Foto: no autora arhīva
Igauņu politologi jau sen pārvilkuši krustu ilgtspējīgai „krievu politikai”. Taču Bronzas karavīra pārvietošana 2007.gada aprīlī lika no jauna runāt par etnisko partiju ilgtspēju.
Igaunijas politiķi ļoti lepojas ar savas valsts tehnoloģiskajiem panākumiem, un viņi vienkārši nevar neiet līdzi laikam — savs blogs šodien ir katram kaut cik pazīstamam politiķim. Daži mazāk nozīmīgi politiķi sākuši blogot neilgi pirms vēlēšanām, lai sasniegtu to auditorijas daļu, kas neskatās televizoru, neklausās radio un nelasa avīzes. Te jāatgādina, ka Igaunijā arī balsošana internetā ir visai populāra lieta — ar identifikācijas kartes palīdzību savu balsi vēlēšanās atdeva gandrīz 10% vēlētāju — un tas ir gandrīz rekords. Līdz ar to ignorēt interneta vidi politiķi vairs nespēj.
No blogiem līdz marasmam
Lielāko mediju žurnālisti regulāri monitorē vadošo politiķu blogus — Tallinas mēra Edgara Savisāra, bijušā premjera Marta Lāra un finanšu ministra Jurgena Ligi elektroniskās dienasgrāmatas. Nereti pat gadījies, ka tieši viņu blogu ieraksti kļuvuši par galvenajiem apspriežamajiem tematiem valsts politiskajā dzīvē. Arī liela daļa publisko strīdu no sēžu zāles un kuluāriem pārvietojušies uz elektronisko vidi. Daži jokoja, ka parlamenta vietā drīz varēs funkcionēt kopiena sociālajā tīklā Facebook.
Tomēr lielākais reklāmas apjoms bija vērojams tradicionālajos medijos un uz ielas. Turklāt aptuveni 70% no reklāmas kopapjoma bija Centriskās partijas reklāma, bet 20% — Reformu partijas reklāma, kamēr pārējie pieticīgi sadalīja reklāmas pīrāga atliekas. Par centristu kampaņas vadmotīvu kļuva doma, ka varas partijas “novedušas valsti, tāpēc tām nedrīkst atdot Tallinu”. Kā redzams, arī šoreiz tradicionāli vissīvākās partiju cīņas norisinājās galvaspilsētā. Rezultātā — graujošs labo spēku zaudējums, kur zināmu lomu spēlējusi arī krīze. Centriskā partija galvaspilsētā izcīnīja 44 mandātus, reformisti — 14, Tēvzemes savienības un partijas Res Publica apvienība — 13, bet sociāldemokrāti — 8 mandātus. Pārējās partijas nespēja pārvarēt 5% robežu.
Interesantu eksperimentu, analizējot priekšvēlēšanu kampaņas, veikuši vietējā Otrā kanāla reportieri. Londonas ielās viņi gājējiem rādījuši bildes un lūguši atbildēt uz jautājumu — kas, viņuprāt, tiek reklamēts? Tā, piemēram, mēra amata kandidāti no Reformu partijas Keitu Pentusu respondenti nosaukuši par prostitūtu un striptīzdejotāju, jo reklāmā viņa redzama sarkanā lateksā un ar vārdiem “Baidies, Savisār!” vēršas pie pašreizējā galvaspilsētas mēra. Savukārt Tēvzemes savienības un Res Publica apvienības līderis Marts Lārs, kas reklāmā tēloja apkopēju, atsauca atmiņā britu humora šova vadītāju un geju kluba striptīzdejotāju.[1]
Krievu jautājums
Atšķirībā no Latvijas Igaunijas nepilsoņi drīkst vēlēt pašvaldības. Pārsvarā runa ir par krievvalodīgajiem — viņi ir vairākums no 120 000 Igaunijas nepilsoņu. Citu valstu pilsoņi ar pastāvīgās uzturēšanās atļaujām pārsvarā ir Krievijas pilsoņi — vairāk nekā 100 000 cilvēku, kas arī drīkst vēlēt Igaunijas pašvaldības. Arī šo elektorātu izdevās “aizvest” līdz vēlēšanu urnām, un uz vēlēšanām aizgājušo šīs grupas pārstāvju skaits bija rekordliels — virs 60%.
Vēlēšanu vēsture Tallinā pierāda, ka tieši krievvalodīgo balsis bieži vien spēlē izšķirošo lomu varas iegūšanai galvaspilsētā. 1993.gadā pirmajās vēlēšanas, kas notika pēc neatkarības atgūšanas, uzvarēja divi “krievu” saraksti, kopā saņemot 27 no 63 vietām Tallinas pašvaldībā. Centristiem toreiz atlika priecāties par deviņiem mandātiem, taču vēlāk tieši Centriskā partija pārņēma etnisko partiju iniciatīvu. 2002.gadā krievu partijām galvaspilsētas pašvaldībā izdevās iegūt tikai trīs deputātu vietas, bet 2005.gadā — nevienu. Centristi turpināja priecāties par savu dominanti ne tikai Tallinā, bet arī Igaunijas ziemeļaustrumos — Narvā un Kohtla-Jarvē, kur tradicionāli pārsvarā dzīvo krievvalodīgie vēlētāji.
