Foto: in da mood

Mediju saturā atkārtojas vienas pazīmes — vecuma — vienveidīga izcelšana. Patiesībā — gadu skaita kā galvenā raksturlieluma izmantošana cilvēka vērtējumā.

Agrāk nezināju, kam jānotiek, lai vasarā ziņu ilustrētu ar fotogrāfiju, kurā cilvēks parādīts satuntuļojies, nomītos, smagos zābakos, saņurcītā jakā un bezveidīgā cepurē. Tagad zinu — tie ir jaunumi par pensijas vecuma palielināšanu. Neglītu, drūmu, vientuļu, bezcerīgu cilvēku pilnas bildes.

Šādu fotogrāfiju pēdējo mēnešu laikā medijos bija daudz, jo 14. jūnijā Saeima akceptēja pensionēšanās vecuma paaugstināšanu un 4. jūlijā Valsts prezidents šo likumprojektu izsludināja. Kopš gada sākuma diskusija par pensijas vecumu, dažādu politiķu uzjundīta, bija aktuāla vismaz reizi mēnesī. Tās bija rutīnas ziņas, kurām automātiski tika piemeklētas ilustrācijas. Varu iedomāties, cik ļoti grūti izdomāt jaunu ideju, lai vizualizētu šīs preses relīzes, kurās jauna ziņa bija iekļauta aptuveni vienā teikumā. Tāpēc tās neviens pat īsti nelasīja, darbu steigā noderēja stereotips, ka būt vecam — tas nav nekas labs. Lūk, arī fotogrāfija, kas izraisīja jautājumu, kāpēc vasarā veci cilvēki jārāda siltās drēbēs[1]. Bet tā nav vienīgā kļūda šajās bildēs.

Pensionāri noteikti izskatās slikti

Foto: apollo.lv

Pateikt, ka pensiju ziņās cilvēki izskatās slikti, nozīmē nepateikt neko vai sākt strīdēties par laba izskata kritērijiem. Šajās fotogrāfijās cilvēki ir anonīmi, pret viņiem ir vienaldzīga attieksme, viņi tiek skatīti kā pie pārējās sabiedrības nepiederoša, nošķirta, bet liela un tāpēc pērējos apgrūtinoša cilvēku daļa. To parāda, piemēram, gadalaika ignorēšana. Atsevišķos foto darbos uzsvērts vientulīgums un nevarība — tad izvēlēta no attāluma un no mugurpuses uzņemta fotogrāfija, kuras centrā ir sakumpis stāvs ar spieķi. Ne cilvēks, ne vieta, ne situācija nav atpazīstama. Drūmi, nožēlojami. Piemēram, šo vientuļo stāvu portāls “Apollo”, ilustrējot pensiju jautājumu, publicēja gan janvārī, gan maijā[2]. Rutīna rullē.

Foto: delfi.lv

Otrs „pensiju ziņu” fotogrāfiju tips parāda lielākas cilvēku grupas, daudzus vienādus, anonīmus un drūmus cilvēkus. Patiesībā tas ir vienveidīgs[3], uzmācīgs, nepatīkamu cilvēku pūlis. Laiks un vieta atkal nav atpazīstama. Lai gan šajā fotogrāfijā ir rinda, pie, iespējams, kādas no bankām, kuru piemeklējusi kāda problēma.

Foto: Tvnet.lv

Trešajā pensionēšanās vecuma palielinājumam fotogrāfiju grupā jums pretī skatīsies izmisušas un asaru pilnas ļoti, ļoti vecu un ļoti, ļoti skumju cilvēku acis. Vislabāk tādas izdodas atrast portāla „Tvnet” veidotājiem. Saeimas atbalstu lēnākai pensijas vecuma palielināšanai portāls ilustrēja komentējoši — ar sirmgalvja tuvplānu un jautājumu uz fotogrāfijas „Cik gados tu dosies pensijā?”. Vārdi „Tu” un „pensijā” bija iekrāsoti koši sarkanā krāsā[4]. Biedējoši, vai ne? Visos ziņu kanālos pieminētais 14. jūnija Saeimas lēmums par pensionēšanās vecuma celšanu „Tvnet” atkal tika ilustrēts ar sērīgu portretu[5]. Šajās fotogrāfijās redzamie ļaudis nekādā ziņā nevar pārstāvēt pensijas vecumam tuvos sešdesmitgadniekus, jo ir vismaz divdesmit gadus vecāki par viņiem.

