Foto: roberthuffstutter
Ja Rīgas dome akceptēs Šmita ierosināto „homoseksuālisma propagandas aizliegumu”, „Mozaīka” kārtējo reizi dosies uz tiesu, kurai kārtējo reizi nāksies konstatēt, ka pašvaldība nespēj pieņemt Satversmei atbilstošus lēmumus.
Tuvojoties kārtējam, nu jau ceturtajam, Baltijas praidam, kurš šogad „atgriežas”[ 1 ] Latvijā, jau sākušas virmot kārtējās diskusijas par praida nozīmi un ietekmi uz Rīgas un Latvijas sabiedrību. Kaislības ir uzkurinājusi Rīgas domes (RD) Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komiteja, kas nosūtījusi vēstuli LGBT[ 2 ] un viņu draugu apvienībai „Mozaīka”, aicinot novērst „homoseksuālisma propagandu” un Rīgas centrā nerīkot tradicionālo gājienu.
Daži politiķi un cilvēktiesību aktīvisti šo komitejas vēstījumu jau paspējuši apzīmēt ar vārdiem „tumsonīgi”, bet daļa politisko aktualitāšu novērotāju nav spējuši noticēt šādas vēstules īstumam un saturam.
Dieva sods pār Rīgu
Kas tad vēstulē tik ārkārtējs? It kā jau aktivitātes līdzīgas tām, kas pieredzētas iepriekšējos gados pirms „Mozaīkas” rīkotajām Draudzības dienām. Kaislīgais cilvēktiesību un morāles aizstāvis, mācītājs un arī RD deputāts Jānis Šmits (jaunveidojamā partija „Gods kalpot Rīgai”) kā katru gadu pirms Draudzības dienām uztraucas par sabiedrības morāli, tāpēc savu iespēju robežās aktīvi rīkojas, lai Rīga „homoseksuālisma propagandu” nepieredzētu. J. Šmits darbojas minētajā RD Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komitejā, kurai savu atzinumu par praida kaitīgumu ir devusi pēc tā paša Šmita iniciatīvas tapusī Rīgas Kristīgo draudžu kolēģija.
Deputāta Šmita viedoklis nevienam nav noslēpums, un Latvijas Satversme sargā jebkura cilvēka izteiksmes brīvību. Taču daudz diskutablāks ir minētās RD komitejas, kuru vada Šmita partijas biedrs Dainis Turlais, pamatojums, kāpēc gājienu neatļaut Rīgas centrā: „Nedz Latviju, nedz Rīgu nedrīkst piemeklēt Sodomas liktenis. Tas nav tikai Dieva sods, tā ir arī vērtību sistēmas sabrukšana un demogrāfijas katastrofa, ko popularizē lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas un viņu draugi.”
Kaut arī Latvija ir sekulāra valsts, šī atsauce uz Bībeli ir ierakstīta RD komitejas protokolā[ 3 ], ko parakstījuši minētās komitejas deputāti, arī Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas docents Elmārs Vēbers[ 4 ]. Šāda rīcība rada jautājumus par komitejas deputātu kompetenci un valsts pamattiesību zināšanām.
Pavisam nesen Sanktpēterburga pieņēma likumu „par homoseksuālisma propagandas aizliegumu”[ 5 ], pirms tam to izdarīja Arhangeļskas apgabals un pastāv vēlme šādu iniciatīvu īstenot visā Krievijā federālā līmenī. Protams, ja vēlamies tuvoties Krievijas cilvēktiesību izpratnei, tad Eiropas valsts Latvijas galvaspilsētā Rīgā vajadzētu ķerties klāt un ierobežot ne tikai LGBT, bet arī pārējo mazākumgrupu (un varbūt ne tikai) tiesības un brīvības, kas varētu „apdraudēt” Jāni Šmitu un viņa domubiedrus.
Esmu pārliecināts — ja Rīgas dome tiešām akceptēs Šmita ierosināto „homoseksuālisma propagandas aizliegumu”, „Mozaīka” kārtējo reizi taisnā ceļā dosies uz tiesu, kurai kārtējo reizi nāksies konstatēt, ka pašvaldība nespēj pieņemt Latvijas Republikas Satversmei un citiem likumiem atbilstošus lēmumus.
Sodomas tiesību izpratne
Nebeidzamas ir bailes no mītiskās Sodomas un Gomoras. Šī panika nenorimst līdzīgi kā mītiskās Atlantīdas meklējumi. Minējumi, ka Rīgu sagaidīs Sodomas liktenis, ir diezgan aprobežoti[ 6 ] . Pat ja izliekamies neredzam klajo absurdu, ko pašvaldības deputāti atļāvušies ierakstīt juridiskajā dokumentā, mēs varam pārliecināties, ka „Dievs” vēl nav iznīcinājis Londonu, Stokholmu, Ņujorku un arī daudziem svēto zemi Izraēlu, kur LGBT gājieni ir notikuši un notiek.
