Partiju programmas pirms 10.Saeimas vēlēšanām vērtē Reinis Āboltiņš
1)Energoefektivitāte
Būtiskus uzlabojumus iedzīvotāju atsaucībai īstenot energoefektivitātes pasākumus var sagaidīt vienīgi tad, ja tiek paplašināts to ēku kategoriju loks, kurās dzīvojošie līdz šim atbalstu saņemt nevarēja. Finansiālas un administratīvas saistības, lai arī minimālas, prasa ikviens atbalsta modelis, tādēļ solīt “valdības atbalstu” un bezrūpīgu dzīves kvalitātes uzlabošanos bez personiskā ieguldījuma ir nekorekti. Valsts vai pašvaldības var paredzēt finansiālus atbalsta mehānismus sociāli mazturīgām personām, tomēr solīt ērtības bez saistībām nozīmē maldināt iedzīvotājus. Solījums nenoteiktā laikā nosiltināt precīzi 12865 ēkas ir drīzāk jāuztver kā joks, nevis nopietns piedāvājums – īsā laikā to paveikt nav iespējams un tad, kad šāds ēku skaits būs nosiltināts, tad laikam siltināšana tiks pārtraukta.
2)Atjaunojamo energoresursu plašāka izmantošana enerģijas ražošanā
SC apņēmība trīskārši samazināt dabas gāzes patēriņu un divreiz palielināt biomasas patēriņu balstīta uz cerībām uz jaunu ekonomisko lejupslīdi. Ņemot vērā, ka dabas gāzes lielākā patēriņa sektori ir rūpniecība un enerģētika, ir maz ticams, ka trīskāršs patēriņa samazinājums četru gadu laikā (programma neidentificē konkrētu periodu, tādēļ par atskaites periodu pieņemu Saeimas pilnvaru termiņu) ir iespējams, ja vien nenotiek ievērojama recesija ražošanā un ekonomikā kopumā. Viena trešā daļa no nepieciešamās elektroenerģijas Latvijā tiek saražota, izmantojot dabas gāzi. Plānotie enerģētikas infrastruktūras attīstības projekti Latvijas atkarību no dabas gāzes ilgākā termiņā nostiprinās, lai arī īsā termiņā ļaus saražot vairāk enerģijas ar mazāku gāzes patēriņu (tātad – strādājot efektīvāk).
Latvijas biomasas asociācijas aplēses liecina, ka biomasas potenciāls ir vismaz divreiz lielāks, nekā šobrīd tiek izmantots, tādēļ divreiz palielināt biomasas patēriņu, it īpaši – stimulējot izkliedēto enerģijas ražošanu biomasas koģenerācijā, ir sasniedzams mērķis.
Latvijas saistības 2008.-2012.gada periodā noteiktas kā SEG emisiju samazinājums par 8%, salīdzinot ar 1990.gadu. Programmā dotais samazinājuma mērķis ir pielīdzināms oficiālajam Latvijas mērķim līdz 2020.gadam panākt, ka Latvijā SEG izmešu apjoms ir par 35% mazāks, nekā 1990.gadā. SEG izmešu samazinājums var notikt pakāpeniski, tādēļ ir būtiski zināt, kādā atskaites periodā programmas autori cer sevis norādīto 30% CO2 izmešu samazinājuma mērķi sasniegt.
