Foto: Flood
Intervija ar Tomasu Meliu, ASV valsts sekretāres palīga vietnieku.„Mūsu izaicinājums nav izvēlēties, kuri no cilvēkiem mums patīk. Modernās sabiedrības izaicinājums ir izdomāt, kā mēs visi varam dzīvot kopā sabiedrībā, cienot cits cita tradīcijas.”
Tomass Melia (Thomas Melia) ir ASV valsts sekretāres Hilarijas Klintones palīga vietnieks ASV Valsts departamenta Demokrātijas, cilvēktiesību un darba lietu birojā. Iepriekš viņš ir aktīvi strādājis cilvēktiesību organizācijā „Freedom House” un ir medijos plaši citēts eksperts ārpolitikas un demokratizācijas jomā. Kā norādīts nesenā intervijā ar viņu laikrakstā „The Washington Post”, viņš veicina demokrātiju visneiedomājamākajās vietās.
Jūs kopā ar ASV vēstnieci Latvijā Džūditu Gārberi piedalīsities praida gājienā[ 1 ] . Kāda ir jūsu motivācija šādai rīcībai, ņemot vērā to, ka daļa Latvijas iedzīvotāju ar aizdomām skatās uz šādu ārvalstu diplomātu ”spiediena izrādīšanu”?
Tomass Melia
Pirmkārt jau mēs esam ieradušies Latvijā tāpēc, ka mūs ir uzaicinājuši pasākuma organizatori. [LGBT[ 2 ] un viņu draugu apvienība] „Mozaīka” un citi iesaistītie teica: ”Lūdzu, atnāciet!” Un mēs uz to atbildējām apstiprinoši. Otrs iemesls tam, kāpēc mēs ierodamies un kāpēc mani no Vašingtonas atsūtīja ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone, ir sekojošs — ASV ārpolitikas un cilvēktiesību politikas neatņemama sastāvdaļa ir atbalsts LGBT cilvēku tiesībām. Šis atbalsts ir pilnīgā saskaņā ar mūsu atbalstu citām minoritātēm un marginalizētām grupām, lai to tiesības tiktu atzītas pilnībā.
Seminārā Latvijas Ārlietu ministrijā[ 3 ] es teicu, ka, kopš Apvienoto Nāciju Organizācija 1948. gadā pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, mūsu politikas izaicinājums un cīņa izpaužas centienos īstenot šo deklarāciju dzīvē arvien vairāk vietās un attiecībā uz lielāku cilvēku skaitu. Šis darbs joprojām turpinās, tas nav pabeigts. Taču vairāk nekā sešdesmit gadu laikā kopš deklarācijas pieņemšanas ir piedzīvoti nozīmīgi sasniegumi. Šajā desmitgadē LGBT cilvēku tiesības ir tā jaunā, vēl nešķērsotā robeža. Vismaz retoriski un oficiāli mēs esam sasnieguši daudzas nozīmīgas latiņas tādos jautājumos kā rasu diskriminācija, pat diskriminācija pret imigrantu kopienām un mazākumtautībām manā valstī un arī citās valstīs. Daudz kas vēl nav padarīts, lai ieviestu dzīvē tos likumus un tās politikas nostādnes, par ko mēs it kā esam vienojušies. Taču robežzona, kur tagad notiek diskusijas un lēmumu pieņemšana par likumiem un rīcībpolitiku, bieži vien ietver LGBT cilvēku tiesības.
[ASV] prezidenta [Baraka] Obamas un valsts sekretāres Klintones politika liek mums skaidri paust konkrētas izvēles. Mums ir uzskats šajā jautājumā! Mūsu uzskats ir par iekļaušanu, par līdztiesību, par taisnīgumu. Un mūsu ierašanās šeit ir daļa no mūsu ārpolitikas. Mēs esam šeit, lai paustu atbalstu centieniem cilvēktiesību jomā — tieši tāpat, kā mēs atbalstītu citus cilvēktiesību centienus.
