Foto: didkovskaya
Ja varas groži no Lukašenko rokām izslīdēs, Maskava jau būs ieņēmusi stratēģiskās pozīcijas Baltkrievijas ekonomikā, lai politiski nepazaudētu Savienotās valsts partneri.
Kamēr Eiropas Savienība (ES), īstenojot normatīvo ārpolitiku, kaunina Minsku par cilvēktiesību pārkāpumiem, Maskava pakāpeniski cenšas pārņemt stratēģisko nozaru uzņēmumus brālīgajā kaimiņvalstī Baltkrievijā. Lai arī Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko abām pusēm — gan ES, gan Krievijai — rāda, ka viņam ir iespējas manevrēt, sadarbojoties ar vienu vai otru, tomēr praksē šādu manevra iespēju kļūst arvien mazāk. Lukašenko, cik bija iespējams, centās paturēt savās rokās visu lielo uzņēmumu kontrolpaketes, tomēr ekonomiskās grūtības ir spiedušas īstenot privatizāciju, kas atvērusi durvis arī Krievijai.
Ir „tranzīts”, bet nav demokrātijas
Jaunākajā organizācijas Freedom House ziņojumā Nations in Transit 2012 Baltkrievija joprojām atrodas demokrātijas reitinga lejasdaļas valstu grupā — Consolidated Authoritarian Regimes.[ 1 ] Šogad akceptētās izmaiņas likumos apliecina, ka Aleksandrs Lukašenko negrasās šajā aspektā neko mainīt. Jūnijā pieņemtie Baltkrievijas drošības iestāžu likuma grozījumi paredz vēl plašākas pilnvaras Baltkrievijas VDK darbiniekiem, kuri bez sevišķiem ierobežojumiem drīkstēs lietot spēku un netraucēti iekļūt iedzīvotāju dzīvesvietās. Turklāt Baltkrievijas neatkarības dienai — 3. jūlijam — veltītā vērienīgā ieslodzīto amnestija atbilstoši Lukašenko rīkojumam netika attiecināta uz politieslodzītajiem. Baltkrievijas cietumos joprojām atrodas personas, kuras sodītas par „prezidenta apmelošanu” un „darbību, kas vērsta uz Baltkrievijas Republikas tēla pasliktināšanu”. Arī Minskas reakcija uz zviedru rotaļu lācīšu „desantu”[ 2 ] nedod cerības uz izmaiņām.
Atšķirībā no starptautiskajām organizācijām, kaimiņvalsti Krieviju maz interesē demokrātijas stāvoklis Baltkrievijā. Galu galā, pēc Freedom House vērtējuma, Krievija atrodas tajā pašā reitinga valstu grupā. Baltkrievija kopš PSRS sabrukuma ir minimāli izmainījusi savu saimniekošanas sistēmu. Tās ekonomikā dominē valsts sektors, saražojot ap trim ceturtdaļām no iekšzemes kopprodukta (IKP) un nodarbinot lielāko daļu valstī strādājošo. Lai gan baltkrievi lielās, ka viņu modificētais sociālisma modelis nodrošina puslīdz normālu iedzīvotāju dzīves līmeni, tomēr bez līdzšinējā Krievijas atbalsta diez vai kas tāds varētu notikt. Baltkrievija vairākus gadus saņēma energoresursus no Krievijas gandrīz par iekšējām Krievijas cenām. Turklāt savulaik Lukašenko izpelnījās negatīvu Kremļa reakciju, jo nāca atklātībā Baltkrievijas darījumi, pārdodot tālāk par lētu naudu iepirkto Krievijas naftu.
Krīzes sitiens
Kopš ekonomiskās krīzes sākuma Baltkrievijas nacionālās valūtas vērtība ir kritusies par 300%. Oficiālais inflācijas rādītājs 2011. gadā ir 118,1%. Vara prognozē, ka 2012. gadā inflācija turēšoties pie 40% atzīmes.[ 3 ] Šā gada maijā Baltkrievijā strauji pieauga cenas pārtikas produktiem. Baltkrievijas Ekonomikas ministrija regulē cenas tā sauktajiem sociālajiem pārtikas un nepārtikas produktiem — gaļai, maizei, putraimiem, minerālūdenim, pienam, degvīnam, benzīnam, medikamentiem. Šo produktu cenu pieaugums var satracināt sabiedrības slāņus, kas līdz šim nav iesaistījušies protesta akcijās. Minska ir lēmusi pakāpeniski atbrīvot cenas, ļaujot tām augt līdz Muitas savienības partneru līmenim. Baltkrieviem tas nozīmēs divkāršu ikdienas produktu cenu pieaugumu. Šopavasar šāds cenu pieaugums jau ir noticis alkoholisko dzērienu sektorā. Minskā trūkst darba roku, daudzi strādājošie ir devušies peļņā uz Krieviju. Līdzīgi kā Padomju Savienībā Andropova laikā Baltkrievijas milicija un nodokļu iekasētāji inspicē veikalus un patrulē Minskas ielās, lai noķertu tos valsts darbā strādājošos, kuri darba laikā neatrodas savās darbavietās.