3)Enerģijas ražošanas jaudu pietiekamība
Latvija eksportē to elektroenerģiju, ko pavasara palu laikā saražo Daugavas HES kaskādes hidroelektrostacijas. Elektroenerģijas eksporta un importa bilanci nosaka vairāki faktori. Viens no svarīgākajiem ir ūdens caurtece Daugavā, kas ir atkarīga no Daugavas baseina ūdens pieplūdes, kas savukārt ir atkarīga no meteoroloģiskajiem apstākļiem gan Latvijā, gan Baltkrievijā. Eksportēšanas izdevīgums ir atkarīgs arī no tā, vai saražotajai elektroenerģijai ir pircēji, kas ir gatavi elektroenerģiju konkrētajā brīdī pirkt par pārdevēja piedāvāto cenu. Lai īstenotu SC uzstādījumu dubultot elektroenerģijas eksportu, Daugavā jābūt ārkārtīgi labvēlīgam hidroloģiskajam režīmam un kādam tirgus dalībniekam reģiona elektroenerģijas tirgū ir jābūt vajadzībai pirkt elektroenerģiju par cenu, kas šim dalībniekam šķiet pievilcīga. Savukārt, ražot elektrību koģenerācijā, izmantojot dabas gāzi, lai palielinātu elektroenerģijas eksportu, ir neloģiski, jo no dabas gāzes ražotā elektrība būs būtiski dārgāka, nekā HES ražotā elektrība, turklāt gāzes cenas ir nestabilas un var būtiski sadārdzināt enerģijas ražošanu. Dubultot eksportu absolūto skaitļos nozīmētu spēt pārdot gandrīz miljonu megavatstundu (MWh) elektroenerģijas. Tas vairāk izskatās pēc īsā un vidējā termiņā pilnīgi noteikti neīstenojama plāna.
SC savā programmā nesaista enerģētiku ar nacionālo drošību un nerunā par enerģijas tirgus attīstību, bet šie abi temati uzskatāmi par svarīgiem enerģētikas politikas jautājumiem.
1)Energoefektivitāte
Veicināt efektīvāko ēku un būvju siltināšanas programmas realizēšanu ir, lai arī vispārīgs un konkrētus risinājumus nepiedāvājošs, tomēr labs un atbalstāms mērķis. Paliek jautājums, kā tieši autori plāno īstenot šo plaši formulēti ieceri. Tieši tas pats attiecas uz apņēmību stimulēt siltināt mājas ar valsts palīdzību dokumentu sagatavošanā un kreditēšanā. Solīt, ka valsts visu izdarīs iedzīvotāju vietā, ir nepārdomāti. Ticamākais “aģents”, kas varētu uzlabot iedzīvotāju iespējas mājokļu siltināšanā, ir pašvaldība, nevis valsts. PCTVL arī nepiedāvā konkrētākus risinājumus siltināšanas programmu uzlabošanai.
2)Atjaunojamo energoresursu plašāka izmantošana enerģijas ražošanā
AER avotu izmantošanu PCTVL min kā risinājumu, kas nākotne palīdzes pārvarēt faktisko monopolu enerģētikas tirgū. Tas ir cēls un atbalstāms mērķis, kas prasa atbalstu jaunas likumdošanas sagatavošanā un apstiprināšanā. Faktisko monopolu elektroenerģijas tirgū var līdzēt mazināt tirgus likviditātes celšanās – vairāk dalībnieku brīvā tirgū veicina konkurenci un potenciāli zemākas enerģijas cenas.
PCTVL programmas enerģētikas mērķos nerunā par enerģijas ražošanas jaudu pietiekamību, enerģētikas sasaisti ar nacionālās drošības jautājumiem un enerģijas tirgus attīstību.
Atbalstāma apņemšanās ir nodrošināt elektrības un siltuma tarifu un to veidošanas principu atklātību. Vēl jo vairāk tādēļ, ka arī šobrīd vismaz elektroenerģijas tarifu un cenu veidošanās principi ir caurskatāmi un atklāti. Būtu nepieciešams vairāk skaidrot siltuma tarifu veidošanās principus, lai iedzīvotājiem būtu skaidrs, kādēļ dažādās pašvaldībās ir dažādas siltuma cenas.
