Partiju programmas pirms 10.Saeimas vēlēšanām vērtē Kaspars Zālītis
Ar skaistu solījumu “Mēs nodrošināsim cilvēka cienīgu dzīvi ikvienam!” noslēdzas Saskaņas centra (SC) priekšvēlēšanu programma. Rindkopā starp pasaules kariem un to upuriem pavīd vēlme, lai Eiropā valdītu brīvība, demokrātija un cilvēka tiesības. Papildus partijas programmā vērojams uzsvars uz ekonomisko un sociālo jautājumu risināšanu, no kuriem ar grūtībām ir iespējams arī izveidot rezultatīvo rādītāju tabulu, kas varētu kalpot, vērtējot partiju nākošajās Saeimas vēlēšanās.
PCTVL nenovirzās no sava uzstādītā kursa un joprojām etniskos jautājumus nostāda priekšplānā, solot visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās, kā arī visiem iedzīvotājiem vienlīdzīgas tiesības uz darbu valsts pārvaldē. Arī PCTVL neizceļas ar populistisku solījumu trūkumu. Diskusijā par krievu valodas lomu sabiedrībā apvienība tieši vai netieši ir iesaistījusi arī Maskavas mēru Juriju Lužkovu, kurš savā nesenajā vizītē Rīgā solīja Latvijai divvalodību.
Jāatzīt, ka PCTVL ir iespaidīgi zaudējusi savu lomu lielajā politiskajā teātrī un nacionālie jautājumi ir, šķiet, vienīgie, kas tos tur pie dzīvības un šajās vēlēšanās, šķiet, arī atšķir no jau lielā un varenā Saskaņas centra. Līdzšinējie PCTVL solījumi arī palikuši nepildīti, un nekas neliecina par apvienības — mūžīgā opozicionāra — iespēju izpildīt arī patlaban solīto, kam atšķirībā no citām partijām un apvienībām termiņš nolikts līdz 2020. gadam.
Sāk ar cēlu uzstādījumu, ka partiju apvienība “pauž Latvijas tautas gribu un prasības, kas kopīgas visiem Latvijas iedzīvotājiem neatkarīgi no tautības, sociālā statusa, politiskās vai reliģiskās pārliecības.” Tomēr jau tūlīt programmas ievadā seko pirmajai tēzei pretrunīgs skaidrojums: “Mēs iestājamies par brīvu, neatkarīgu, nacionālu, kristīgās vērtībās balstītu Latvijas valsti kā vienīgo attīstības iespēju visai Latvijas tautai — latviešiem un mazākumtautībām”. Tālāk, jau nostādot cilvēku pirmajā vietā, PLL uzskata, ka “katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un laimi”. “Tiesības būt brīvam un dzīvot brīvībā. Tiesības brīvi domāt, brīvi runāt, brīvi biedroties un apvienoties, brīvi izvēlēties savus dzīves ceļus un censties nodrošināt labu dzīvi sev un saviem tuvākajiem — tās ir labas tiesības”. Un tad jau, “lai stiprinātu ģimeni kā vērtību, ieviesīsim kristīgo mācību skolās”.
Diemžēl šīs partijas apvienības programmas uzstādījumi, īpaši attiecībā pret brīvībām un kristietības nozīmi, nonāk pretrunās paši ar sevi. Tāpat paredzams, ka pašas partijas (TP un LPP/LC) varētu sākt šķelties, kad tiks uzsāktas diskusijas par nacionālajiem jautājumiem.Vienīgais vienojošais faktors vismaz uz priekšvēlēšanu laiku ir un paliek Šlesers, kurš partijas avīzē brīdina, ka geji un transseksuāļi balsos par Vienotību [1], kā arī ir pārliecināts, ka netiks aicināts uz geju pāru kāzām[2].
[1] Par labu Latviju 2010. gada augusts #2, 5.lpp
[2] Par labu Latviju 2010. gada augusts #2, 16.lpp.
Šai partiju apvienībai arīdzan ir ļoti daudz sološa un gara programma, kas, šķiet, aptver visu apvienībā iesaistīto intereses. Kā vienu no kopīgajām vērtībām Vienotība ir definējusi “cieņu pret cilvēku, par toleranci un rosīgu pilsonisko sabiedrību” un pie mērķiem cēli raksta, ka “stiprākais palīdz vājākajam” un “cilvēkus vieno savstarpējā cieņa, iecietība un slodaritāte”, un “neviens nav pamests nelaimē viens”. Jāizsaka cerība, ka šīs vērtības, cēlie mērķi un detalizētie solījumi, piemēram, par personu ar invaliditāti integrāciju sabiedrībā, nepaliks Saeimā neiekļuvušo apvienības biedru kompetences lokā. Interesanti, ka, runājot par ēku piemērošanu cilvēkiem ratiņkrēslos un vecākiem ar mazuļiem, Vienotība runā tikai par mātēm ar bērnu ratiņiem. Te der atgādināt, ka pastaigās ar bērniem mēdz doties arī tēvi, ne tikai mātes.