Protams, RD komiteja var aicināt „Mozaīku” atteikties no gājiena rīkošanas Rīgas centrā un izvēlēties kādu no Rīgas nomalēm, kur praids „netraumēs agresijas upurus”[ 7 ]. Tikai šajā gadījumā nav skaidri definēts, kurš ir agresijas upuris un kādā veidā „agresijas upurim” ir tiesības aizstāvēties[ 8 ]. Vai tiem, kas sajūtas par upuriem, ir tiesības aizstāvēties līdzīgi kā 2006. gadā, kad Draudzības dienu dalībnieki tika apmētāti ar mēsliem[ 9 ]? Vai varbūt var izmantot savas likumīgās tiesības un pieteikt miermīlīgu protestu, tajā skaitā gājienu un sanāksmi[ 10 ]?
Ikvienam taču ir tiesības paust savu viedokli, ko nodrošina Satversmes 100. pants[ 11 ], — gan „Mozaīkai” gan tiem, kuri nepiekrīt tās viedoklim. Taču svarīgi, lai tas notiek civilizēti, nevis paužot klajus apvainojumus.
Popkultūra un politika
Par pārsteigumu Rīgas Domes Drošības, kārtības un korupcijas jautājumu komitejai šogad Rīgā, Mežaparkā notiks arī otrs, visticamāk, vairākumā LGBT cilvēku apmeklēts pasākums — Lady Gaga koncerts[ 12 ]. Neskatoties uz viņas iespējamo piederību pēdējām popkultūras tendencēm, Lady Gaga[ 13 ] globāli tiek uzskatīta arī par gandrīz vai lielāko LGBT cilvēku aizstāvi un nebūt neplāno piekāpties kādām naidīgajām organizācijām. Cerēsim, ka arī šis pasākums Rīgu nenovedīs līdz Sodomas liktenim.
Taču ne tikai slavenības aicina savus fanus un sabiedrību kopumā atbalstīt LGBT kopienu, bet arī politiķi aktīvi iesaistās LGBT tiesību uzlabošanā globālā līmenī. Piemēram, ASV prezidents Baraks Obama un valsts sekretāre Hilarija Klintone LGBT tiesības ir noteikuši par vienu no ASV ārpolitikas cilvēktiesību prioritātēm[ 14 ]. ASV arī federālajā līmenī ir kriminalizēti naida noziegumi, kas veikti uz seksuālās orientācijas un dzimuma identitātes pamata.
Naids kā kristīga vērtība?
Taču šeit, Latvijā, satraukumu rada tas, ka agresija pret LGBT personām tiek pamatota ar kristīgo vērtību aizstāvēšanu. Fanātiska kristīgo vērtību piesaukšana, kas galvenokārt izpaužas kā emocionālā vardarbība, šķiet, ir lielāks kristīgo vērtību pārkāpums kā jebkas, ko šīs personas nosoda. Apkārt ir ārkārtīgi daudz kristīgu cilvēku, kuru vērtību skalā ir cilvēkmīlestība, bet rīcība saskaņā ar Bībeli — mest akmeni tikai tad, ja pats esi bez grēka.
Aizbildināšanās ar kristīgajām vērtībām, lai paustu naidu, kā arī šo vērtību konstanta uzspiešana ir balansēšana uz naža asmens, jo Satversme un vispārējie cilvēktiesību dokumenti dod katram tiesības izvēlēties, kurai reliģijai piederēt vai arī nepiederēt vispār. Latvijā dzīvo cilvēki ar dažādiem reliģiskajiem uzskatiem vai bez tādiem, un šo cilvēku tiesības aizstāv Satversmes 99. pants, kas arī nosaka valsts šķirtību no baznīcas[ 15 ]. Domāju, ka vairums ciena ikviena cilvēka tiesības brīvi izvēlēties reliģisko piederību. Bet kādēļ gan daži indivīdi slēpjas aiz kristīgām vērtībām, lai sētu naidu Latvijas sabiedrībā? Iespējams, viens no izskaidrojumiem rodams pavisam nesenā Ričarda Rajena un Viljama Rajena „New York Times” rakstā[ 16 ], kurš balstīts uz kāda pētījuma rezultātiem. Šajā pētījumā ir pierādīts, ka cilvēki, kuri pauž ārkārtēju agresiju pret LGBT personām un atbalsta pret minēto kopienu vērstu politiku, bieži paši ir homoseksuāli, tikai savu homoseksualitāti apspiež.
Ceru, ka dažādu notikumu sakritības rezultātā šis gads būs LGBT kopienai un visai Latvijai liels, pozitīvs pagrieziena punkts. Tiem, kuri nepazīst nevienu LGBT personu, iespējams, nepieciešams padomāt, cik iecietīgi esat un cik daudz jums var uzticēties. Taču visus kopā aicinu un iedrošinu piedalīties jūnija sākumā gaidāmajās Draudzības dienās, lai mēs visi kopā apzinātos, cik esam dažādi. Taču ir kādas spēcīgas saites, kas mūs visus vieno, un tās ir mūsu tiesības, jo mēs visi vienkārši esam cilvēki.