Foto: Bondseye
Bīstami ir atbildību par kultūrpolitiku valstī nodot vienas partijas rokās. Pat Tautas partijai pietrūka nekaunības atļauties kaut ko tādu.
Paturot pie sevis pašas izlasīto grāmatu un redzēto izstāžu skaitu un atsakoties iesaistīties dīvainajā diskusijā par īstiem un neīstiem ”kultūras cilvēkiem”, tomēr ar žurnālista spalvas palīdzību gribu norādīt uz vairākām būtiskām lietām, kas palikušas kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes (NA) un ”kultūras cilvēku” jeb nozares profesionāļu vētrainā strīda ēnā. Tās ir pietiekami fundamentālas un diemžēl arī bīstamas, lai izliktos tās neredzam.
Skaidrības labad iesākumā nepieciešama atkāpe, lai saprastu konflikta būtību. Apstākļu sakritības vai kādu citu plašākai publikai nezināmu iemeslu dēļ konfliktā īpaši priekšplānā izvirzījusies literatūras un grāmatniecības nozare, kas, acīmedzot, skaidrojams ar to, ka februārī par šo tematu notika emocionāla un publiska izskaidrošanās attiecīgajā Saeimas komisijā. Tam sekoja šīs nozares stratēģijas veidošana un bēdīgi slavenā tikšanās ar ministri 2. maijā, pēc kuras konflikta lavīna gāzās no kalna ar joni. Taču pasākums, kas bija paredzēts 7. maijā un ministres slimības dēļ neīstenojās līdz galam, bija tikšanās ar Kultūras aliansi, kurai arī ir savas ar ministri pārrunājamas rūpes un bažas par kultūrpolitikas veidošanu mūsu valstī.
Kultūras alianse ir stipri plašāks veidojums, kas aptver ne tikai vienu radošo nozari. Aliansi veido Latvijas Radošo savienību padome, Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju apvienība un biedrība ”Laiks kultūrai”, un tās mērķis, kā definēts pašas alianses 5. aprīļa vēstulē ministrei, ir kultūrpolitikas jautājumu risināšana. Kopumā alianse aptver ap 5000 Latvijas kultūras un mākslas profesionāļu. Tieši ar Kultūras aliansi arī ministre un viņas pārstāvētā Nacionālā apvienība 21. maijā parakstīja memorandu par turpmāko sadarbību un par konkrētiem sadarbības aspektiem sola vienoties līdz 1. jūnijam.
Nenoliedzot literatūras nozares problēmu lielumu un naudas līdzekļu trūkumu, tomēr strīda karstumā būtu svarīgi aiz kokiem nepazaudēt mežu jeb aiz vienas radošās nozares nepazaudēt visu kultūras jomu Latvijā. Vienlīdz trūcīgas un krīzes laikā ”apcirptas” Latvijā ir visas kultūras un mākslas nozares, tāpēc negodīgi būtu izcelt tikai vienu un tikai tāpēc vien, ka tās pārstāvji kā spīdoši vārda mākslas meistari ir pamanījušies radīt skaļāku kņadu. Tieši par kultūras jomu kopumā un tās vietu nacionālā valstī ir jārunā šajā brīdī, taču diemžēl to īsti nedara nedz viena, nedz otra no nozares profesionāļu un tās politiskās vadītājas publiskajā konfliktā iesaistītajām pusēm.
Pārvaldes māksla
Pretnostatījumu — nozares profesionāļi un politiskā vadītāja — izmantoju apzināti, jo tā arī ir lietas būtība, nevis diskutēšana par ”kultūras cilvēka” definīciju un kompetenci kultūrā. Kultūras ministrs tāpat kā jebkurš cits ministrs ir savas nozares politiskais vadītājs, nevis kultūras darbinieku arodbiedrības priekšnieks. Protams, nenāk par ļaunu, ja ministram ir labas zināšanas par nozarē notiekošo, taču tā, pirmkārt, ir politiska vadīšana un politikas veidošana, nevis tikai naudas ”izsišana” nozarei no šķietami bezizmēra valsts budžeta naudas maisa. Turklāt pasaules politikas vēsturē ir ne viens vien veiksmīgs gadījums, kad labākais ministrs izrādījies tas, kas nācis ne no attiecīgās nozares.
Lai gan Latvijā ”politika” ir lamuvārds, būtībā tas ir veids, kādā sabiedrība sevi pārvalda pēc pašas izvēlētiem principiem un ar pašas pastarpināti izvēlētiem cilvēkiem. Parlamentārā demokrātijā valdība ir valsts politiskā vadība, kura apvieno nozaru politiskos vadītājus, kuri tad savukārt cenšas īstenot valsts un valdības politiku sazobē ar nozaru profesionāļiem. Neko citu no kultūras ministra arī nevajadzētu prasīt, jo lakmusa tests viņa spējām ir nevis izlasīto grāmatu skaits, bet gan spēja formulēt politikas mērķus un rast veidus to īstenošanai.
