Foto: rick harrison
Piedāvātās reformas gala rezultātā var būt uzlabojums, bet var arī izrādīties nozīmīgs trieciens izglītības sistēmai.
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ir publiskojusi dokumentu ar nosaukumu „Reformu īstenošanas rīcības plāns vispārējā izglītībā”. To ir izstrādājusi iespaidīga cilvēku grupa — kopā gandrīz 70 zināmi izglītības eksperti, kuri pārstāv gan ministriju un tās padotības iestādes, gan pašvaldības un skolas, gan universitāti (akadēmiskās zināšanas), gan arī nevalstisko sektoru. Starp ekspertiem nav paša izglītības ministra, kurš par daudzām no plānā ietvertajām idejām ir uzsācis diskusiju pirmais. Plāns ir veidots, balstoties uz 7 centrālajiem jautājumiem. Katram jautājumam ir bijusi sava darba grupa, kas ir centusies izstrādāt reformu struktūru. Dažām grupām ar to veicies labāk, citām — ne tik labi, un rezultātā kvalitāte starp dažādām plāna nodaļām atšķiras.
Vairumu no plānā ietvertajām idejām nu jau vairs nevarētu nosaukt par jaunām. Par tām ir runāts arī iepriekš, un ministrija ik pa laikam kādu no tām ir akcentējusi kā risinājumu Latvijas vispārējās izglītības sistēmas problēmām. Šī dokumenta pienesums šīm diskusijām, no vienas puses, ir struktūra, kā tad šīs diskusijas tiks ieviestas dzīvē. No otras puses, plāns dod mājienu, ka idejas, kuras līdz šim vismaz es interpretēju kā aicinājumu diskutēt kā par vienu no iespējamajiem nākotnes izglītības risinājumiem, ir kļuvušas par nenovēršamu nākotni.
Plānā aprakstīto reformu mērķis ir „izveidot vispārējās izglītības saturu un tā īstenošanas ietvaru: 21. gs. prasmju attīstībai; skolēncentrētam, uz kompetencēm balstītam un mūsdienīgam mācību procesam.„[1] Izlasot šos mērķus, katrs lasītājs, visticamāk, radīs pilnīgi citu pārliecību, ko šāds apgalvojums nozīmē un kur vispārējās izglītības sistēma virzās.
Piedāvātais dokuments ir pārsātināts ar reformu ierosinājumiem, kuru pamatā ir jau iepriekš plaši diskutētas idejas. Reformu apjoma dēļ ir grūti atrast vienu stūri, no kura uzsākt analīzi, kas tad īsti tiks darīts. Tomēr šķiet, ka centrālais elements vēl joprojām ir idejas, ka izglītību ir nepieciešams decentralizēt, skolas padarīt autonomas, pārskatīt izglītības standartu. Liela daļa no pārējā plāna ar atsevišķiem izņēmumiem ir mēģinājums novērst šo ideju iespējamās negatīvās sekas. Šajā īsajā pārskatā es plānu strukturēšu ap galvenajām idejām, mēģinot ilustrēt, kā tās papildina viena otru un kādi klupšanas akmeņi no šāda skatījuma izriet.
Skolu autonomija
Kopumā šķiet, ka piedāvātais plāns ir vīzija, kuru jau kādu laiku atbalsta izglītības ministrs. Šī skatījuma pamatā ir autonoma skola — tāda, kura pati lemj, kā tajā tiek mācītas zināšanas, un kurā skolotāji ir ieinteresēti izglītoties un meklēt jaunus, labākus veidus, kā sadarboties ar skolēniem un skolu. Lai šo mērķi sasniegtu, ministrijas plānā tiek piedāvāts pārskatīt izglītības standartu, atcelt skolotāju tematisko plānu regulējumu, mazināt skolotāju pienākumu atskaitīties par paveikto, motivēt skolotājus aprobēt dažādas idejas u.t.t.. Neapšaubāmi, ka birokrātisko pienākumu mazināšana ir vērtīga iniciatīva, kura, ja vien visi skolotāji savu pienākumu pilda ar augstu atbildību, var novest pie augstiem mācību sasniegumiem. Jautājums paliek — vai visi skolotāji būs vienādi atbildīgi? Tomēr vispirms ir nepieciešams nedaudz sīkāk aplūkot plāna reformu piedāvājumus.
