Foto: DaiUsa

Pagājušā gadsimta 80. gadu akcijas argumenti nekur nav zuduši — Daugava latviešiem joprojām ir kas vairāk nekā tikai upe. Taču pagaidām nav atbildes uz jautājumu, kāpēc to ir aizmirsis Valsts prezidents.

Saka, ka vēsture mēdz atkārtoties gan kā farss, gan kā traģēdija. Gan par vienu, gan otru nupat vedina iedomāties valsts prezidents Andris Bērziņš, 1987. gada 14. jūnija atceres gaisotnē izvilkdams dienasgaismā Daugavpils HES rēgu.

Tikai pirms pāris nedēļām, uzsverot to kā atmodas dzimšanas dienu, Latvijā atzīmēja 25 gadus kopš 1987. gada 14. jūnija, kad cilvēktiesību aizstāvības grupa „Helsinki 86” sarīkoja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa 1941. gada deportācijas upuru piemiņai. Taču nepagāja ne nedēļa, kad kārtējoreiz izskanēja priekšlikums uzbūvēt jaunu spēkstaciju Daugavā. Valsts prezidents Andris Bērziņš 18. jūnijā raidījumam Dienas rīts atzina: „Latvijā vajadzētu izvērtēt jaunas HES būvniecību.” Un turpat deva mājienu ar mietu: “Mums ir tikai viena liela upe ar lielu enerģētisko potenciālu.”[1] Starp šiem abiem notikumiem ir vairāk saistības, nekā to droši vien tobrīd novērtēja mūsu valsts pirmā persona. Ne vien enerģētiskais, bet arī atmodas potenciāls meklējams Daugavā, kuras atbrīvošanu zīmīgā kārta arī var atzīmēt 1987. gada 14. jūnijā.

Vēsture, ja nevēlamies piedzīvot pagātnes kļūdu atgriešanos, ar katru aizejošo paaudzi ir jāmācās no jauna. Šīs traģēdijās dzimušās patiesības atgādināšana daudzkārt būtu daudz rezultatīvāka, ja to atcerētos brīdī, kad redzam tuvojamies farsu.

Pārmaiņu vēsmās

Plašākas iespējas kritizēt Padomju sistēmu pavērās jau 1975. gadā, kad Helsinkos pasaules lielvaras, ieskaitot PSRS, parakstīja aktu, kurā līdztekus Maskavas ilgi gaidītajai pēckara robežu atzīšanai Eiropā, bija noteikts, ka valstis apņemas ievērot cilvēktiesības un „sekmēt pilsonisko, politisko, ekonomisko, sabiedrisko, kultūras un citu tiesību un brīvību efektīvu īstenošanu”. Maskavā, iestājoties par aktā ietverto principu ievērošanu, pirmā Helsinku grupa izveidojās jau nākamajā gadā pēc tā pieņemšanas. Latvijas PSR cilvēktiesību neievērošana kā režīma kritikas pamats palika ārpus plašāku sabiedrisko kustību loka. Par galvenajiem akcentiem 80. gadu otrās puses protesta aktivitātēs kļuva valodas, migrācijas un vides problēmas.

Radošo savienību kongress, Latvijas Tautas frontes dibināšana un masu manifestācijas Rīgā, un pat 1987. gada 14. jūnija akcija pie Brīvības pieminekļa, lai arī ļoti redzami, nebūt nebija pirmie atmodas procesu iekustinātāji. Izšķirošu impulsu un pieredzi turpmākajai pretpadomju cīņai radīja cita akcija — iestāšanās pret Daugavpils hidroelektrostacijas būvniecību. To ievadīja nu jau leģendārā Daiņa Īvāna un Artūra Snipa publikācija laikrakstā „Literatūra un Māksla”.

Kurš spēs dot atbalsta punktu?

1985. gads bija Lielā Tēvijas kara, kā to tolaik apzīmēja, beigu 40. jubilejas gads. Šim notikumam bija veltīti televīzijas uzvedumi, koncerti, izstādes, zinātniskās konferences, pat Dziesmu svētki. Vienlaikus, jāatzīmē, minētā gada aprīlī PSKP CK ārkārtas plēnumā par ģenerālsekretāru tika ievēlēts Mihails Gorbačovs un sākās režīma pārbūve.