Tomēr šī ir jauna robeža arī ASV, vai ne? Latvijā ir aktuāls jautājums par geju un lesbiešu partnerattiecību reģistrāciju, taču ne visos ASV štatos šāda reģistrācija ir atļauta. Kā jūs tiekat galā ar šo dilemmu — ārpus valsts robežām sludināt cilvēktiesības, kamēr pašiem savās mājās ir neatrisinātas problēmas?
Mēs neesam perfekta valsts no cilvēktiesību viedokļa, un tāpat arī visas diskusijas par šiem jautājumiem nebūt nav beigušās. Kad es runāju par jaunām robežām, tad tās ir jaunas robežas arī ASV. Pēdējos divdesmit, trīsdesmit gadus šis jautājums ir bijis aktualizēts publiskas politiskas kampaņas līmenī. Un manā skatījumā tieši pēdējo piecu gadu laikā mēs varam vērot lielāku aktivitāti un vairāk jaunumu likumdošanā arvien jaunos ASV štatos. Dažādos štatos un dažādās tiesās tiek skatīti dažādi geju tiesību un līdztiesības aspekti.
Pēc divdesmit pieciem gadiem mēs atskatīsimies uz šo periodu droši vien tāpat, kā mēs tagad atskatāmies uz rasu diskrimināciju ASV. Mēs brīnīsimies — kā gan cilvēki toreiz tā varēja domāt? Pašlaik mēs esam stadijā, kad cilvēki iepazīstas ar LGBT cilvēkiem un atklāj, ka viņu draugs, kaimiņš, brālēns vai meita ir gejs vai lesbiete. Daudziem cilvēkiem šāda pieredze atver acis. Geji arvien biežāk „iznāk no skapja”, viņi jūtas droši un aicina atzīt viņu tiesības. Mums, visiem pārējiem, ir pienākums uzklausīt viņus un teikt: ”Jā, jums ir taisnība. Mēs neesam darījuši pietiekami daudz šajā jomā.” Tā ir diskusija — politiska diskusija, ideoloģiska diskusija, un tie ir arī socioloģiski procesi sabiedrībā. Taču runa nav tikai par mūsu [amerikāņu] sabiedrību, tas notiek visās pasaules valstīs, ieskaitot Latviju.
GLOBĀLĀ POLITISKĀ RECESIJA
Kas, jūsuprāt, Latvijā būtu reāli panākams šajā jomā — varbūt ne divdesmit piecos gados, bet tuvākā nākotnē?
Mūsu mērķis nav paziņot, ko mēs no jums sagaidām, vai arī norādīt Latvijai, kādi soļi tālāk būtu jāsper. Jums ir funkcionējošs likumdevējs, jums ir brīvas un taisnīgas vēlēšanas, jums ir funkcionējošas tiesas, plaši un atvērti mediji kā politika.lv, kur šos jautājumus var apspriest. Mēs neesam ieradušies, lai norādītu, kādas izmaiņas jāveic likumos. Mēs esam šeit, lai parādītu plašu atbalstu cilvēktiesībām, tajā skaitā LGBT kopienas līdztiesībai. Mēs pievienojamies jums un aicinām jūs pievienoties mums šajā kopīgajā mācīšanās procesā. Tas ir politisks paziņojums, taču tas nav norādījums likumdevējiem.
Kamēr daudzi citi satraucas par ekonomikas recesiju, jūs esat runājis par globālo politisko recesiju. Ko jūs ar to domājat, un kāpēc citi tam nav pievērsuši tik lielu uzmanību?
Tieši tā — kāpēc par to nerunā vairāk? Es vēlos, lai konkrēti jūs sāktu par to runāt! Ja jūs papētīsit neatkarīgas analīzes par politiskajām brīvībām un tiesībām pasaulē — gan tās, ko veic mani bijušie kolēģi organizācijā „Freedom House”, gan arī „Amnesty International” un līdzīgu organizāciju ikgadējos ziņojumus —, tad redzēsit, ka pēdējo piecu, sešu gadu laikā arvien biežāk un arvien vairāk valstīs situācija politisko brīvību ievērošanā ir pasliktinājusies. Savukārt to valstu skaits, kur situācija uzlabojas, ir kļuvis mazāks. Kopumā ņemot, pasaule nav kļuvusi brīvāka šo pēdējo piecu, sešu gadu laikā. Situācija pasliktinās daudzviet pasaulē, pat Eiropas Savienībā.
