Foto: hannah.headley
„Arī pati esmu piedzīvojusi spēju apjukuma vilni, kad manis vadītais vēlētāju exit poll LTV1 tiešajā ēterā tika pieteikts kā „tautas” balsojuma un nākamās Saeimas rezultāts.”
Pirmo reizi dzīvē gribēju, lai mani izslēdz no Latvijas tautas. Tas bija 30. maijā, kad, komentējot praidam veltītās „Sastrēgumstundas” skatītāju aptaujas rezultātus, LTV1 diskusijas vadītājs Gundars Rēders paziņoja: „Latvijas tauta ir runājusi”. Tā bija ļoti maza daļa no patiesības un ļoti maza daļa no „tautas”.
Šis pārspīlējums lika atkal atcerēties populāru mediju satura problēmu — nespēju precīzi ziņot par sociālo pētījumu rezultātiem. Visbiežāk tā sastopama divos veidos: kā pētījuma datu neadekvāta vispārināšana vai arī kā maldinoša pētījuma datu prezentācijas forma.
Svarīgi būt svarīgam
„Sastrēgumstundas” skatītāju dati, protams, nav pētījums. Tā ir aptauja, kurā piedalās neliela, aktīvākā skatītāju daļa. Šādas aptaujas parasti realizē tipiskus mediju mērķus: iesaistīt skatītājus, papildināt saturu, gūt papildu ienākumus, vadīt auditorijas reakciju. Lai cik karsts bija temats, tas ir milzu pārspīlējums, ka raidījumā iegūstams tautas viedoklis. Pirmkārt, tā auditorija nepārstāv Latvijas tautu. Otrkārt, jautājums par viendzimuma partnerattiecībām izraisīja vēlmi atbildēt tikai daļai skatītāju. Atbilžu bija daudz un aptaujas gaita skaidri parādīja jau iepriekš pētījumos konstatēto — šādās aptaujās cilvēki pievienojas vairākumam. Pati aptaujas gaita arī ietekmē tās rezultātu, kas bija interesants lielās vienprātības dēļ, bet ne vairāk. Aizraujoši, ka „tauta” studijā domāja krietni citādāk nekā „tauta” kaut kur ārā. Aptauja deva iespēju izteikties, balsot, piebalsot, paburkšķēt, kā tas parasts TV un bija lieliski lasāms twitter.com visa raidījuma gaitā.
Ir viegli izskaidrot, kāpēc „Sastrēgumstundas” vadītājam un vēl citiem, kas nelielu datu apjomu uzdod par tautas viedokli, gribējās aptaujas rezultātus piedēvēt tautai. Tā ir vēlme būt svarīgam, ietekmīgam. Tā ir nepieciešamība pierādīt, ka visi mūs skatās, jo tas nepieciešams reklāmdevēju piesaistei un sava svarīguma pierādījumam. Tā vietā, lai vienkārši pateiktu, ka konkrētā raidījuma laikā zvanījušo cilvēku vairākums neatbalstīja viendzimuma partnerattiecību legalizāciju, Gundars Rēders pateica: “Latvijas tauta ir runājusi”. Šāds vispārinājums piešķir iegūtajiem datiem daudz lielāku nozīmi, padara tos svarīgākus, bet diemžēl attālina no patiesības. Šādi vispārinājumi tomēr ir ļoti populāri, tāpēc…
… esiet sveicināti interpretācijas laikmetā!
Kam gan nepatīk uzzināt kaut ko tādu, kas nav noskaidrojams bez pētījuma? Lūk, ziņa, kas aplidoja daudzus ziņu medijus internetā[ 1 ]. Tā informē, ka vienreizēji pirkumi bērniem maksā vismaz 500 latus. Tvnet.lv to publicēja ar virsrakstu „Izvēlies bērnus, bet rēķinies ar izdevumiem — sākumā vismaz 500 latu”. Izklausās biedējoši. Tomēr, lasot tālāk, parādās precīzāka informācija, jo „vecāki iepriekš institūta veiktajā aptaujā visbiežāk norādīja, ka tēriņu summa vienreizējiem pirkumiem bijusi robežās no 300 līdz 600 latiem — tā atzinusi trešdaļa aptaujas dalībnieku, kuriem ir bērni vecumā līdz diviem gadiem”. Tātad situācija ir pārspīlēta. Ja vien latviski vārds „vismaz” joprojām nozīmē zemāko vajadzīgo robežu, tad tā šajā ziņā ir vismaz 300 latu, turklāt attiecas uz aptaujāto trešdaļu. Tiktāl datu brīva interpretācija ir, maigi izsakoties, vismaz neprecīza.