Līdz ar to nepastāv arī nekāds dalījums labajā kultūrā un sliktajā politikā. Tās nav viena no otras nodalāmas — gan kultūra ir politikas daļa, gan politika ir kultūras daļa. Lai cik nelāgiem vārdiem mēs paši neraksturotu politiku, ja gribam savu valsti pārvaldīt, mums no tās nekur neaizbēgt. Tas ir jāsaprot arī jebkuras nozares profesionāļiem. Un tieši tāpat ministram ir jāapzinās, ka viņa uzdevums ir spēt piedāvāt kultūrpolitiskus mērķus un risinājumus, nevis nodarboties ar grāmatvedību vai nozares profesionāļu pamācīšanu, kā labāk strādāt. It īpaši jau tādā jomā kā kultūra, kur atdeve nav izmērāma skaitļos un peļņā.
Kultūras monopols
Spriežot pēc ministrei adresētās Kultūras alianses vēstules un aicinājuma tikties, tieši tāds arī bijis nozares profesionāļu sākotnējais piedāvājums. ”Reaģējot uz pēdējo gadu smagajiem finansiālajiem triecieniem kultūras procesam, aizvien pieaugošo sabiedrības apmulsumu un radošā potenciāla izsīkumu, kā arī ņemot vērā acīmredzamās problēmas ar sabiedrības integrāciju un identitātes apziņu, mēs esam nolēmuši apvienot spēkus, lai kopīgi risinātu jautājumus, kas būtiski kultūras jomas un līdz ar to arī visas sabiedrības un valsts pilnvērtīgai pastāvēšanai un attīstībai. Lai tas notiktu maksimāli sekmīgi un koordinēti, mēs aicinām Jūs kā kultūrpolitikas ieviesēju piedalīties Alianses sanāksmēs, lai savstarpēji apmainītos ar informāciju un apspriestu dažādus kultūras jomai būtiskus aspektus,” teikts vēstulē ministrei.
Kā neatliekami apspriežamus alianse izvirzījusi jautājumus par Kultūras ministrijas darbu, Valsts kultūrkapitāla fonda finansēšanu, radošo industriju attīstību, kultūrpolitikas īstenošanu un pēdējā laika politiskās iniciatīvas. Ļoti saprotami un saprātīgi jautājumi. Laiks starp vēstules nosūtīšanu un jautājumu apspriešanu nelaimīgā kārtā gan sakrita ar rakstnieku publisko strīdu ar kultūras ministri. Taču pēc visiem misēkļiem, šķiet, ka Kultūras alianse ir panākusi vienošanos ar ministri.
Tā nu ziņās lasām, ka 21. maijā kultūras ministre Ž. Jaunzeme-Grende, viņas pārstāvētā Nacionālā apvienība un Kultūras alianse parakstījuši memorandu par turpmāko sadarbību, taču par vairākiem konkrētiem sadarbības aspektiem vēl vienosies līdz 1. jūnijam. Memorandā pausta apņemšanās sadarboties Latvijas kultūrpolitikas plānošanā un īstenošanā, veidojot ikgadējo valsts budžetu, nodrošināt plašu kultūras pārstāvniecības viedokļu uzklausīšanu, sadarboties Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) iespējamo finansēšanas modeļu izstrādē, kā arī citos kultūrpolitikas jautājumos, vēsta BNS. Dokumentā arī iekļauta apņemšanās risināt ar radošo personu statusu saistītos jautājumus, sekmēt nozares speciālistu tālākizglītību un aktīvi iestāties par kultūras nozares finansējuma būtisku palielinājumu.
Visas puses tā kā būtu apmierinātas, un ugunsgrēks it kā būtu nodzēsts. Taču vai šoreiz ugunsgrēks nav dzēsts, tajā ielejot vēl vairāk eļļas? Proti, ļoti dīvaina un lielā mērā bīstama lieta ir ar šāda memoranda parakstīšanu atbildību par kultūrpolitiku valstī nodot vienas partijas rokās, lai cik nacionāla un ”latviska” tā partija arī nebūtu. Kaut ko tamlīdzīgu Latvijas jaunāko laiku vēsturē laikam būs grūti atrast, jo pat Tautas partijai ar aktīvo premjeru Aigaru Kalvīti un kultūras ministri Helēnu Demakovu priekšgalā pietrūka nekaunības atļauties kaut ko tādu. Lai gan nepietrūka salta aprēķina izmantot kultūras darbiniekus partijas priekšvēlēšanu reklāmas kampaņā 2006. gadā.