Pārmaiņu vēsmas atspoguļojas arī ap 70 000 eksemplāru tirāžā iznākošajā Latvijas PSR rakstnieku, komponistu, mākslinieku, arhitektu un kinematogrāfistu savienību un Latvijas PSR teātra biedrības laikraksta „Literatūra un Māksla” (L&M) saturā — līdztekus pastāvīgajai jubilejas sadaļai „LTK 40” parādās padomju sistēmas negācijas atsedzošas publikācijas. Skaidri jūtams pavērsiens notiek 1986. gada rudenī. Dzejas dienās, kas tradicionāli notika 11. septembrī, dzejniece Māra Zālīte, kā tas atreferēts laikraksta 12. septembra numurā, saka vārdus, kuri gūst lielu rezonansi latviešu vidū: „Kuram ir, kurš būs spējīgs dot atbalsta punktu, lai paceltu (..) tautas morālo tonusu, nolaistās rokas un nolaistās acis?” Kā atbilde tam seko Daiņa Īvāna un Artūra Snipa raksts „Par Daugavas likteni domājot” 17. oktobrī un notikumi, ko ievada pret Daugavpils HES būvniecību vērstā publikācija.

Pārbūve un glastnostj ar pasludināto atklātību un viedokļu plurālismu gluži tāpat kā Helsinku vienošanās pavēra iespēju padomju sistēmas kritikai, balstoties uz paša režīma oficiāli atzītajām nostādnēm. Sākotnēji, saprotams, atklāts padomju iekārtas noliegums nebija iespējams, bet saimniecisko un daudzu humāno negāciju atsegšana faktiski neizbēgami vedināja uz to. Tieši šīs iespējas izmantoja Dainis Īvāns un Artūrs Snips savā leģendārajā publikācijā un vēlāk arī citi spēkstacijas būvēšanas pretinieki, norādot uz ekonomiskajiem un estētiskajiem zaudējumiem, ko radītu Daugavpils HES celtniecība gleznainajos Daugavas lokos.

Ar argumentiem pret kilovatiem

Daugavpils HES celtniecības nolieguma galvenais iemesls bez šaubām bija cīņa par Daugavas kā latviešu tautas likteņupes un simbola saglabāšanu un nācijas patības uzturētāju apstākļos, kad tā nebija noteicēja savā zemē. Taču diskusijās par projekta virzību tas saprotamu iemeslu dēļ nebija vienīgais apstāklis, ko izmantoja HES pretinieki un ko nebūtu par ļaunu ņemt vērā arī 21. gadsimta Daugavas „taustāmā potenciāla” apguvējiem, ņemot vērā, ka ekonomiski izdevīgākā spēkstacijas atrašanās vieta joprojām būtu tā pati — lejpus Daugavas lokiem.

„Paši projektētāji atzīst, ka, salīdzinot ar Rīgas spēkstaciju, Daugavpils HES atsevišķi rādītāji ir „mazliet sliktāki”. (..) Taču palūkosimies, kāds īsti izskatās šis „mazliet sliktāk”. Applūdināmās zemes platība Daugavpilī ir 4 ha uz kWh, Rīgas spēkstacijā — 2,2 ha uz kWh, turklāt Daugavpils ūdenskrātuve applūdina relatīvi vairāk aramzemes, kurai diemžēl netiek ņemta vērā tās pilnā vērtība. Pārvietojamo iedzīvotāju skaita rādītājs ir 3,5 reizes lielāks, un applūdināmo māju skaits — 8 reizes lielāks, nekā bija Rīgas HES ūdenskrātuvē,” raksta D. Īvāns un A. Snips. Autori norāda: „Vai (..) par valstisku pieeju var uzskatīt kaskādes celtnieku gatavību zaudēto aramzemju vietā finansēt Dvietes līdzenuma lauksaimniecisko apgūšanu, ja šo līdzenumu pēc kāda laika paredz applūdināt kārtējā, jau iecerētā Jēkabpils HES?”

