti labāki darba apstākļi nekā parastā uzņēmumā, piemēram, pieejamas pusdienas, uzkodas, nodrošināta bērnu pieskatīšana, ir iespējams darbs no mājām. Tieši šie aspekti ļauj ar sociālās uzņēmējdarbības pieejas palīdzību rast problēmu risinājumus tādiem izaicinājumiem sabiedrībā kā ilgstošs bezdarbs, cilvēku ar īpašām vajadzībām nodarbināšana , u.c.

Dariet to ar prieku! Tas ir pēdējais, bet ne mazāk svarīgais kritērijs, kurš jāņem vērā ne tikai saistībā ar sociālo uzņēmējdarbību, bet arī ar ikvienu lietu, ko iesākam un darām.

Pēcvārds

Varētu likties, ka ir vienkārši runāt par sociālo uzņēmumu tad, kad cilvēka dzīvē ir apmierinātas visas pamatvajadzības. Kā galvenais aizbildinājums daudziem ir arguments, ka neviens par viņu veidotajiem pakalpojumiem vai produktiem nemaksās. Šeit arī „iespēja” un „ideja” tiek nogalināta.
Tomēr es atļaujos teikt, ka

kas atsevišķām organizācijām jau ir pārvērties par biznesu. Vairāki piemēri apliecina, ka sabiedrības jau pieradusi, ka daļa iedzīvotāju pieradusi pie labdarības pakām, skolas somām un citiem labumiem. Investē sociālajā uzņēmumā un tas radīs vairāk pievienotās vērtības – nodarbinās kādu bezdarbnieku, iesaistīs kādu cilvēku, kurš savas slimības dēļ nevar pavadīt darbā 8 stundas piecas dienas nedēļā vai atrisinās kādu citu sociālu problēmu Tavā apkārtnē!

_____________________________________________________________
Raksts tapis biedrības Latvijas Pilsoniskā alianse un Sabiedriskās politikas centra „Providus” sadarbības projekta ietvaros, kura mērķis bija veikt pētījumu par sociālo uzņēmējdarbību Latvijā. Projektu finansiāli atbalsta Sorosa fonds – Latvija.

[1] Muhameds Junuss tiek uzskatīts par mikrokredītu koncepcijas izstrādātāju un 2006. gadā saņēma Nobela miera prēmiju par „Grameen” bankas izveidi un vadību, kura sniedz mikro kredītus nabadzīgajiem iedzīvotājiem