Plāna pamatā ir autonomas skolas ideja. Bez jau minētajiem faktoriem, kas saistās ar autonomu skolu, šis jautājums, protams, ir arī tieši saistāms ar izglītības finansējuma regulējumu. Pilnīgi autonomai skolai būtu jābūt neatkarīgi no pieejamā finansējuma, un viena no sistēmām, kā finansējumu decentralizēt, ir tā saucamā vaučeru sistēma. Plāna nodaļā, kas veltīta izglītības finansēšanai, vaučeru sistēma tieši netiek minēta. Tomēr, jau aprakstot finansēšanas mērķus, autori norāda, ka mērķis ir „izveidot finansēšanas sistēmu, kas finansē skolēnu izglītības procesu, nevis izglītības iestādi”.
Attiecīgi finansējums tiks aprēķināts uz vienu skolēnu. Vienlaikus šajā gadījumā, šķiet, eksperti nav spējuši vienoties par vēlamo procesa rezultātu. Konkrētajā nodaļā vairums no minētajiem rezultātiem ir nevis reformas, bet drīzāk precizēti tālākie soļi, un tikai pēc tam tiek minētas izmaiņas politikas dokumentos. Citiem vārdiem — kaut kas līdzīgs vaučeru sistēmai tiks akceptēts, tomēr principi, kas tiks izmantoti, sistēmu ieviešot, vēl tiks definēti. Te šķēpi tiek lauzti par to, cik liela summa par vienu skolēnu pienākas un ko no šīs summas ir jāsedz, kā arī — kā tieši sadalīt finansējumu, lai viss būtu caurredzami un visi skolēni saņemtu vienādi kvalitatīvu izglītību, neskatoties uz viņu sociālo piederību.
Ideja par skolu autonomiju neapšaubāmi ir laba. Tomēr droši var apgalvot, ka šis reformu plāns paredz vēl milzīgu darbu pie niansēm, kuras var netieši novest pie plaisas starp dažādām sociālajām grupām pieejamo izglītību vai pieejamās izglītības kvalitāti. Lai arī plāns paredz mehānismus un pat tiešas norādes, ka ir nepieciešams nodrošināt vienlīdzīgas iespējas, pagaidām tas tikai parāda virzienu, bet neskaidro, kā to panākt optimāli.
Skolotāju atbalsts un zināšanas
Cits nozīmīgs reformu virziens ir izglītības standarts, tā atbilstība noteiktām vecuma grupām un, protams, individualizācija. Neņemot vērā, ka šobrīd aktuālie izglītības standarti ir ieviesti salīdzinoši nesen[2] , plāna autori tos uzskata par esošajai situācijai vai plāna izvirzītajiem mērķiem neatbilstošu. Jaunajam izglītības saturam jāveicina skolēnu „prasmju attīstība un spēja radoši lietot iegūtās zināšanas un prasmes reālajā dzīvē”[3] . Lai šo mērķus sasniegtu, izmaiņas tiek piedāvātas visos līmeņos un visos nozīmīgākajos politikas dokumentos. Tāpat uzmanība tiek vērsta arī uz skolotāju pašu spēju noteikt un ietekmēt saturu.
Šādas izmaiņas rada nepieciešamību akcentēt gan pedagogu tālākizglītību, gan arī pedagogu izglītību kopumā. Ministrija nevar cerēt, ka nozīmīgas reformas būs iespējamas bez skolotāju atbalsta un zināšanām, kā tās ieviest. Jau minētā skolu autonomija arī paredz lielāku skolotāju brīvību, izvēloties metodes un struktūru, ko un kad mācīt. Tas nozīmē, ka skolotājiem vismaz teorētiski būtu jābūt labāk „aprīkotiem” ar dažādiem pedagoģiskajiem instrumentiem. Veidiem, kā nodrošināt papildu skolotāju sagatavošanu darbam, plānā ir veltīta virkne ierosinājumu, un tiem teorētiski vajadzētu palīdzēt skolotājiem darboties jaunajos apstākļos. Vienlaikus reformas paredz kādas kopējas vīzijas, ideoloģisku principu nepieciešamību, kas veicinātu, ka visi skolotāji neatkarīgi no ikdienas metožu izvēles tomēr virzās uz vienotiem mērķiem un ir līdzvērtīgi iesaistīti izglītības procesā. Norādi, kā nodrošināt skolotāju vienotu redzējumu par saviem pienākumiem, es plānā nespēju atrast. Lai gan plānā pat ir nodaļa par pedagogu atalgojumu, kvalitātes un motivācijas sistēmu, no piedāvātā nekļūst skaidrs, kā tieši tiks motivēti skolotāji un panākts, ka neatkarīgi no skolas, kurā skolēns nonāks, viņš saskarsies ar augsti motivētu pedagogu, kurš būs gatavs visiem skolēniem vienmērīgi veltīt savu uzmanību. Pēdējais minētais ir nozīmīgs faktors, kas var ietekmēt visu ierosināto reformu iznākumu.