Igauņu politologi jau sen pārvilkuši krustu ilgtspējīgai ”krievu politikai”, taču Bronzas karavīra pārvietošana 2007.gada aprīlī lika no jauna runāt par etnisko partiju ilgtspēju. Parādījās arī odiozs līderis — Dmitrijs Kļenskis, kas pēc ”bronzas aprīļa” tika apsūdzēts masu nekārtību rīkošanā. Tiesa gan viņu attaisnoja. Pirms četriem mēnešiem Eiropas Parlamenta vēlēšanās Kļenskis kā savas listes vienīgais kandidāts ieguva vairāk nekā 7500 balsu. Ar to nepietika, lai brauktu uz Briseli, taču pietiktu, lai tiktu pie mandāta pašvaldību vēlēšanās. Taču bloka Kļenska saraksts — Krievu centrs vēlēšanu rezultāts izrādījās vājš — tam izdevās iegūt tikai nedaudz vairāk par 1% vēlētāju atbalsta. Pats Kļenskis nav saņēmis pat 1000 balsu.
Tajā pašā laikā Centriskā partija visai prasmīgi turpina manipulēt ar krievu vēlētājiem. Šajā ziņā neviens ar to nevar sacensties. Centristiem, piemēram, ir stabils krievu skolu aizstāvētāju tēls, kaut partijas valdē nav neviena krievu politiķa. Taču te, kā izrādās, bija svarīgi laicīgi pateikt, ka centristi neaiztika Bronzas kareivi. Bet vislabāk par krievvalodīgā elektorāta nozīmīgumu runā labējā spārna politiķa Marta Lāra paziņojums, ar kuru viņš klajā nāca pēc vēlēšanām, — ka vajadzētu vairāk uzmanības pievērst krieviem.
Domājot par nākamajām vēlēšanām
Vēlēšanas kārtējo reizi ir pierādījušas, cik patiesībā neperspektīva ir ideja par ilgtspējīgu ”krievu partiju”. Balsošanas iznākums pavisam mierīgi ļauj aizsūtīt krievu partijas un to sarakstus uz vēstures izgāztuvi par spīti tam, ka šajā barā mēs joprojām varam dzirdēt karojošas balsis, kurās ik pa laikam parādās revanša notis.
Visai traģiska perspektīva ir vēl divām partijām, kas vēl pagaidām ir pārstāvētas parlamentā. Tās ir Zaļā partija un Tautas savienība, kas ar kaunu ir zaudējušas vietvaru vēlēšanas, un šodien, šķiet, neviens vairs nešaubās, ka būtu naivi kaut ko nopietnu no tām sagaidīt arī pēc diviem gadiem, kad Igaunijā notiks parlamenta vēlēšanas. Jāsaka, Tautas savienība ir viena no vecākajām partijām un lielākā pēc biedru skaita — tajā apvienojušies vairāk nekā 12 000 cilvēku. Viens no šīs partijas dibinātājiem bija bijušais Valsts prezidents Arnolds Rītels, kurš tā arī nav spējis atkopties pēc korupcijas skandāliem, kuros bija iesaistīti partijas vadošie politiķi. Savukārt zaļajiem jau no paša sākuma ir trūcis gan skaidras platformas, gan spilgtu personību. Vīlušies ir arī protesta balsotāji, kam 2007.gadā “zaļais piedāvājums” likās pievilcīgs.
Uzreiz pēc vēlēšanām centristi veica divus negaidītus, taču likumsakarīgus gājienus. Pirmkārt, viņi piedāvāja sociāldemokrātiem Tallinā izveidot koalīciju. Ņemot vērā to, ka centristiem ir absolūts balsu vairākums (44 no 79), bez tā varētu arī iztikt; taču šo gājienu var nosaukt par stratēģisku —tādējādi viņiem ir izdevies nošķirt sociāldemokrātus no labējiem spēkiem un izveidot sev drošības spilvenu pirms parlamenta vēlēšanām 2011.gadā. Vēl pirms pusgada sociāldemokrāti strādāja valdībā kopā ar reformistiem un Tēvzemes savienības un Res Publica apvienību. Visticamāk, nākamajā parlamentā tiks tikai četras partijas. Tas nozīmē, ka Savisāram un centristiem ir nepieciešams stiprs kreisais spārns, lai varētu izkonkurēt labējos, kas, ļoti iespējams, turēsies kopā.
Otrkārt, Centriskā partija Tautas savienībai piedāvāja apvienoties. Protams, 1 + 1 politikā vēl nenozīmē 2 — tas Igaunijā jau vairākkārt ir pierādīts. Taču tas palīdzētu nostiprināt partijas pozīcijas reģionos. Kāpēc centristiem tas ir vajadzīgs? Vispirms jau dēļ prezidenta vēlēšanām, kas notiks 2011.gadā. Pēc konstitūcijas, pirmā roka šajā jautājumā ir parlamentam. Taču nekad līdz šim parlamentam vēl nav izdevies ievēlēt Valsts prezidentu. Tad ir jāsapulcina tā saucamā vēlētāju kolēģija, kas sastāv no parlamenta un pašvaldību pārstāvjiem. Līdz ar to maza pagasta pārstāvja balss te ir tikpat svarīga, cik lielas pilsētas mēra balss. Bet tas, ka centristu līderis Edgars Savisārs noteikti mēģinās kļūt par nākamo Igaunijas prezidentu, gan vairs nav noslēpums.
_______________________