Patiesībā mani neizbrīna kultūras ministres interese iesaistīt savu partiju šajā epopejā, ar šo gājienu nodrošinot tūlītējus un ilgtermiņa politiskus ieguvumus, taču Kultūras alianses ļaudīm neko tādu nevajadzēja pieļaut. Vai tiešām viņi vēlas vēlreiz uzkāpt uz tā paša grābekļa, kur 2006. gadā jau uzkāpa atsevišķi kultūras jomas pārstāvji, reklamējot Tautas partiju? Vai arī tā ir tikai naiva cerība panākt lielāku finansējumu un uzmanību nozarei?
Lai arī valdībā ministri nāk no dažādām partijām, taču atbildība par padarīto ir solidāra, tāpat kā valdības deklarācijas, attīstības stratēģiju un plānu izstrāde ir valdības kopēja darba rezultāts. Arī tad, ja NA pārstāvošai kultūras ministrei izdosies panākt budžeta palielinājumu kultūrai, tas nebūs nedz vienpersonisks viņas, nedz viņas partijas nopelns. Tas būs valdības un Saeimas lēmums, un visu nodokļu maksātāju nauda. Tad kāpēc sasaistīt vienu ļoti būtisku nozari ar vienu radikālu partiju? Vai Kultūras alianses pārstāvji ir padomājuši, ko tāds NA monopols kultūras nozarē signalizē citu partiju vēlētājiem mūsu sašķeltajā sabiedrībā? Un tā nu nav vairs NA vai Ž. Jaunzemes-Grendes atbildība, bet gan tieši kultūras un mākslas profesionāļu atbildība par to, zem kā viņi parakstās.
Vārds valdībai
Taču vēl vairāk tā ir arī valdības kopumā un tās vadītāja Ministru prezidenta Valda Dombrovska (Vienotība) atbildība. Šāda atbildības par vienu nozari nodošana pilnībā vienai partijai ir bezprecedenta gadījums Latvijā. Ir neiedomājami, ka, piemēram, izglītības darbinieku profesionālās un arodorganizācijas noslēgtu vienošanos ar izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa pārstāvēto Reformu partiju, kurai tad faktiski tiktu uzticēts monopols pār šo nozari. Tādas vienošanās ir pretrunā ar labas pārvaldības un veselā saprāta principiem, tāpēc ka jebkura nozare attiecas uz daudz plašāku loku nekā tikai vienas partijas vēlētāji vai vienas partijas intereses. Galu galā valdība strādā pēc valdības deklarācijas, kurā saskaņotas vairāku valdošās koalīcijas partiju intereses un nekādi nozaru monopoli nav paredzēti.
Tomēr, lai kādas arī nebūtu NA intereses un Ž. Jaunzemes-Grendes personības īpatnības, runa jau šajā gadījumā nav ”par krekliem, bet ir par sirdsapziņām”. Kultūras nozares profesionāļiem ir pilnīga taisnība, ka šis ir īstais brīdis, lai runātu par kultūrpolitiku un kultūras nozīmi nacionālā valstī plašākā nozīmē. Valodu referendums un līdz ar to nākušās atklāsmes ir radikāli mainījušas izpratni par situāciju valstī. Tautas skaitīšanas dati un maģiskais divu miljonu skaitlis arī ir mainījis situāciju kopš brīža, kad tapa valdības deklarācija un citi kultūrpolitiku skaroši dokumenti. Jauno tehnoloģiju un globalizācijas spiediens aug augumā ar katru dienu. Situāciju būtiski maina arī fakts, ka atkopjamies no ekonomiskās krīzes un varam sākt atlaist vaļīgāk krīzes laikā savilktās jostas.
Un tieši šis ir brīdis, lai izvērtētu, kāda ir kultūras loma nacionālā valstī un konkrēti Latvijā ar visām mūsu šā brīža īpatnībām. Te īsti neder vēsturiskas teorijas vai piemēri, kā tas notiek citās valstīs. Te ir jāmeklē iespējami labākie risinājumi tieši mūsu īpašajai situācijai. Un tā ir politika, ko premjeram un valdībai kopumā ir jāspēj noformulēt. Te ir savs vārds jābilst izglītības un zinātnes ministram, jo sabiedrības integrācija nav skatāma atrauti no kultūras. Te ir savs vārds sakāms finanšu ministram, lai rastu optimālāko nodokļu pārdales mehānismu. Te prasās pēc reģionālo attīstību pārzinošā ministra viedokļa un arī ārlietu perspektīvas, ņemot vērā lielo skaitu ārpus valsts esošo tautiešu. Valsts līdzsvarota pārvaldība nav tikai ”ekonomikas izrāviens” un ”finanšu disciplīna”, bet arī nacionālā kultūra un valsts unikālais raksturs. To arī kultūras un mākslas profesionāļiem ir skaļi un neatlaidīgi jāprasa no valdības kopumā, neiestrēgstot tikai pie vienas ministres eksaminēšanas un vienas partijas ”gādības” memoranda.