Tā ir politiskā realitāte. Ir ieviesti jauni ierobežojumi, cilvēki vairs nevar tik vienkārši organizēties. Vairāki desmiti valstu pēdējā laikā ir ieviesuši vai plāno ieviest likumu izmaiņas, kas apgrūtinās pilsoņiem nevalstisko organizāciju veidošanu. Tiek ieviesti birokrātiski ierobežojumi, finansējuma ierobežojumi, atļaujas no valsts institūcijām piketu rīkošanai. Tā ir joma, kur cilvēktiesību situācija pasliktinās. Vēl var minēt to, ka daudzās valstīs cilvēktiesību pārkāpēji vispār netiek sodīti. Žurnālistu aizsardzības komiteja 3. maijā, Pasaules preses brīvības dienā, laida klajā savu ikgadējo ziņojumu. Tajā konstatēts, ka daudzi uzbrukumi žurnālistiem un gadījumi, kad žurnālistus noslepkavo, vispār netiek izmeklēti un neviens netiek sodīts. Turklāt šo gadījumu skaits pēdējo gadu laikā ir audzis.
Kā redzat, par globālo politisko recesiju var runāt dažādos veidos. Interesanti, ka tā bieži vien notiek vietās, kur ir aktīvi politiskie procesi, brīvas vēlēšanas, mainās valdības. Arī ar demokrātiskām vēlēšanām un valdību maiņu var nebūt nekādu uzlabojumu cilvēktiesību jomā. To labi demonstrē manas valsts vēsture — divsimt gadu laikā mums ir bijušas neskaitāmas brīvas vēlēšanas un valdību maiņa, taču tas ne vienmēr ir nozīmējis attīstību cilvēktiesību jomā.
Ko var darīt, lai šo situāciju labotu?
Risinājums ir vienlaicīgi stiprināt gan demokrātiskos procesus, gan cieņu pret cilvēktiesībām. Lai izskaidrotu šo dihotomiju, ļaujiet pastāstīt vienu piemēru. Kad es mācījos skolā, mums mācīja sekojošu principu — vairākums valda, bet mazākumam ir tiesības. Uz šādiem pamatiem veidojas liberāla, moderna demokrātija. Citādi jums būs tikai plebiscīts, vairākuma vara.
Pēdējo gadu laikā pasaulē mēs varam vērot šādas vairākuma varā balstītas valdības nostiprināšanos. Dažas partijas vai politiskās kustības iegūst varu leģitīmās vēlēšanās ar pareizi saskaitītām balsīm un turklāt tās iegūst īpaši lielu vairākumu parlamentā. Teiksim, divas trešdaļas, kas ļauj veikt labojumus konstitūcijā un pieņemt plašas izmaiņas likumos. Šādā situācijā bieži vien rodas risks, ka tiks ierobežotas mazākuma tiesības gan indivīdu līmenī, gan arī dažādu grupu, piemēram, reliģisko vai politisko, līmenī.
Daudzviet pasaulē veidojas demokrātiskā vairākuma principa perversija, jo šis princips tiek savienots ar ideju, ka mazākumam nav tiesību. Ja jūs neesat ar mums, tad jūs neesat patriotiski, jūs pārāk stipri atšķiraties, jūs esat nepiederoša persona, disidents! Tas notiek arī vietās, kur ir brīvas vēlēšanas.
KO MĀCĀM SAVIEM BĒRNIEM
Tas arī ir arguments pret praida gājienu Latvijā, jo vairākums taču esot pret.
Viņiem [LGBT cilvēkiem] ir jābūt tādām pašām tiesībām kā visiem pārējiem. Tas ir Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas vēstījums. To saka mūsu konstitūcija, un to saka arī jūsu konstitūcija. Tur nav teikts: ”Visi cilvēki ir vienlīdzīgi savās tiesībās, izņemot gejus.” Tā nav rakstīts ne mūsu, ne jūsu konstitūcijā.