Jaunas iespējas mazajām skolām
Atsevišķs jautājums, kas Latvijā jau kādu laiku ir diskusiju centrā un šajā plānā ir ieguvis atsevišķu sadaļu, ir mazās skolas. Tiem, kuri ir sekojuši diskusijai par mazajām skolām, visticamāk, patīkami bija dzirdēt ministra norādi, ka top plāns, kā piešķirt mazajām skolām lielākas iespējas. Vēl jo patīkamāk ir redzēt, ka šie apgalvojumi tiek apstiprināti arī reformu plāna projektā.
Atšķirībā no citām plāna sadaļām šī sākas ar norādēm, ka ir nepieciešams meklēt mazo skolu definēšanas kritērijus, analizēt to vajadzības un uz tā pamata izstrādāt programmu, kas ļautu mazajām skolām transformēties par daudzveidīgas izglītības centriem. Citiem vārdiem — ideja, kas būtu atbalstāma, ir ieguvusi profesionālus virzītājus, kuri saskata galvenās problēmas, ar kurām ir saistīts mazo skolu jautājums. Lielā mērā arī šķiet, ka idejas, kuras tagad parādās kā oficiālas politikas ierosinājums, ir nākušas no Sorosa fonda-Latvija atbalstītā projekta „Pārmaiņu iespējas skolām”[4]. Attiecīgi šajā gadījumā izdevies nevalstisks projekts ir pārveidots par oficiālu izglītības regulējumu un šāda prakse neapšaubāmi būtu vērtējama pozitīvi.
Kā novērtēt skolas un skolēnus
Gan skolas autonomija, gan arī reformas izglītības saturā rada jautājumus par veidiem, kā monitorēt izglītības rezultātu. Viens iespējamais rezultāts būtu samazināt valsts kontroli un paļauties, ka skolas un skolotāji būs pietiekami motivēti un izglītoti, lai sasniegtu augstākos iespējamos rezultātus. Lai arī šāda pieeja šķiet loģisks turpinājums autonomijai, tomēr tā prasa pārāk lielu uzticēšanos izglītības aģentiem, lai tā tiktu akceptēta.
Šajā plānā atsevišķa nodaļa tiek veltīta tieši monitoringam. Nodaļā gan netiek ierosināts nekas vairāk par nepieciešamību izveidot starptautiskiem standartiem atbilstošu monitoringu, un šāda pieeja pati par sevi neko daudz neizsaka. Arī veicamie uzdevumi pagaidām tiek izklāstīti tikai kā apgalvojums, ka par šiem jautājumiem ir jādomā. Tomēr no izteiktajiem ierosinājumiem var secināt, ka mērķis ir veicināt plašāku kontroles sistēmu, kas ļautu konstanti novērtēt gan skolēnus, gan arī skolas. Tas liek domāt, ka šā brīža izvēlētais virziens ir — palielināt kontroles un monitoringa iespējas, veicinot skolu un skolēnu nepieciešamību atbilst noteiktiem ministrijas izvirzītajiem kritērijiem. Attiecīgi — tiek pieļauta lielāka autonomija, procesā prasot biežāku atskaitīšanos par rezultātu. Jānorāda, ka šāda pieeja var būt iemesls, kas kavē arī pārējo plānoto reformu mērķu sasniegšanu, — izglītība var novirzīties no reālām zināšanām uz gatavošanos testiem.
