Foto: Michael McDonough
Valsts cenšas glābt Latvijas mediju sistēmu. Bet ciešāka regulācija, noteikumu saraksti un stingrība var būt ļoti bīstami mediju brīvībai.
Vēl nekas pamanāms nav noticis. Pat baumas nav apstiprinājušās. Bet iespaids, ka nekas nemainīsies, varētu būt mānīgs. TV3 un LNT iekļaušana vienā starptautiskajā mediju uzņēmumā MTG nozīmē iespēju piedzīvot būtiskas pārmaiņas Latvijas mediju vidē.
Droši vien vasara vēl paies pierastajā divu senu sāncenšu rutīnā. Joprojām abi kanāli strādā pierastajā stilā, konkurējot ar ziņu un analītiskajiem raidījumiem. Bet šī apvienošanās ietekmēs arī citus mediju sistēmas spēlētājus un var nest lielas pārmaiņas žurnālistikā un producēšanas tirgū. Apvienošanās ir turpinājums ļoti nopietniem valsts institūciju lēmumiem mediju jomā. Tāpēc…
…parunāsim par valsti
TV3 un LNT „precības” parādīja ļoti izteiktu valsts lomas pieaugumu mediju darbībā un regulācijā. Šī gadsimta lielākais mediju biznesa darījums Latvijā nevarētu notikt bez Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) definētajām pirmsapvienošanās prasībām un Konkurences padomes atļaujas un nosacījumu saraksta. Tas būtu mazāk pamanāms bez Saeimas atbalsta normatīvo aktu grozījumiem, kas dos iespēju iekasēt naudu par abu kanālu programmas pārraidīšanu kabeļtelevīzijā.
Lai arī tehnoloģiju attīstība un to plašais lietojums visdažādākajām komunikācijas vajadzībām radījis neierobežotas brīvības situāciju arī mediju attīstības jomā, daži notikumi liecina, ka Latvijā (un ne tikai, protams) pieaug vēlme palielināt valsts lomu plašsaziņas līdzekļu darbā. Jaunais sabiedriskā medija projekts un tā veiksme arī ir ļoti atkarīgs no valsts lēmumiem.
Tas nav viss. Mediju saturā pēdējos gados parādās „nacionālo interešu”, identitātes, vietējās vai nacionālās informācijas telpas jēdzieni. Tie momentā tiek saistīti ar kādu valsts struktūru atbildību un iejaukšanos vai pat ar valsts veiksmīgas pastāvēšanas pamatiem (skatīt bijušā LNT īpašnieka Andreja Ēķa intervijas, arī šo[ 1 ]). Arvien biežāk mediju darbības virzienā tiek izmantota normatīva pieeja, kurā dominē likumu ievērošanas un piemērošanas noskaņojums. Galējās formās tas izlaužas kā nepārdomāti paziņojumi, piemēram, Raivja Dzintara (NA) izteikumi par kino un tvīti par žurnāla „Ir” komentāriem, arī Aijas Cālītes–Dulevskas izteikumi par diskusijas dalībnieku sastāvu Latvijas radio[ 2 ]. Tie nav pārāk atbilstoši NEPLP locekles kā amatpersonas statusam, bet visai labi saskan ar kopīgo noskaņojumu, ka nevēlamas mediju darba izpausmes, sākot no raidījuma dalībnieku izvēles un satura neveiklībām līdz personāliju jautājumiem mediju uzņēmumos, jāietekmē un jāsakārto. Nav daudz pazīmju, kas liecinātu, ka vismaz daļa sabiedrības nepiekrīt šim domāšanas veidam. Tieši pretēji — daļa auditorijas interneta diskusijās atbalsta, ka mediji tiek stingrāk regulēti vai pavisam vienkārši — saukti pie kārtības.
Ja valsts gudras rūpes par mediju vides sakārtošanu un mediju politiku ir tās pienākums, vērts šaubīties par sistēmisku lēmumu kopsakaru ar vēlmi valsts pusē komplektā iegūt konkrētas mediju satura prioritātes. Tāda pieeja nav saistāma ar demokrātijas pastāvēšanai nozīmīgu mediju atbildīgumu un saturisko daudzveidību. Par to vērts šaubīties arī tad, ja valsts lēmumu pamatā ir mediju uzņēmumu materiālās situācijas sakārtošana — gan komercmediju, gan sabiedrisko mediju sektorā — un ekonomiskās brīvības sniegšana. Tāpēc…
… parunāsim par naudu
Pašlaik mainās tā mediju attīstības un brīvības forma, ko vairākus gadu desmitus raksturoja ļoti viegla ienākšana tirgū un zema regulācijas pakāpe. Pat mazāk realitātē, vairāk attieksmē un vēlmēs, jo tirgus stingrās rokas tvēriens joprojām ir izšķirošs. Lūk, arī mediju biznesa haizivs MTG ne vien lūdzās valsts atbalstu, sākot jau ar TV3 cīņu par digitalizācijas projekta uzspiestajiem pienākumiem vairāku gadu garumā, bet pēc Konkurences padomes lēmuma paklausīgi pieņēmusi skarbos valsts diktētos nosacījumus. Tas ir pavērsiens mediju brīvības jomā, kuras karogā deregulācija bija gluži vai ar neona burtiem ierakstīta. Tirgus nestā brīvības forma nav īsti pa prātam mediju satura saņēmējiem, un tā patlaban īsti pa kabatai nav arī pašiem medijiem. Tāpēc piekļaušanās valsts krūtīm šķiet sargājoša, jo gribas stabilitāti un gribas kārtību.