Savienības programmas 4000 zīmēs vienīgā deklaratīvā frāze, ko varētu pietuvināt cilvēktiesību tematam ir: “Veicināt sociāli neaizsargāto grupu iekļaušanos sabiedrībā.” Paredzu, ka tikai ZZS spēkos ir konkretizēt šīs neaizsargātās grupas. Savienībai, kura ilgstoši vadījusi Labklājības ministriju, gan vajadzētu būt konkrētākai savos solījumos un uzstādījumos. Jāatgādina, ka savulaik toreizējā ZZS labklājības ministre Dagnija Staķe neuzņēmās morālu atbildību par 2007. gada 23. februārī notikušo uzgunsgrēku sociālās aprūpes centrā Reģi, kur gāja bojā 26 cilvēki.
Apvienības programma, iespējams, var kalpot par piemēru mācību materiālos par ksenofobiju. Tur jūtamas jau patoloģiskas bailes no krieviskā un svešā: “Mēs strādāsim, lai latvieši pārbrauktu no svešuma un aizbrauktu nelojāli cittautieši”; “Tāpēc augstskolās pieļaujama apmācība Eiropas Savienības valodās, taču ne krievu valodā.”; “… īpaši nepieļaujot viesstrādniekus no bijušās PSRS …”. Papildus tam jāatzīmē arī aicinājums uz daļēju asimilāciju: “Veicināsim nelatviešu latviskošanos un pārkrievoto mazākumtautību atgriešanos savas kultūras vidē.”
Jāmin, ka VL!-TB/LNNK aizstāv cilvēkus ar īpašām vajadzībām, kaut gan uzstādījums ir uzrakstīts ļoti neveikli un ir viegli pārprotams: “Jānodrošina bērnu ar īpašām vajadzībām iekļaušanos sabiedrībā, radot viņiem iespējas mācīties vispārizglītojošās skolās, papildus apgūstot amatu, kas sniedz iespējas patstāvīgai dzīvei pēc skolas beigšanas”. Šis uzstādījums var tik izprasts, ka partija bērnus ar īpāšām vajadzībām vēlas redzēt amatnieku lomā tā vietā, lai sniegtu plašu iespēju spektru ikvienam cilvēkam, balstoties uz paša vēlmēm.
Mazās partijas
Apskatot arī mazo partiju piedāvājumu klāstu, atklājas ļoti interesanti solījumi. Piemēram, partija Daugava — Latvija sola “ratificēt Eiropas cilvēktiesību hartu pilnā apjomā”. Jāpaskaidro, ka dokuments ar šādu nosaukumu vispār nepastāv, tāpēc nav skaidrs, kādu dokumentu partija patiesībā ir domājusi.
Partija Ražots Latvijā piemin mistisku cieņu un nosaka, ka “Latvijas valsts iedzīvotājiem un viesiem ir jāciena Latvija.” Neatbildēts paliek jautājums, ko tieši nozīmē cieņa un ko tieši būtu jāciena. Tomēr šī partija atšķirībā no citām min, ka “nacionālā naida kurināšana nav pieļaujama.” Bet, noslēdzot integrācijas sadaļu, tā raksta: “Ekonomikai nav vajadzīga integrācija — attīstītā valstī integrācija notiek automātiski.” No malas šķiet, ka šie uzstādījumi ir izrauti no konteksta un bez skaidrības.
Savukārt Pēdējā partija min, ka “cilvēka brīvības mums vienmēr būs pirmajā vietā. Nepieļausim diskrimināciju. Mūsu draugi ir tikpat dažādi kā Latvijas iedzīvotāji — latvieši un krievi, pensionāri un bērni, sievietes un vīrieši, cilvēki ar īpašām vajadzībām, ticīgie un ateisti, heteroseksuāļi un geji, rīdzinieki un laucinieki.” Lai cik progresīvs būtu šis uzstādījums, aicinātu arī Pēdējās partijas pārstāvjus apgriezties ap savu asi un paraudzīties uz dažādību, kas mums ir apkārt. Mūsu sabiedrībā ir kas vairāk par tikai latviešiem un krieviem, tikai Rīgu un laukiem, tikai heteroseksuāļiem un gejiem.