D. Īvāns un A. Snips atsaucas arī uz zaudējumiem, ko radītu mežu, grants karjeru un citu saimnieciski izmatojamu resursu nonākšana zem ūdens. Līdzīgus argumentus cīņā pret spēkstacijas būvniecību pielieto arī, piemēram, institūta „Meliorprojekts” galvenais arhitekts Jānis Vilciņš rakstā „Zaļā suņa alternatīva”, ko LM publicē 14. novembrī: „Paātrinājums tā, kā to saprot hidroelektrostaciju projektēšanā un būvēšanā pašreiz, pēc kāda laika var kļūt ne vien par šodienas ekonomikas, bet arī par turpmākās tautsaimniecības attīstības bremzi. (..) Tehniskie aprēķini un ekonomiskās aplēses jau ir novecojuši, un, teikšu atklāti, šis darbs vispār ir veikts tendenciozi: pēc iespējas mākslīgi samazinot saražotās produkcijas vienības — kilovatu pašizmaksas.” Tieši šī publikācija, kā savā grāmatā „Gadījuma karakalps” norāda D. Īvāns, „bija pirmais tiešais humānu un dabas vērtību aizstāvju komandas raunds pret tehnokrātiem, kas sīksti turējās pie produkta realizācijas idejas.”

HES projekta oponenti nekavējās norādīt arī uz oficiālām PSRS saimnieciskās politikas vadlīnijām. Tā, piemēram, Latvijas Valsts Universitātes Politekonomijas katedras vadītājs, profesors Jānis Porietis minētajā 14. novembra publikācijā skaidro: „Pirmkārt, šai gadījumā ekonomikas attīstības paātrināšanos joprojām grib panākt, tikai paplašinot enerģētisko resursu ražošanu. Šāda pieeja galu galā runā pretī partijas 27. kongresa lēmumiem. Kongresa dokumentos taču ir rakstīts, ka līdz piecgades beigām jāpanāk, lai 4/5 no resursiem papildu vajadzībām tiktu segtas no ietaupījuma.”

Viedokļos pret Daugavpils HES būvniecību parādās arī līdz tam nepiedzīvoti asā tonī izteikti pārmetumi sociālistiskās saimniecības sistēmas neefektivitātei. Tā, piemēram, institūta „Meliorprojekta” galvenais hidrologs Imants Rieksts norāda: „Vajadzētu vienreiz nopietni sākt mērīt un rēķināt, cik elektroenerģijas deficītā vainojama saimniecisko iestāžu un organizāciju neiedomājama nolaidība, nesaimnieciskums. Esmu pārliecināts, ka tad republikas elektroenerģijas bilance ļoti jūtami uzlabotos. Bet mēs negribam domāt. Trūkst enerģijas? Celsim jaunu, grandiozu HES! Kas par to, ka daba iet bojā, toties mums būs daudz kilovatu, būs augsti rādītāji.”

Daugavpils spēkstacijas būvēšanas lietderību L&M 1986. gada oktobra un novembra numuros pieprasa virkne dažādu nozaru tautsaimniecības speciālistu. 1987. gadā, apkopojot Latvijas PSR un citu republiku zinātnieku viedokļus par Daugavpils HES projekta īstenošanas ekonomiskajām un ekoloģiskajām sekām, nācās atzīt, ka zaudējumu Latvijas un Baltkrievijas PSR būtu vairāk nekā ieguvumu. „Man liekas, ka pietiek jau ar 1987. gada pasaules līmeņa starptautisku zinātnieku konferenci, kas pierādīja, ka ir par daudz uz Daugavas HES,” komentējot ideju par jaunas HES būvēšanu, laikrakstam „Diena” sacīja D. Īvāns. „Acīmredzot cilvēku alkatība un tuvredzība ir tik liela, ka viņi ir gatavi šīs dienas sava labuma un komforta vārdā kā jau kārtīgs patērētājs iznīcināt visu, kas te vēl ir, un neatstāt bērniem pilnīgi neko.”
Bija noticis neticamais