PCTVL programmā arī min valsts energokompāniju auditu ar mērķi optimizēt izmaksas un samazināt tarifus patērētājiem. Šim mērķim gan nav tiešas sasaistes ar kādu no pieciem svarīgākajiem darbības virzieniem. Valsts energouzņēmumi tāpat veic regulāru auditu un optimizē darbības izmaksas, lai spētu vairāk resursu novirzīt investīcijās uzņēmumu attīstībai, galvenokārt infrastruktūras uzturēšanā, atjaunošanā un modernizēšanā. Saistīt auditus komercuzņēmumā ar tarifu samazināšanu ir populisms. Der atcerēties, ka Latvijā pēdējos 20 gadus ir bijušas vienas no zemākajām elektroenerģijas cenām Eiropā, tādēļ vēlēties modernizēt uzņēmumu, veikt lielas investīcijas ražošanā un solīt zemākus tarifus ir īsā un vidējā termiņā nesavienojamas lietas.
Zīmīgi, ka PLL savā programmā enerģētiku vispār nepiemin, kas liek izdarīt divus pretējus secinājumus: vai nu enerģētiku PLL neuzskata par pieminēšanas vērtu un ārkārtīgi maznozīmīgu ekonomikas jomu, vai nu, gluži pretēji, PLL patiesie mērķi pēc vēlēšanām ir tieši saistīti ar enerģētiku un ieceru vēriens un uzstādītie mērķi ir tik radikāli, ka programmā nav ielikti, labi apzinoties, ka vēlētāji nekad šādas ieceres neatbalstīs. Jo, ja nav solīts kaut ko darīt vai nedarīt, tad nav arī jātaisnojas par savu rīcību.
Pēc pieprasījuma publiskotā informācija liecina, ka vairākums PLL nosaukto mērķu enerģētikā ir pamatoti un loģiski un kopumā atbilst ES politikas principiem jomā.
1)Energoefektivitāte
No AER saražotās enerģijas attīstību nevajadzētu tiešā veidā saistīt ar energoefektivitātes pasākumiem. Atbalsta mehānismi AER izmantošanai enerģijas ražošanā ir viena lieta, kamēr ēku siltināšanas pasākumi var tikt īstenoti pilnīgi nesaistīti un skar vienīgi enerģijas patēriņu un patēriņa sasaisti ar enerģijas cenām.
Tipveida siltināšanas projekti var gūt atbalstu jau šobrīd, ievērojami aktuālāk ir veidot atbalsta mehānismus tieši tiem iedzīvotājiem, kuri dzīvesvietas tehnisko raksturlielumu dēļ nav varējuši kvalificēties atbalsta saņemšanai līdz šim.
Ieguldījumi pētniecībā un attīstībā ir uzskatāmi par atbilstošu Klimata pārmaiņu finanšu instrumentu (KPFI) resursu izlietojumu ar progresīvu mērķi pilnveidot tehnoloģijas un uzlabot materiālu un rīcības efektivitāti.
2)Atjaunojamo energoresursu plašāka izmantošana enerģijas ražošanā;
Atbalstu AER plašākai izmantošanai PLL saskata ne tik daudz valsts politikas, bet drīzāk biznesa izdevīguma kategorijās. Tiek saglabāta dabas gāzes loma reģionos, tajā skaitā arī enerģijas ražošanā – tas pēc būtības nozīmē, ka netiks atbalstīta izkliedētā enerģijas ģenerācija no AER vietās, kur enerģijas ražošana nepieciešama un ir iespējama arī no AER (piemēram, plaši pieejama un ekonomiski pamatoti izmantojama biomasa). Skaidri noteikumi atbalsta gūšanai ir svarīgi, lai būtu iespējams prognozēt investīciju atmaksāšanās laiku.
3)Enerģijas ražošanas jaudu pietiekamība
PLL nemin nepieciešamību būvēt jaunas enerģijas ražošanas jaudas un nenorāda uz iespējamām prioritātēm un līdzīgi kā vairākas citas partijas nerada priekšstatu par to, kādas būs lielu investīciju projektu enerģētikā prioritātes, kā varētu tikt mazināti riski, kas izriet no enerģijas ražošanas jaudu nepietiekamības.