Lai arī apvienošanās, šīs aprēķina laulības, ir ekonomiskās recesijas sekas, tā varētu ietekmēt žurnālistiku un sabiedrībai sniegtā satura struktūru. Kaut kas svarīgs tomēr jau ir zināms: abi kanāli tiks saglabāti, būs divi ziņu dienesti un oriģinālsaturs vismaz piecas stundas katru dienu[ 3 ]. Tas nav pārāk daudz. Pašlaik oriģinālsaturu veido ziņas, izklaidējošās programmas „Tautas balss” vai „Bez tabu”, daži šovi vai seriāli. Pārrēķinot stundās, oriģinālsaturs katru dienu jau pašreizējā situācijā veido 2—4 stundas dienā. Starp citu, ja neskaita koncertu, seriālu un citu formātu atkārtojumus, aptuveni tikpat piedāvā arī LTV1.
Pavisam citādu ainu rāda jaunākie paziņojumi, ka tuvāko gadu laikā vietējā satura apjoms pieaugs par 40%—50%[ 4 ]. Tas ir ļoti daudz. Tas nozīmē, ka mainīsies viss televīziju satura piedāvājums.
Tāpēc vērts runāt par naudu. Bez tās taču jauno saturu radīt nebūs iespējams. Bez jaunā satura nebūs pārāk lielu izmaiņu arī reklāmas naudas plūsmā, jo reklāmas tirgus pēc recesijas mostas salīdzinoši slinki. Vairākkārtīgs oriģinālsatura pieaugums liks ne vien sasparoties jaunā sabiedriskā medija veidotājiem, bet radikāli mainīs auditorijai atdresēto piedāvājumu. Tas jo ātrāk izplatīsies arī tāpēc, ka daļa skatītāju jaunos formātus skatīsies tiešsaistē. Divu lielu, valsts lēmumu atbalstītu mediju projektu attīstība mainīs arī internetā pieejamo ziņu apjomu un saturisko daudzveidību. Labi, būšu piesardzīga — varētu mainīt.
Pārmaiņas skars ne vien žurnālistiku, bet arī nopietnu producēšanu. Rokrokā ar jaunā sabiedriskā medija veidošanos tas varētu būt kā sprādziens — vismaz kvantitatīvs. Un neapšaubāmi ir iespēja mainīties arī kvalitātei — tematu un formātu daudzveidībā, žurnālistikas pieeju atšķirīgumā. Mainīsies jau stabilās informācijas pasniegšanas tradīcijas, jo nu varētu būt mazāk iemesla gausties par nespēju realizēt lieliskas ieceres — idejas nāksies izvilkt no profesionālo sapņu atvilktnēm un domāt jaunas.
Bet žurnālistikas attīstība bez producēšanas tirgus izaugsmes būs apgrūtināta. Neatkarīgo producentu grupas ļoti ilgi bijušas atkarīgas no LTV vai TV3 pasūtījumiem, tomēr pārsvarā turējušās uz reklāmas vai informatīvo video projektu rēķina, bet pēdējā laikā — uz ES vai valsts institūciju atbalstītiem projektiem. Tagad tās varēs, es ceru, rādīt visu, ko māk. Kurš gan piepildīs tos 50% vietējā satura abos kanālos? Pirms gada TV3 vadītāja Baiba Zūzena aktualizēja problēmu, ka producēšanas biznesu ierobežo mazais tirgus[ 5 ]. Nu valsts lēmumi to paplašinājuši. Būs vien jārada dokumentālie projekti, filmas un pētnieciskie raidījumi, izglītojoši un humora formāti, diskusijas, interviju raidījumi, seriāli un šovi. Tas varētu būt atbalstošs uzsitiens arī pa sabiedrisko mediju ilgstošās nabadzības dēļ brīžam sagumušo plecu. Skaisti būs, vai ne? Šķiet, mediju tirgus nopietni mainās, tāpēc…
… parunāsim par mediju sistēmu
MTG pirkums un jaunā medija veidošanas projekts ir daļa no vairākus gadus ilgām sistēmiskām pārmaiņām Latvijas mediju vidē. Riskējot izpelnīties sašutuma kliedzienus, tomēr gribētu salīdzināt aktuālo MTG piemēru ar šo pārmaiņu pirmo belzienu — akciju sabiedrības „Diena” īpašnieku maiņu 2009. gada jūlijā. Tad Skandināvu investors, kas savas darbības laikā spēja uzlabot mediju kvalitāti, pameta tirgu. Valstij ar to nebija nekāda sakara, bet mediju vide mainījās, vismaz dienas laikrakstiem kopš tā laika vairs nekad nebūs nopietnas ietekmes uz Latvijas dienas kārtību. To pārņem ziņu portāli, sociālie tīkli un citas interneta idejas, no kurām vietnes gudrasgalvas.lv un manabalss.lv ir ļoti spilgti piemēri.
MTG platais solis Latvijas mediju tirgū ir šo pārmaiņu vainagojums nieka trīs gadu laikā. Pa vidu šiem diviem notikumiem savu vietu Latvijā iekārtoja Krievijas un citu valstu mediju organizācijas. Arī šajā procesā valstij bija sava loma. Tāpēc diskusijas par investoriem un mediju īpašnieku statusu atkal atgriezīsies pie valsts institūcijām un to pieņemtajiem lēmumiem. Tie ir vajadzīgi! Tie varētu dot ilgi gaidīto iespēju uzlabot mediju satura kvalitāti. Valsts cenšas glābt Latvijas mediju sistēmu. Bet situācija nav vienkārša — ciešāka regulācija, noteikumu saraksti, stingrība, valsts noteikts rāmis un gaidas pēc valsts rokas pasniegšanas var būt ļoti bīstamas mediju brīvībai.