Zinu, šādas fotogrāfijas sameklēt ir ļoti viegli — gan bilžu arhīvos, gan realitātē. Es neaicinu kropļot īstenību, to piefrizēt vai uzlabot. Patiesībā runāju par uztveri — kādus redzam vecāka gadagājuma cilvēkus. Fotogrāfijas ziņās rāda ne tikai šo cilvēku attēlus, bet veidu, kā žurnālisti viņus redz un vēlas mums parādīt informāciju par pensijas vecuma palielināšanas.

Šīs bildes diezgan nosacīti atbilst konkrēto ziņu saturam. Ziņas ir par tiem, kas vēl nav pensijā. Tās ir par salīdzinoši jaunākiem cilvēkiem, un ilustrācijas, ja tās vēlas stāstīt par tiem, uz kuriem attiecas Saeimas lēmums, ir kļūdainas un maldinošas. Pensionāru grupiņu fotogrāfijas rāda nevis ziņās ietverto informāciju, bet redaktoru emocionālo uztveri, viņu skatījumu uz vecumu, uz pensijas laiku un pensionāriem. Tā ir stigmatizēšana un vienveidīga atspoguļošana.

Atbalsta personāla speciālisti

Šīs fotogrāfijas ir daļa no stāsta. Tajā piedalās arī teksti. Būtībā tās ilustrē visai populārus uzskatus un bieži sastopamus stereotipus, par kuriem tie paši žurnālisti stāstīs, kad saņems kārtējo pētījumu datus par cilvēku diskrimināciju pēc vecuma.

Žurnāls „Ir” vairākos numuros pēc kārtas piedāvā personāla speciālistu skatījumu uz jaunākajiem Saeimas lēmumiem pensijas jautājumā. Pirmais no tiem bija kā negaidīts un neargumentēts belziens pa pieri. Viedokļa autors, viens no Latvijā pazīstamākajiem personāla atlases ekspertiem, Kaspars Kauliņš īsi raksturoja situāciju darba tirgū. Slejā ar nosaukumu „Kāpēc nespējam nodarbināt cilvēkus gados?”[6] viņš uzskaita trīs lielākās problēmas: vecākus cilvēkus darba vietās nav iespējams apmācīt, viņiem nav piemērotu amatu un sociālās nodrošināšanas sistēmas, viņiem ir slikts veselības stāvoklis. Pēc šī bēdu uzskaitījuma bez jebkādiem konstruktīviem priekšlikumiem vai konkrētiem piemēriem autors vispārīgi aicina risināt šo problēmu. Nav skaidrs, kam tā jārisina, kas jādara, jo būtībā sleja apstiprina neiecietīgu un izslēdzošu skatījumu uz cilvēkiem. Publicētais viedoklis akceptē diskrimināciju darba tirgū, jo vecāka gadagājuma cilvēki tiek ieraudzīti kā pēkšņi ieradušies (viņu apmācībai nav piemērotas sistēmas), sava vecuma dēļ ar īpašām vajadzībām (dažāda gadagājuma cilvēkus nevar apmācīt kopīgās grupās), viņiem ir slikta veselība (tātad viņi neder intensīvam darba). Šī sleja ignorē realitāti, ka ļoti daudz cilvēku veiksmīgi strādā un arī mācās. Tā vietā autors vecākus cilvēkus skata kā neiederīgus, kā „viņus”, kuri neiekļausies „mūsu” vidū.

Šī stāsta otru daļu ar citiem piemēriem ietver Kaspara Kauliņa kolēģes Katrīnas Ošlejas sleja[7] „Jaunības kults uzņēmuma vadībā”. Tajā ir atklāts personāla atlases speciālistiem pazīstams spiediens, jo darba devēji nereti meklē „jaunu” darbinieku, kaut kvalitatīvi gados vecāks cilvēks ir piemērotāks. Autore akcentē personisku skatījumu, jau sākumā atzīst, ka pati sasniegusi 40 gadu vecumu, un tas ir uztraucoši, jo viņa labi pārzina pieprasītā vecuma konjunktūru, kam nav kopsakara ar citiem kritērijiem. „Viņi ir daudz sasnieguši, joprojām asredzīgi un intelektuāli spraigi, harismātiskas un sulīgas personības,” par vecāka gadagājuma ļaudīm raksta Katrīna Ošleja, uzsverot, ka realitāte ir daudzveidīga. Varētu pat domāt, ka šī sleja runā par to, kas redzams Kauliņa slejā — diskrimināciju akceptē un nostiprina cilvēki, kurus pašus tūlīt tā skars. Eidžisms būs klāt kā likts, jo paši to auklējam.