Šajā ziņā nav informācijas par pārējām divām vecāku trešdaļām un viņu izdevumiem pirms bērniņa dzimšanas. Pietrūkst ziņu par aptaujāto respondentu pazīmēm. Tas uzzināms citā vietnē — ziņas iemesls meklējams „Swedbank” Privātpersonu finanšu institūta sniegtajā informācijā[ 2 ]. Šeit pat virsraksts ir precīzāks. Tomēr pašas bankas mājas lapā šis pētījums publicēts, neminot respondentu skaitu[ 3 ]. Varētu šaubīties, cik dati ir reprezentatīvi, bet aptaujas veicēji vismaz godīgi paziņo: “Jauno vecāku aptauja veikta pērnā gada nogalē, internetā aptaujājot 300 respondentus, kuru ģimenes ir gaidībās vai kuriem ir bērni līdz divu gadu vecumam. Aptauja tika veidota sadarbībā ar ģimenes portālu cālis.lv“. Tātad aptaujāti vecāki, kas sastopami internetā un bijuši pietiekami atsaucīgi. Portāla cālis.lv pieminēšana liek domāt, ka aptaujā piedalījušies tā lietotāji. Iespējas izdarīt vispārinājumus vēl vairāk samazinās, ja vien cālis.lv nepretendē uz visas „tautas” pārstāvja lomu.
Ja medija ziņā nav informācijas par pētījuma respondentiem un metodi, kā arī tās skaidrojuma, tad šīs aptaujas ziņas izskatās kā viens no vairāku nopietnu pētījumu firmu veiktiem nacionālajiem pētījumiem. Bet šie dati nevar raksturot kopējo situāciju Latvijā. Lai neuzvestos līdzīgi un nevispārinātu šo paraugam izvēlēto gadījumu, es gribētu teikt, ka citas publikācijas bija precīzākas. Piemēram, Apollo.lv šo pašu informāciju publicēja ar atbilstošāku virsrakstu “Cik izmaksā jaundzimušais?”[ 4 ], ziņā iekļaujot arī pētījumā aptaujāto cilvēku skaitu.
Īsti nezinu, kas ir trakāk — neprecīza datu interpretācija vai nepilnīga to publiskošana, kas veicina maldinošu interpretāciju. Šajā un citās aptaujās taču parādās vēl citas kopsakarības, piemēram, aptaujāto cilvēku piederība kādām grupām, dzīvošanas izvēles vai paradumi, kas nosaka rīcību un sniegtās atbildes. Dati noteikti rāda arī pretrunas starp dažādām aptaujāto apakšgrupām, tajos ir vēl milzum daudz lasītājiem noderīgas informācijas. Diemžēl no pētījuma tiek izrauti daži skaitļi, tos uzliek virsrakstā, bet aizmirstot izstāstīt pilnu stāstu. Tāpēc — esiet sveicināti atsevišķu secinājumu neproporcionālu izcēlumu…
… un virsrakstu laikmetā!
Patiesībā daudzas no tā saukto pētījumu ziņām, lai arī paīsas un bez datu analīzes, ir diezgan precīzas. Bet virsraksti gan spēj aizvest mūs maldu ceļos tikpat ātri kā paveca GPS karte. Tas visbiežāk gadās raidošo mediju ziņu pieteikumos un interneta ziņu virsrakstos.
Lūk, pāris piemēru, kuri parāda ļoti lielu attālumu starp virsrakstu un tekstu. Delfi.lv publikācija „60% pusaudžu nav apmierināti ar savu ārējo izskatu”[ 5 ]. Droši vien bijis arī šāds jautājums, bet patiesībā teksts stāsta par kāda populāra ādas kopšanas līdzekļu zīmola akciju. Tās laikā notikusi aptauja, kas skaidrojusi skolēnu viedokli par savu ādu. Aptaujāti 1300 skolēni, bet nav gan zināms, kur veikta aptauja, kas to veicis, kāds bijis pētījuma mērķis un metode. Tā ir viena no aptaujām, kas neko daudz nepastāsta par skolēnu ādas situāciju, bet noder, lai iedabūtu medijā sabiedrisko attiecību vai reklāmas pasākumu.