4)Enerģētikas sasaiste ar nacionālās drošības jautājumiem
Atkarību no viena importējama energoresursa PLL nesaista ar potenciāliem riskiem nacionālajai drošībai tomēr norāda, ka sašķidrinātās dabasgāzes importēšanas iespējas mazinātu atkarību no viena piegādātāja. Šī tēze gan konfliktē ar PLL pieeju enerģijas tirgus liberalizācijas jautājumiem.
5)Enerģijas tirgus attīstība
PLL stingri uzstājas pret dabas gāzes tirgus liberalizāciju un uzskata, ka dabas gāzei jāatceļ akcīzes nodoklis un tā ieviešanu nedrīkst atbalstīt līdz pat 2014.gadam, kad noteikts Saeimas atbalstītais ekskluzivitātes termiņš “Latvijas gāzes” darbībai. Šāda iecere nostiprinātu dabas gāzes pozīcijas energoresursu tirgū un padarītu citus resursu veidus, tajā skaitā, atjaunojamos energoresursus, nekonkurētspējīgus. Dabas gāzes akcīzes nodokli vajadzētu izlīdzināt, lai enerģijas tirgū radītu vienādus spēles nosacījumus un patērētājs redzētu, kāda ir īstā dabas gāzes cena, kāda tajā ir reālā resursa un kāda ir piegādātāja un tirgotāja peļņas daļa, kā arī varētu izdarīt secinājumus par cenu kāpuma iemesliem un motivāciju. Cenu kāpuma radītās sekas sociāli mazaizsargātākajām iedzīvotāju grupām varētu kompensēt no iekasētajiem nodokļiem ar sociālā atbalsta mehānismiem.
1)Energoefektivitāte
Vēlme noteikt stingrākus būvniecības noteikumus ar mērķi panākt energoefektīvu telpisko plānošanu, apbūvi un ēku ekspluatāciju ir atbalstāma, jo bez augstāku prasību uzstādīšanas progress un ieguvumi nebūs jūtami jau vidējā termiņā, bet ilgāka termiņā var nest zaudējumus. Būvniecībā jānosaka tādu ēku un infrastruktūras energoefektivitātes standarti, kas ir augstāki par minimālajām prasībām un var dot reāli prognozējamu enerģijas ietaupījumu ilgtermiņā.
Apņēmībai ES naudu izlietot mājokļu energoefektivitātes paaugstināšanai iespējami panākumi, ja tiek pilnveidota pastāvošā energoefektivitātes uzlabošanas iniciatīvu atbalstīšanas kārtība. Latvijai likumdošana jāmaina tā, lai atbalstu energoefektivitātes pasākumu īstenošanai turpmāk varētu saņemt ne tikai valsts un pašvaldības un to māju iedzīvotāji, kuri dzīvo tikai padomju laikā celtās tipveida daudzdzīvokļu ēkās, kuru energoefektivitātes uzlabošanas projektus iespējams atkārtot, bet arī nestandarta projektu un pirmskara laikā celtu ēku, kurās nav vairāk par 5-6 dzīvokļiem, un arī privātmāju iedzīvotāji.
2)Atjaunojamo energoresursu plašāka izmantošana enerģijas ražošanā
Piedāvājums rast labākos risinājumus mazu un ekonomisku koģenerācijas apkures sistēmu ieviešanai pašvaldībās ir ļoti vispārīgs. ES direktīvā 2009/28/EK ir noteikusi, ka 40% atjaunojamo energoresursu īpatsvara enerģijas gala patēriņā mērķis sasniedzams 2020.gadā. No LR EM prognožu ziņojumā aplūkotajiem scenārijiem izriet, ka 2015.gadā iespējams sasniegt aptuveni 36% īpatsvaru un ka 40% īpatsvars mērķa gadā (2020.g.) arī ir nopietns izaicinājums, ja būtiski nepalielinās valsts atbalsts AER izmantošanai. Kvotu sistēma ir arhaisks un tirgu neveicinošs atbalsta mehānisms, ko jāaizstāj ar citiem atbalsta veidiem, tādēļ šis priekšlikums jāvērtē cerīgi. Uzstādījums par AER un biodegvielas ražošanu ir pārāk vispārīgs, lai būtu iespējams novērtēt, kādu progresu nākamās Saeimas laikā plāno panākt programmas autori, turklāt – biodegvielas ražošanu valsts atbalsta jau šobrīd.
