Foto: augenbuch
Vaučeru sistēma solās panākt vienkāršu rezultātu — uzlabot izglītības kvalitāti. Cēls mērķis bez konkrēta skaidrojuma, ko tas nozīmē.
Ko vēl nepateiktu var pateikt par vaučeriem? Jautājums āķīgs un man jau sākumā ir skaidrs, ka, mēģinot sniegt jaunas atbildes, sanāks tikai papildu jautājumi. Jautājums, kas ir nonācis vairāku diskusiju centrā, ir aplūkots ļoti plaši, tomēr vienlaikus diskusijas nav spējušas viest skaidrību un vienošanos starp iesaistītajām pusēm, proti, vai un kā vaučeri Latvijas izglītības sistēmā būtu ieviešami.
Kas ir vaučeri?
Pirmais loģiskais jautājums, kas palīdzēs tiem, kuri pilnībā šajā problēmā neorientējas, ir: kas tad ir vaučeri? Vienkāršā atbilde — vaučeris ir izglītības talons jeb, kā to sauc Nodarbinātības valsts aģentūra, kupons. Valsts noteiktai sabiedrības daļai, piemēram, skolēniem izsniedz talonus, kuri sedz fiksētas izglītības izmaksas. Skolēnam (vai parasti skolēna vecākiem) tas dod iespēju tērēt iegūto finansējumu izglītības iestādēs, kuras ir nokārtojušas visas oficiālās saistības ar valsti jeb, citiem vārdiem, ir akreditētas. Valstij, savukārt, tas dod iespēju izsniegt finansējumu nevis skolām, bet tieši katram skolēnam. Te gan jāatgādina, ka Latvijā vispārējā izglītība tiek finansēta no diviem avotiem: no tās dibinātāja un no valsts kabatas.
Vaučeru sistēma ir arī izglītības finansējuma sadalīšanas princips, ar kura palīdzību ir iespējams decentralizēt izglītības sistēmu, veicināt piedāvājuma dažādību un skolu savstarpējo konkurenci. Pamatā esošā loģika ir vienkārša — ja mēs ļausim cilvēkiem pašiem izvēlēties, viņi atradīs, kas viņus konkrēti interesē, un izvēlēsies labāko iespējamo piedāvājumu. Rezultātā saglabāsies vai veidosies skolas, kas gan atbildīs izglītības pieprasījumam, gan nodrošinās augstu izglītības kvalitāti.
Kāpēc par vai kāpēc pret?
Tomēr jautājums, kas ir vaučeru sistēma, nav īsti atbildēts, kamēr mēs neielūkojamies argumentos par un pret šo sistēmu. Vairumu gan no atbalstītāju, gan arī kritiķu argumentiem vaučeru speciālisti publiskos rakstos jau ir aprakstījuši[ 1 ]. Vienlaikus šajā jautājumā eksistē tik daudz literatūras, ka tajā orientēties praktiski nav iespējams. Te arī gribas norādīt, ka Latvija nav nekāda pioniere vaučeru jautājumā. Mums ir iespējams iepazīties ar ārvalstu pieredzi, kā arī ar plašiem akadēmiskajiem pētījumiem par šo tematu[ 2 ].
Kopumā vaučeru atbalstītāji apgalvo, ka, izmantojot šo sistēmu, ir iespējams ievērot vienlīdzīgus izglītības finansēšanas principus visiem un katrs var sev piešķirto finansējumu izmantot pēc patikas. Rezultātā tiek veicināta skolu dažādība, un arī tās iniciatīvas, kurām šobrīd ir grūti vienoties par iespēju saņemt finansējumu no valsts, var cerēt uz iespēju tam piekļūt. Atbalstītāji arī norāda, ka vecāki ar savu izvēli balso par konkrētām skolām, tā visi kopā spiežot skolām uzlabot to kvalitāti.