Maskavas intereses
Levadas centra 2011. gadā veiktā aptauja parāda lielas daļas Krievijas iedzīvotāju specifisko skatījumu uz Baltkrieviju. Uz jautājumu „Vai jūs uzskatāt Baltkrieviju par ārzemēm?” 61% aptaujāto atbildējuši noliedzoši.[ 4 ] Lai gan Maskavā ir ierasts runāt par baltkrieviem kā par brāļu tautu, reālā sadarbība ne vienmēr ir „brālīga”. Krievija un Baltkrievija 1999. gada decembrī parakstīja vienošanos par Savienotās valsts (Sojuznoje gosudarstvo) izveidi, tomēr lielākā daļa līgumā minēto principu līdz šim ir vairāk uz papīra nekā realitātē. No vienas puses, drošības interešu vadīta, Maskava vēlas veidot ap sevi pelēko valstu joslu, kas būtu buferzona starp Rietumiem un Krieviju, savukārt no otras puses, tā vairs nevēlas pārlieku daudz finansiāli maksāt par kaimiņu lojalitāti.
Sniedzot palīdzīgu roku Minskai ekonomiskās krīzes laikā, Maskava ir vēlējusies ne tikai draudzību, bet arī akcijas kaimiņvalsts stratēģiskajos uzņēmumos. 2011. gada nogalē Minska piekrita pārdot tai atlikušos 50% Beltransgaz akciju par 2,5 miljardiem ASV dolāru. Par Baltkrievijas gāzes transportēšanas sistēmas iegādes iespēju Maskava maksā arī ar lētas gāzes piegādi — 2012. gadā Baltkrievija maksā tikai 165 ASV dolārus par tūkstoš kubikmetriem gāzes.
Vērienīga, brīva privatizācija Baltkrievijā līdz šim īsti nav notikusi. Tomēr krīzes dēļ Baltkrievijas vadība spriež par nepieciešamo ekonomikas modernizāciju. Lukašenko negribīgi ļauj Krievijai pārņemt dažu stratēģisko nozaru uzņēmumu akcijas, lai saņemtu finansiālu atbalstu. Savu privatizācijas kārtu gaida vēl 130 uzņēmumi, starp tiem arī automobiļu rūpnīcas BelAZ un MAZ un metalurģijas rūpnīca BMZ. Baltkrievijai rezervē vēl ir ap desmit lielo uzņēmumu, no kuriem Belaruskalij ir lielākais. Lukašenko to ir novērtējis uz 30 miljardiem ASV dolāru. Galvenie Baltkrievijas uzņēmumu pircēji varētu būt no Krievijas, tomēr Lukašenko neļaus iegūt daļas vairāk uzņēmumos, nekā minimāli nepieciešams krīzes seku likvidēšanai. Maskavai gan bez naudas ir vēl viens otrs instruments, lai mīkstinātu Baltkrievijas līdera sirdi.
Kritiskais punkts — septembrī
Krievija var ietekmēt procesus Baltkrievijā ne tikai ar līdzdalību privatizācijā. Pēdējā laikā Maskava lobē ideju par Krievijas rubļa pieņemšanu par Baltkrievijas valūtu. Krievijas vēstnieks Baltkrievijā Aleksandrs Surikovs 13. jūnijā, gandrīz vai draudot, izteicās sekojoši: „Ir jāatgriežas pie jautājuma par vienotas valūtas ieviešanu. Otru krīzi baltkrievu sistēma nepārdzīvos. Un var rasties iekšpolitiska rakstura grūtības.”[ 5 ] Agrāk Lukašenko bija izteicies, ka kopīgu valūtu varētu ieviest tālākā perspektīvā, tikai tai būtu jābūt jaunai valūtai, nevis Krievijas rublim. Pāreja uz Krievijas rubli monetāro politiku pilnībā nodotu Maskavas rokās, taču tas nav Lukašenko pieņemams scenārijs.
Situācija Baltkrievijā var saasināties jau drīz — pirms parlamenta vēlēšanām septembrī. Ekonomiskā krīze ir mazinājusi „nenomaināmā” valsts vadītāja popularitāti, un plānāki naudas maki var izprovocēt sabiedrības neapmierinātību. Arī VDK pilnvaru palielināšana un skrūvju pievilkšana var veicināt protesta noskaņojumus Minskā. Krievijas TV kanāli jau pirms iepriekšējām prezidenta vēlēšanām ir kritizējuši Lukašenko režīmu. Tas var notikt atkal septembrī. Krievijas TV kanāliem ir liela auditorija Baltkrievijā, un šo aspektu Kremlis var izmantot nepieciešamības gadījumā.
Lukašenko Maskavai līdz šim nav bijis pats ērtākais sadarbības partneris, tomēr ir bijis pietiekami pretimnākošs militārajā un citās sfērās, lai Kremlis nemēģinātu viņu aizvietot. Tomēr, ja vienu vai citu iemeslu dēļ varas groži no Lukašenko rokām izslīdēs, Maskava jau būs ieņēmusi stratēģiskas pozīcijas Baltkrievijas ekonomikā, tajā skaitā energotransporta sistēmā, lai politiski nepazaudētu Savienotās valsts partneri.