Vienlīdzīgas pozīcijas visiem
Bez jau minētajām plānā parādās virkne citu ideju. Piemēram, pilnīgi cits reformu virziens ir pēdējā plāna sadaļa, kurā tiek aplūkota iekļaujošā izglītība. Ļoti detalizēti izstrādātā nodaļa ir garāku diskusiju rezultāts. Arī šī nodaļa ir pamatīgi izstrādāta ar skaidru pamata uzstādījumu — skolēni ar speciālajām vajadzībām, saskaroties ar tādu izglītības organizāciju, kāda ir Latvijā, nonāk nevienlīdzīgā pozīcijā pret citiem bērniem. Plānā ietvertie ieteikumi ietver kompleksu piedāvājumu, kā šīs problēmas risināt.
Plānā ir arī ļoti nozīmīgas idejas, kuras tiek pieminētas tikai ar vienu neizvērstu apgalvojumu. Piemēram, līdz 2013. gada beigām tiek piedāvāts ieviest obligātu vidējo izglītību. Šī ir apsveicama ideja, kas atstās nozīmīgu ietekmi ar izglītību saistītajos procesos. Līdz 2014. gada jūnijam tiks ieviesta pāreja uz 40 stundu pedagogu darba nedēļu. Tāpat, ministrija samazinās skolēnu slodzi, pagarinot mācību gadu. Citiem vārdiem, arī starp tikai atsevišķi pieminētām idejām var atrast daudz interesantu ierosinājumu, kuri paredz nozīmīgas izmaiņas izglītības organizācijā.
Labs pamats, uz kura atsperties
Izlasot reformu projekta plānu, ir grūti atrast kaut ko tiešām jaunu — plānā apspēlētās idejas ir pieminētas arī iepriekš. Plāns drīzāk šķiet apstiprinājums, ka ministrija netaisās atkāpties no idejām, kuras tā ir izvirzījusi, bet tajā arī tiek apstiprināts, ka par tām būtu jāturpina diskutēt un izstrādāt labākie to ieviešanas modeļi. Visticamāk, tā ir laba ziņa, jo parāda, ka kritika tiek uzklausīta un oficiālā līmenī potenciālās reformas tiek interpretētas plašāk — kā tādas, kas prasa kompleksus vairāku līmeņu risinājumus. Piedāvātās reformas gala rezultātā var būt gan uzlabojums, bet var arī izrādīties nozīmīgs trieciens izglītības sistēmai. Diskusijas vēl joprojām ir nepieciešamas, un es vērtēju atzinīgi mēģinājumu sapulcināt šādu ekspertu grupu, lai identificētu jautājumus, kuri, turpinot iesākto ceļu, būtu jāņem vērā.
Piedāvātās reformas nozīmīgi izmaina visu izglītības spēles laukumu. Tāpēc vairs pat nav nozīmīgi jautāt, kas ir noticis ar iepriekšējos rīcības plānos piedāvātajiem aktuālajiem risinājumiem, jo ir grūti pateikt, cik tie būs svarīgi pēc šādām reformām. Vienlaikus, tik nozīmīgi mainot vispārējās izglītības sistēmas pamata principus, būtu nepieciešams, pirmkārt, precizēt mērķus. Jau ievadā es minēju — piedāvātie reformu mērķi ir izplūduši un daudznozīmīgi. Tāpat svarīgi būtu arī definēt skaidrus kritērijus, kas ļautu secināt, ka ministrijas kopējie mērķi ir sasnieguši tiem izvirzītos rezultātus.
Kopumā, šobrīd vairs neanalizējot plānā ietverto ideju pamatojamību, var apgalvot, ka izstrādātais plāns ir labs dokuments, kuru izmantot par pamatu, lai uzsāktu vēl detalizētāku plānošanu un iedziļināšanos, kā katru jautājumu precīzi ieviest.
____________
[1] „Reformu īstenošanas rīcības plāns vispārējā izglītībā” Ekspertu darba grupu rezultāti. 2012. gada 5. jūlijs. http://izm.izm.gov.lv/upload_file/memorands/Prezentacija_DG_rezultati.pdf
[2] Pamatizglītības standarts ir pieņemts 2006. gadā, bet vidējās izglītības standarts – 2008. gadā.
[3] Izglītības un zinātnes ministrija (2012). Reformu īstenošanas rīcības plāns vispārējā izglītībā. http://izm.izm.gov.lv/upload_file/memorands/Reformu_istenosanas_ricibas_plans_03.07..pdf
[4] http://parmainuskolas.lv/