Mēs nerunājam par īpašām tiesībām vai atšķirīgām tiesībām. Mēs runājam par vienlīdzīgām tiesībām, tajā skaitā tiesībām brīvi paust uzskatus. Uzskats, ka cilvēkiem ir jāļauj miermīlīgā veidā pulcēties ielās, piesaistīt uzmanību kādam jautājumam vai izteikt politiskus priekšlikumus un diskutēt par tiem — tā ir vārda brīvība un pulcēšanās brīvība. Kādam var nepatikt prada vēstījums. Taču, kad viņi paši gribēs izteikt priekšlikumus vai paust nepopulāras idejas, viņi vēlēsies, lai tas tiek atļauts.
Šis ir fundamentāls pilsonisko brīvību jautājums. Te nav svarīgs katra uzskats par geju laulībām vai homoseksualitāti. Nevar būt nekādu iebildumu pret to, ka cilvēkiem jābūt iespējai iziet ielās un paust savu nostāju. Es zinu, šeit ir cilvēki, kuri saka, ka viņi nevēlas dzirdēt šo vēstījumu. Viņi var izslēgt savus televizorus vai aizvērt savus logus. Taču teikt, ka citi cilvēki nedrīkst pulcēties publiskā parkā uz demonstrāciju, kurā tiek izvirzīti politikas priekšlikumi, nav saskaņā ne ar ASV pamatnostādēm, ne arī maniem personīgajiem uzskatiem.
Arī tad, ja tiek piesauktas sabiedrības pamatvērtības vai bērnu tiesības? Nereti Latvijā šajā kontekstā tiek piesauktas tieši bērnu tiesības, jo arī viņi varot redzēt praida gājienu, un tas viņus varētu ietekmēt.
Daži cilvēki jauc bioloģiju ar filozofiju. Zinātne ir noskaidrojusi, ka zināms procents cilvēku ir geji, jau piedzimstot. Tā nav viņu izvēle. Te nav runa par dzīvesveida izvēli. Cilvēki tādi piedzimst, un tādā veidā viņi arī izprot savu identitāti. To nevar mainīt ar likumdošanas palīdzību vai panākt, ka šī parādība izzūd mūsu vēlmju dēļ.
Nav nekādu zinātnisku pierādījumu domai, ka heteroseksuāls cilvēks var izlemt kļūt homoseksuāls tāpēc, ka viņš ir redzējis praidu, izlasījis kādu grāmatu, iepazinies ar kādām idejām vai klausījies noteiktu mūziku. Šī doma nav ticama, pierādāma vai nopietna. Šādā veidā nevar skatīt tik nopietnu jautājumu!
Jautājums patiesībā ir par to, kādā valstī šie bērni uzaugs. Kādu valsti jūs viņiem piedāvāsit? Vai tā būs valsts, kur cilvēki ciena uzskatu un spēju atšķirības? Manā valstī, ja jūs pastaigāsit pa Vašingtonas vai Ņujorkas ielām, jūs redzēsit cilvēkus ar atšķirīgu ādas krāsu, dažādām matu krāsām, jūs dzirdēsit daudzas dažādas valodas, jūs varēsit vērot dažādus apģērbus, kuri atspoguļo cilvēku piederību dažādām kultūrām. Mūsu izaicinājums nav izvēlēties, kuri no šiem cilvēkiem mums patīk. Modernās sabiedrības izaicinājums ir izdomāt, kā mēs visi varam dzīvot kopā, vienā sabiedrībā, kurā tiek cienītas mūsu kultūras tradīcijas un kurā mēs, savukārt, cienām citu cilvēku tradīcijas. Runa šeit ir par toleranci, iekļaušanu, sociālo saskaņu. Kā mēs varam to nodrošināt? Tas ir moderno demokrātisko sabiedrību izaicinājums. Es nesaku, ka tas ir viegli vai ka tas ir ātri sasniedzams mērķis. Te ir jāstrādā ar izglītību un attieksmēm sabiedrībā, ar to, ko mēs īsti mācām saviem bērniem.