3)Enerģijas ražošanas jaudu pietiekamība;
Apvienība Vienotība uztur spēkā līdz stagnējošo projektu kopā ar Baltijas valstīm turpināt darbu pie jaunas atomelektrostacijas celtniecības. Jaunas AES būvniecības ieceres īstenošanā jau ir ieguldītas pūles un ir tikai loģiski, ka projektā iesaistītās puses darbu šajā virzienā turpina. Baltijas valstu kopīga AES projekta īstenošana padarītu mazāk aktuālu vai pat neaktuālu Latvijai pašai savas AES būvniecību.
4)Enerģētikas sasaiste ar nacionālās drošības jautājumiem
Latvijas enerģētisko atkarību no viena piegādātāja var risināt, dažādojot energoresursu piegādes avotus. Piegādes avotu dažādošana atbilst risku mazināšanas loģikai un saskan ar ES principiem. Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojumu plāns jeb BEMIP paredz izveidot elektroenerģijas starpsavienojumus starp Baltijas valstīm un Skandināviju un Poliju un tiek lēsts, ka, piemēram, Lietuvas – Zviedrijas starpsavienojums varētu nonākt ekspluatācijā 2016.gadā. Līdz ar to apņemšanās līdz 2015.gadam izveidot energotīklu starpsavienojumus ir gandrīz īstenojama un saskan ar līdzšinējo enerģētikas politiku.
5)Enerģijas tirgus attīstība
Enerģijas tirgus liberalizācija Latvijā ir jau daļēji notikusi, jo kopš 2007.gada jūlija ir atvērts elektroenerģijas tirgus, kas radījis konkurences iedīgļus šajā sektorā. Lielākais neatrisinātais jautājums šobrīd ir monopolsituācija dabas gāzes piegādes, pārvades un uzglabāšanas tirgū, kur uzņēmumam “Latvijas gāze” ar Saeimas lēmumu noteikts ekskluzivitātes periods līdz 2014.gada pavasarim. Šādas situācijas saglabāšana nozīmē, ka enerģijas tirgus Latvijā netiks liberalizēts un, piemēram, nenodrošinās t.s. trešo pušu pieeju Latvijā esošajiem dabas gāzes pārvades tīkliem vai gāzes glabātavām. Savukārt liberalizēts tirgus Latvijas gadījumā vēl nebūt automātiski nenozīmē zemākas cenas par tām, kas šobrīd ir, jo Latvijā jau līdz šim ir bijušas vienas no zemākajām elektroenerģijas cenām. Dabas gāzes tirgū gan ir, uz ko tiekties, jo Latvijā šī resursa cena ir viena no augstākajām ES.
ES paredz finansiālu atbalstu BEMIP īstenošanai, tajā skaitā stratēģiski svarīgu augstsprieguma elektropārvades līniju būvēšanai. Piemēram, Kurzemes elektropārvades loka projekta īstenošana ir būtiska, lai uzlabotu energoapgādes drošību Latvijas rietumu daļā. Šim uzdevumam gan nav sakara ar elektroenerģijas patēriņa vienmērīguma panākšanu lauku rajonos. Savukārt patēriņa paradumu mainīšana ir ne tik daudz tehnisku risinājumu, cik finansiālu instrumentu un patēriņa samazināšanas vai palielināšanas jautājums. Ieguldot ES naudu tīklos, vienmērīgāku elektroenerģijas patēriņu lauku rajonos panākt nevarēs.