Kritika pamatā izriet no atbalstītāju idejām. Te galvenais izmantotais arguments ir: lai arī visi vecāki saņems vienādu finansējumu, kuru izmantot bērnu izglītībai, ne visi šo pieejamo summu spēs vienādi labi izmantot. Minētos ieguvumus no šīs sistēmas iegūs tikai tās grupas, kuras pārzinās izglītības sistēmu un zinās efektīvāko veidu, kā vaučerus izmantot. Vienlaikus sabiedrības pārstāvji bez priekšzināšanām paliks ar identiskām vai pat sliktākām iespējām kā pirms vaučeriem. Attiecīgi — pieņemt, ka vecāki, kuri neko nezina par izglītību, pēkšņi iesaistīsies skolas „organizēšanā” vai spēs izvēlēties labāko skolu, ir naivi. Šāds pieņēmums tikai noņem atbildību par izglītības kvalitāti un pārraudzību no izglītības sistēmas pārraudzītājiem, uzveļot to vecāku pleciem. Te varētu norādīt, ka iespējas izvēlēties vecākiem ir arī tagad, kad vaučeru sistēma vēl nav ieviesta. Ja viņi savas izvēles tiesības nav izmantojuši līdz šim, tad kādēļ gan lai izmantotu, kad viņu īpašumā nonāks vaučeri?
Vēl ir arī cits kritikas virziens, kura pamatā ir jautājums, vai izglītībai būtu jānodrošina atsevišķu grupu vērtību saglabāšana, vai arī tā ir vērsta uz sabiedrības kopējo vērtību saglabāšanu. Ja vaučerus var izmantot, lai vecāki veidotu savas izglītības iniciatīvas, tad tie var šo finansējumu izmantot, lai leģitimētu finansējumu dažādām marginālām idejām, kuras līdz šim izglītībā nav akceptētas.
Diskusija par vaučeriem vēl beigusies nav, un vaučeru sistēmas ieviešanas iniciatori turpina piedāvāt idejas uzlabojumiem, kuriem vajadzētu mazināt kritiķu izteiktos pārmetumus. Piemēram, tiek piedāvāti papildu pabalsti marginālajām grupām. Tomēr arī šādi uzlabojumi tiek kritizēti, parādot, ka kritiķi protestē pret ideju kopumā.
Vienlīdzīgas iespējas
Lai saprastu galvenos iebildumus, kuri ir vaučeru diskusijas pamatā, ir jāatbild uz dziļāku jautājumu par izglītības pieejamību un to, ko galu galā nozīmē vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību. Pamatā ir vienkāršs jautājums — vai vienlīdzība ir vienādas iespējas izglītībā vai arī vienādas iespējas sasniegt galamērķi — iegūt kvalitatīvu izglītību? Citiem vārdiem, pirmajā gadījumā pamatā ir pieņēmums, ka izglītības uzdevums ir nodrošināt visiem iespēju līdzvērtīgi iekļauties izglītības sistēmā, bet tālākās iespējamās problēmas jau ir pašu skolēnu ziņā. Piemēram, ja skolēna vecāki spēj nopirkt labākus izglītības materiālus, izvēlēties labāku skolu un vēl piemaksāt par to, tad skolēns saņem labāku izglītību un ir ieguvējs. Toties otra pieeja paredz, ka mirklī, kad skolēni saņem valsts garantēto finansējumu, tie nav vienādās pozīcijās — skolēns ar izcilām prāta spējām var nākt no ģimenes, kura tam nav iemācījusi pamata zināšanas. Neparedzot iespēju, ka šo skolēnu valsts papildus atbalsta, viņš tiek sodīts par savu sociālo izcelsmi.
Reālie risinājumi, kurus piedāvā ieviest, protams, nozīmīgi atšķirsies no šeit maniem piedāvātajiem poliem, tomēr tie atkal un atkal saskarsies ar to pašu jautājumu — kādu vienlīdzību izglītība piedāvā? Šajā tāpat kā daudzos citos jautājumos nav nepareizas atbildes. Vienlaikus jebkādai tālākai virzībai ir nepieciešama atbilde: vai mēs ticam, ka izglītība ir lielais vienlīdzīgo iespēju veicinātājs, vai arī tā piedāvā katram „piemērotu” izglītību.
Vaučeris kvalitātei
Tomēr arī tad, ja mēs pieņemam, ka spējam atbildēt uz tikko uzdoto jautājumu, kas izglītības sistēmā ir vienlīdzība, mēs tomēr uz vaučeru sistēmu nevaram raudzīties tikai nekritiski. Skaidrs, ka, no vienas puses, akcepts šādam finansējuma modelim parāda mūsu kopējo interpretāciju gan par izglītību, gan arī par kopēju skatījumu, cik lielas kurai sabiedrības grupai ir tiesības. No otras puses, šī finansējuma modeļa ieviešanas principi var veicināt citādus rezultātus, nekā sākumā sagaidīts. Tāpēc vēl joprojām būtu nepieciešams kritiski izsvērt jautājumus, kas ar šo sistēmu ir saistīti un no kuriem daudzi vēl joprojām ir pilnībā noklusēti.