D. Īvāna un A. Snipa publikācijai bija sprādziena efekts — tā izsauca negaidīti iespaidīgu rezonansi televīzijā un presē, kā arī iekustināja totalitārai sistēmai neraksturīgu aktivitāti — plašu parakstu vākšanu pret HES ieceri. Līdz 1986. gada 17. novembrim redakcija saņēma 93 vēstules latviešu un krievu valodā, kuras bija parakstījuši 2519 cilvēki. Daudzas no tām vairs nebija tik vienkārši atstāt bez atbildes. Piemēram, 173 Zinātņu Akadēmijas Neorganiskās ķīmijas institūta darbinieki, kas parakstījušies, pieprasīja, ka vēlētos saņemt atbildes par paredzamās elektroenerģijas lietderību iepretim HES būvniecības nodarītajiem zaudējumiem, par iespējamajām pārmaiņām Baltijas ekosistēmā, par iespēju veidot Daugavas nacionālo parku no Daugavpils līdz Krāslavai.

Vēstules L&M reakcijai rakstīja arī sabiedrībā pazīstami cilvēki. Piemēram, savulaik pazīstamais nacionālkomunists Eduards Berklavs 1987. gada 3. janvārī raksta: „Sirsnīgs paldies Jums un visiem redakcijas darbiniekiem, kas piedalījās cīņā pret Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecību. Nezinu, kā to vērtē un vērtēs partija un valdība, bet nešaubīgi varu teikt, ka latviešu tauta to augsti vērtē, nekad neaizmirsīs un vispār ciena jūsu redakcijas pūliņus.”

Jau nedēļu pēc Viktora Avotiņa sastādītā lasītāju viedokļu apkopojuma „Domu Daugava. Sirdsdaugava” publicēšanas 1986. gada novembra beigās LKP CK Propagandas un Aģitācijas daļa diskusiju par spēkstacijas celtniecību slēdza. Taču šī domu apmaiņa, kā norāda D. Īvāns, no ekonomiskas polemikas jau bija paguvusi pāraugt politiskā cīņā. Daugavpils HES celtniecības pretakcija, iedibinot principus, kuri turpmāk izpaudās visu atmodas protesta kustību pamatā — atsaukšanos uz režīma oficiālajiem uzstādījumiem, inteliģentu pieeju, zinātnisku argumentāciju un plašu sabiedrības iesaistīšanu, — bija pēdējais pakāpiens pirms atklāta sistēmas nolieguma, ar ko jau bija raksturīgas publiskās aktivitātes turpmākajos gados.

Kopumā pret Daugavpils HES būvniecību savāca ap 30 000 parakstu. 1987. gada 14. jūnijā, dienā, kad „helsinkieši” nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, Maskavā apturēja projektu un PSRS Ministru Padome pārtrauca spēkstacijas dambja rakšanu. Bija noticis neticamais — pateicoties sabiedrības iniciatīvai tika izbeigta PSRS valsts plānā iekļautā un jau 20 miljonus rubļu izmaksājušā projekta īstenošana.

Pagājušā gadsimta 80. gadu akcijas argumenti nekur nav zuduši — Daugava latviešiem joprojām ir kas vairāk nekā tikai upe, sabiedrības vairākums, visticamāk, ir pret jaunu tehnisku projektu īstenošanu, to ekonomiskais pamantojums ir aiz matiem pievilkts un ekoloģiskās sekas — neizpētītas. Taču nu, kā to jau apliecina arī, cerams, utopiskā iedoma par Hersonas—Rīgas ūdensceļu jeb Daugavu kā kanālu, ir parādījies cits apstāklis — „privātā iniciatīva”, ko patiesības labad vajadzētu saukt par privāto peļņu. Jebkurai avantūristu grupai, vicinot nepierādīta ekonomiskā izdevīguma lozungu, tagad ir iespēja paģērēt sev Daugavas „apsaimniekošanu”, piedevām pieprasot valsts līdzdalību un Eiropas Savienības līdzekļus projekta priekšdarbiem, kas, iespējams, ir prasītāju reālais merkantilais mērķis. Tauta, kas, kā uzsver D. Īvāns, atbrīvodama Daugavu, atbrīvoja pati sevi, cerams, nav visu aizmirsusi. Taču pagaidām neatbildēts palicis jautājums, kāpēc to ir aizmirsis Valsts prezidents.

_______________________

[1] Diena.lv: http://www.diena.lv/diena-tv/dienas-rits/berzins-jaizverte-iespeja-daugava-buvet-jaunu-hes-13953147