1)Energoefektivitāte
ZZS savos enerģētikas politikas uzstādījumos neuzstāda ar energoefektivitāti saistītus mērķus un vairāk uzsver nepieciešamību plašāk izmantot atjaunojamo energoresursu izmantošanu.
2)Atjaunojamo energoresursu plašāka izmantošana enerģijas ražošanā
Apņemties saražot 59% siltumenerģijas no AER ir drosmīgi, ņemot vērā, ka patlaban koģenerācijā ap 95% kurināmā ir dabas gāze un arī katlumājās, kas speciāli ražo siltumu, dabas gāzes īpatsvars pārsniedz pusi no visa kurināmā. Centralizēti saražoto siltumenerģiju visvairāk patērē mājsaimniecību un pakalpojumu un būvniecības sektori, līdz ar to jāskatās kā ne tik vien mainīt dažādu kurināmā veidu īpatsvaru siltuma ražošanā, bet arī kā mazināt patēriņu. Viens no veidiem ir celt siltuma pārvades un ēku energoefektivitāti. Valsts dāvinājumu solīšana par AER plašāku izmantošanu siltumenerģijas ražošanā ir pārspīlēta, jo motivēt iespējams arī ar saprātīgu atbalsta mehānismu un pārdomātas nodokļu politikas palīdzību. PVN samazināšana AER varētu atstāt iespaidu uz enerģijas ražošanu no AER atkarībā no konkrētā resursa. Savukārt biodegvielas arvien plašāka izmantošana ir loģiska un saskan ar transporta enerģētikas virzību ES.
3)Enerģijas ražošanas jaudu pietiekamība
Nepiedāvājot citas alternatīvas lielu jaudu nodrošināšanai, ZZS rosina par kodolenerģiju runāt noliedzošā formā. Izslēgt no enerģijas ražošanas risinājumiem kodolenerģētiku ir saprotami no ZZS pirmā “z” perspektīvas, tomēr šāda kategoriska nostāja izslēdz no diskusijas tādu enerģijas ieguves avotu, ko par pieņemamu atzinušas pat tik vides apzinīgas valstis, kā Somija un Zviedrija, turklāt pēdējās parlaments šogad atcēla kādreiz plānoto nodomu atteikties no kodolenerģijas.
4)Enerģētikas sasaiste ar nacionālās drošības jautājumiem
ZZS programmā nepievērš uzmanību enerģētikas jautājumu nozīmībai nacionālās drošības kontekstā un nerunā, piemēram, par fosilo energoresursu piegādes avotu dažādošanu.
5)Enerģijas tirgus attīstība
ZZS ir viena no retajām partijām, kas piemin regulatora lomu enerģētikā, norādot tā iespējamo ietekmi uz iespēju turēt zemas cenas patērētājiem. Ja likumdošanas ceļā būtu sakārtoti cenu veidošanās mehānismi atbalstāmajiem AER un arī fosilā kurināmā cenu veidošanās būtu caurspīdīga un prognozējama, tad nepieciešamība regulatoram iejaukties enerģijas tirgū būtu minimāla.
ZZS piemin transporta dzīvescikla svarīgumu izmešu samazināšanā, it īpaši urbānajā vidē. Dažādu atvieglojumu un labvēlīgu lietošanas nosacījumu piemērošana videi draudzīgam transportam pilsētās tiek īstenota daudzās pilsētās Skandināvijā un Rietumeiropā un būtu apsveicami, ja šādas ieceres tiktu īstenotas arī Latvijā.
1)Energoefektivitāte
Enerģijas taupīšana ir viens no labākajiem veidiem, kā būt energoefektīvam. Jāpiekrīt par būvniecības standartiem, taču uzstādītais mērķis – 5oTWh enerģijas ietaupīšana turpmākajos 10 gados – var izrādīties nesasniedzams mērķis. Lai sasniegtu šādu mērķi, turpmākos 10 gadus ik gadu enerģijas patēriņš ir jāsamazina par aptuveni 5,5TWh. Elektroenerģijas patēriņš vien Latvijā ir ap 7,8Wh. Latvijā ir viens no zemākajiem elektroenerģijas patēriņa līmeņiem ES un tas visticamāk augs, it īpaši, atjaunojoties ekonomikas izaugsmei. Pasaules pieredze liecina, ka enerģijas patēriņš aug līdz ar IKP pieaugumu. Citim vārdiem, augot labklājības līmenim, aug enerģijas patēriņš.