Pirmais loģiskais jautājums, kas ir vaučeru sistēmas pamatā, ir — cik lielu summu vaučeris sedz? No šī loģiski izriet arī tālākie jautājumi: kā vaučera summa tiks aprēķināta un kas īsti tajā ietilpst? Finansējuma apjoms ļoti tieši ietekmēs vaučeru sistēmas ieviešanu un to, kādu rezultātu mēs varēsim gala rezultātā novērot. Vienlaikus, visticamāk, tas nemazinās problēmas, kādas varētu rasties starp dažādām sociālekonomiskajām grupām. Šāds novērojums rada jautājumu, vai ir kāds plāns vai arī papildu finansējums, kas palīdzētu „rūpju grupām” pilnībā izmantot sistēmas piedāvātās iespējas?
No šiem apsvērumiem arī izriet tālākās pārdomas. Ikvienam ir skaidrs, ka visas skolas nav vienādas. Situāciju vienkāršojot, var minēt piemēru, ka vienas skolas skolēna nopelnītais četrinieks var raksturot daudz lielāku darbu un skolotāja profesionalitāti par citas skolas skolēna astotnieku. Kā, veicinot vecāku izvēli, nepazaudēt skolotāju sasniegumus, kurus nespēj attēlot vienkāršota izglītības sasniegumu interpretācija? Un vēl pirms šā jautājuma — vai mēs esam gatavi atzīt, ka ne visus izglītības sasniegumus var novērtēt ar eksāmeniem vai starptautiski salīdzinošiem testiem? Mums ir jāpatur prātā, ka ne visas skolas tiecas uz vienādiem rezultātiem un, visticamāk, tos arī nekad nesasniegs.
Kā, veicinot vecāku izvēli, nepazaudēt skolotāju sasniegumus, kurus nespēj attēlot vienkāršota izglītības sasniegumu interpretācija?
Vēl cits jautājums ir saistāms ar vaučeru veicināto izglītības dažādību un vecāku iesaistīšanos izglītības veidošanā. Izglītība lielā mērā nodrošina sabiedrības kopīgās vērtības un veicina vienotas zināšanas. Mums ir jārēķinās, ka, ļaujot vecāku grupām veidot „savas” skolas, mēs izglītībā varam ienest vērtības, kuras var arī nesakrist ar sabiedrības kopējo procesu interpretāciju. Jautājums, cik lielu dažādību mēs esam gatavi akceptēt un vai nebūtu jānosprauž precīzākas robežas, ko mēs akceptējam kā vispārēju izglītību. Vienlaicīgi privātskolas ir arī bīstams mehānisms, kas finansējumu var novest noslēgtā vidē, kurai ne visi skolēni vēlāk spēs piekļūt.
Pirms es beidzu šo īso apskatu, paliek pēdējais, pats nozīmīgākais jautājums, kurš apvieno visus iepriekš minētos. Vaučeru sistēma solās panākt vienkāršu rezultātu — uzlabot izglītības kvalitāti[ 3 ]. Cēls mērķis bez konkrēta skaidrojuma, ko tas nozīmē. Atbildes varētu būt daudzas, bet skaidrojumi diemžēl parasti apstājas pie atsevišķa skaitļa, kas parāda skolēnu zināšanu līmeņa attiecību pret citām valstīm. Es domāju, ka vairumam vecāku ir skaidrs, ka izglītības kvalitāte nav tikai skolēnu novērtējums atsevišķos mācību priekšmetos. Vienlaikus arī uzskatu, ka visiem ir skaidrs — nozīmīgi atšķiras tas, ko iesaistītās grupas — skolotāji un darba devēji, skolēni un viņu vecāki (bagātie, trūcīgie, kristieši u.u.t.) uzskata par kvalitatīvu izglītības sistēmu kopumā. Un šis nav pārmetums definīcijas iztrūkumam, bet gan norāde uz grūtībām, kas jāņem vērā, šo terminu lietojot.