Līdzīgs ir vēl viens virsraksts: „Aptauja: cilvēki iedegumu maldīgi uzskata par veselības pazīmi”[ 6 ]. Šajā publikācijā dati ir reprezentēti pilnīgi un detalizēti, tāpēc ātri vien skaidrs, ka tas ir aptieku veicināts projekts, kura laikā aptaujāti 200 cilvēki, pieminēta aptieku realizēta saules aizsarglīdzekļu akcija. Diemžēl virsrakstā ziņots par „cilvēkiem” un varētu domāt, ka runa ir par ļoti daudziem, varbūt pat par „tautu”, bet patiesībā tas ir nezināmā veidā ar aptiekas aptaujas veicējiem kontaktā nonākušu ļaužu bariņš, par kuru atlases pazīmēm nav nekādu ziņu. Jāatgriežas pie interpretācijām. Ar tām viss nebeidzas, tāpēc — esiet sveicināti pētījumu rezultātus kropli atspoguļojošu virsrakstu…
… un amatieru laikmetā!
Publikācijas, kurās ņirb ļoti dažādi skaitļi un kuras pretendē uz tendenču, likumsakarību un sabiedrības viedokļu atklāšanu, var iedalīt divās daļās. Pirmā ir nopietni un ticami pētījumi, kuru veikšanā ir atbildīgi izmantotas piemērotas metodes. To datu izpratni apdraud tikai konteksta trūkums un maldinoši virsraksti, jo dati ir ticami. Pētījumu firmas diezgan cītīgi cenšas panākt, lai mediji precīzāk un patiesāk piesaka rezultātus. Ne vienmēr tas izdodas. Arī pati esmu piedzīvojusi spēju apjukuma vilni, kad manis vadītais vēlētāju exit poll LTV1 tiešajā ēterā tika pieteikts kā „tautas” balsojuma un nākamās Saeimas rezultāts.
Otrā publikāciju daļa ir pašdarbības pētījumi, kas arvien vieglāk veicami, jo pieejami daudzi datu apkopošanas rīki un aptauju paraugi internetā. Protams, tā arī var veikt pētījumus, bet to kvalitāte var būt gan ļoti laba, gan nekāda.
Vēl tikai viens piemērs — ar virsrakstu „Puse uzņēmumu izveidojuši profilus sociālajos tīklos”[ 7 ] būtisku informāciju savā interneta vietnē paziņo Latvijas Interneta asociācija. Nekavēsimies pie virsraksta, kas attiecas uz „uzņēmēju tautu”! Palasot aptaujas datus, ir skaidrs, ka tajā piedalījušies vien 179 uzņēmumi, tātad 89,5 darbojas sociālajos tīklos. Ļoti maz, pie tam nav zināms, kādas uzņēmējdarbības jomas tie pārstāv. Informācija ir ļoti apšaubāma, bet tā būtu vērtīga, ja godīgi izstāstītu, kuri uzņēmēji snieguši ziņas.
Nedomāju, ka vajadzētu cīnīties pret interpretācijām jeb vēlamā uzdošanu par esošo un tautas padarīšanu par vienādotu „tautu”. Nav jēgas apkarot virsrakstus, kuri katrā pilienā ieraudzījuši jūru vai pat okeānu. Nevajadzētu vērsties arī pret mazām aptaujām, kuru rezultātus redzot, acīs saskrien asaras par zinātnes profanāciju.
Pētījumi var dot ļoti svarīgu informāciju, mēs ar to palīdzību varam izprast citus cilvēkus vai paši sevi, piedzīvot atklāsmes un izklaides brīžus. Un vispār zināšanas ir stilīgas! Tad kāpēc tās neizplatīt? Mierīgi var pastāvēt mazi pētījumi, kas parāda, cik esam dažādi, ka sabiedrībā ir neskaitāmas grupiņas, kuru pārstāvji dzīvo un domā ļoti atšķirīgi. Protams, komerciālās interesēs savāktus datus tieši tā arī jāpiesaka, bet daļu no šiem „pētījumiem” labāk atstāt plašākai sabiedrībai nezināmus — ja nu kāds notic!
Man šķiet, ka precīza informācija varētu atrisināt daudzas problēmas. Tāpēc ir būtiski jau ziņu sākumā norādīt aptaujāto grupu un apjomu, lai varētu saprast, ko tieši parāda un uz ko attiecas iegūtie dati. Vēl skaistāk, ja pētījumu ziņās būtu vairāk informācijas par pētījuma datu kopsakarībām. Tas nav grūti, bet zināšanu būtu vairāk. Es saprotu, ka daudziem joprojām liekas, ka vairāk ir labāk un vairāk datu — tā ir visa patiesība. Bet tādā gadījumā pētījumi nebūtu vajadzīgi, jo mēs katrs ar savu draugu un paziņu viedokli varētu pārstāvēt „tautas” viedokli.