2)Atjaunojamo energoresursu plašāka izmantošana enerģijas ražošanā
ES noteiktie AER īpatsvara mērķi ir ļoti augsti un to sasniegšana līdz 2020.gadam prasīs nopietnus ieguldījumus. Savukārt 60% īpatsvara sasniegšana līdz 2020.gadam, ko par mērķi uzstāda programmas autori, ir acīmredzami nereāla, ja vien radikāli nekrītas kopējais enerģijas patēriņš un nelielajā patēriņā neaug AER daļa. Līdzīgi ir ar 30% mērķi transoprta degvielas patēriņā – jāņem vērā, ka tirgū darbojas pieprasījums un piedāvājums un, lai radikāli palielinātu biodegvielas izmantošanu transportā, nepietiks ar obligātu biodegvielas lietošanas prasību ieviešanu valsts un pašvaldību trasporta parkā. Bez plašas iedzīvotāju līdzdalības un atbalsta šādu mērķi sasniegt nevar. Zīmīgi, ka, piemēram, bioetanola iegādes un uzpildīšanas infrastruktūra Latvijā vispār tikpat kā neeksistē.
Atbalsta sistēmas izveidošana AER plašākai izmantošanai mājsaimniecībās ir atbalstāma iniciatīva, bet prasa konkrētību, jo līdzīgas idejas jau pastāvējušas arī līdz šim – klupšanas akmens bijis ieceru īstenošana. Saules PV paneļu un nelielas jaudas vēja ģeneratoru uzstādīšana mājsaimniecībās ar izdevīgiem noteikumiem un atbalstu no valsts ir apsveicama.
3)Enerģijas ražošanas jaudu pietiekamība
Apņemšanās piesaistīt investoru un 2016.gadā iedarbināt jaunu cietā kurināmā elektrostaciju Kurzemē risinātu vairākus enerģētikas riskus. Tomēr, kamēr nav konkrēta plāna, elektrostacijas projekta un pierādījumu par finansējuma pieejamību, 2016.gads modernai cietā kurināmā spēkstacijai, kas atbilst visām kaitīgo izmešu savākšanas un noglabāšanas prasībām, izskatās cēls, bet neizpildāms mērķis. Rūpīgi jādomā un jārēķina, vai nav izdevīgāk par ieguldāmo summu atbalstīt izkliedētās ģenerācijas projektus reģionos.
Grūti spriest, ko programmas autori saprot ar nopietnu izpēti nelielas atomelektrostacijas būvei Latvijā, kādas darbības plānots veikt. Izdevīgāk ir piedalīties vairāku valstu kopīgi īstenotā projektā, kas nodrošina ievērojamas jaudas. Taču, ja šāds starpvalstu projekts negūst saturu un virzību, tad mazas jaudas AES būvniecība Latvijā ir nopietni apsverams risinājums stabilu bāzes jaudu nepietiekamības mazināšanai.
4)Enerģētikas sasaiste ar nacionālās drošības jautājumiem
VL – TB/LNNK enerģētikas sasaisti ar nacionālo drošību saskata kontekstā ar enerģijas tirgus liberalizāciju. Šāda pieeja atbilst aktuālajiem jautājumiem un īstenošanas gadījumā risina vairākus enerģētikas riskus vienlaikus.
5)Enerģijas tirgus attīstība
Gāzes piegādes tirgus liberalizācija energoatkarības mazināšanai no Krievijas ir labs mērķis, kas atbilst Latvijas nacionālās drošības interesēm un mazina klasiskos enerģijas piegādes drošības riskus.