Jau vairāk nekā gadu citu skatījumu uz veciem cilvēkiem ik nedēļu sniedz arī laikraksta „Diena” ielikums „Senioru Diena”. Tā ir kā atšķirīgas pieredzes sala lielajā vecāku cilvēku vērtības nolieguma straumē. „Dienas” ielikums rāda smaidošus un sirmus garāmgājējus, tas jautā daudziem, kāpēc viņi apbrīno vecākus cilvēkus, tas stāsta par izciliem, interesantiem, apņēmīgiem cilvēkiem, par aktīvām un priecīgām vecumdienām. Neviens no šajā ielikumā satiktajiem cilvēkiem nederētu sākumā pieminētajām ilustrācijām.

Problēma ir nevis patiesības slēpšana, bet skatījuma vienveidība. Stereotipizētās pieejas vienīgais kritērijs ir vecums. Mediju saturā atkārtojas vienas pazīmes — vecuma — vienveidīga izcelšana, patiesībā — gadu skaita kā galvenā izmantošana cilvēka vērtējumā. Otrkārt, visi cilvēki, kas sasnieguši konkrētu vecumu, tiek uzskatīti par iespējās vienādiem, lai gan daudzveidība ir milzīga. Jebkurā vecuma grupā jūs sastapsit slimīgus, neizglītotus, slikti ģērbtus un lempīgus cilvēkus, tāpat kā visu minēto un citu kritēriju augstākajām prasībām atbilstošus indivīdus. Bet stāsts nav par to. Tas ir par vienas īpašības attiecināšanu uz visu cilvēku grupu.

Vēl trakāk to parādīja vecuma vizualizācija ziņās, priekšstati par vecumu (to, kā vecums „izskatās”) ir ļoti vienādi, lai gan piederība pie „vecāka gadagājuma” varētu attiekties uz pusi cilvēka dzīves, iekļaujot 30 līdz 40 gadus — tātad milzīgu daudzumu cilvēku pēc 50 vai 60 un līdz pat 90 un vairāk gadiem. Viņi izskatās dažādi, dzīvo dažādi un ir dažādi.

Eidžisma un vecuma diskriminācijas pamats ir komercializēts pasaules uzskats, kas ar reklāmas palīdzību uztur pārliecību, ka tieši gados jauns cilvēks neapšaubāmi ir labāks par vecāku (tas vienkārši ir izdevīgāks pelnīšanai). Savukārt daudzi fakti, ieskaitot Eiropas Savienības iedzīvotāju vecuma struktūras statistiku, ir pilnīgā pretrunā ar šiem stereotipiem. Neviens nevar aizliegt arī mediju redaktoriem dzīvot sapņu pasaulē, taču sliktāk, ja tāpēc netiek izvērtēta reālā pasaule. Tieši ar vecuma uztveri saistītie stereotipi ļauj ignorēt problēmas darba tirgū vai neiecietīgi uztvert cilvēku problēmas pensijas vecumā. Tāpēc, lai cik asas un sastopamas uz katra soļa, šīs problēmas medijos netiek diskutētas, analizētas, netiek prasīts to risinājums. To bieži sastopamā uztvere medijos ir tikpat neadekvāta kā bieza cepure karstā vasaras dienā.

______________________
[1] http://www.diena.lv/latvija/politika/papildinata-14-20-pensionesanas-vecumu-cels-no-2014-gada-par-tris-menesiem-gada-13952585
[2] janvārī http://www.apollo.lv/portal/news/articles/261552 un maijā http://www.apollo.lv/portal/news/articles/274423
[3] http://www.delfi.lv/news/national/politics/analitiki-pensionesanas-vecuma-celsana-ir-neizbegama-un-65-gadu-robezu-varetu-sasniegt-ari-atrak-neka-planots.d?id=42434822
[4] http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/423854-atbalsta_lenaku_pensijas_vecuma_paaugstinasanu
[5] http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/425612-saeima_atbalsta_pensionesanas_vecuma_palielinasanu
[6] http://www.ir.lv/2012/6/6/kapec-nespejam-nodarbinat-cilvekus-gados
[7] http://www.ir.lv/2012/6/27/jaunibas-kults-uznemumu-vadiba