Foto: Erik
Ir jāsaprot, kuros sektoros un ar kādiem pasākumiem mēs varam samazināt Latvijas radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas.
CO2 nodoklis, siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju standarti un uzraudzība ir, iespējams, daži no vārdu salikumiem, ar kuriem ikvienam nāksies sastapties tuvākajos gados. Fosilo degvielu apliekot ar augstākiem nodokļiem, apkure daudzviet kļūs dārgāka. Tas savukārt mudinās iedzīvotājus izmantot valsts atbalstu, kas paredzēts ēku energoefektivitātes pasākumiem un vietējo atjaunojamo energoresursu izmantošanai. Privātā automašīna vairs nebūs modē, jo degviela un autostāvvietas pilsētās būs dārgas, bet sabiedriskais transports — parocīgs un ērts. Tāpat arī ar augstiem nodokļiem tiks apliktas automašīnas ar lielām emisijām. Lai mazinātu organisko atkritumu radītos metāna izmešus emisijas, katrs mājās šķiros ne tikai stiklu, plastmasu un papīru, bet arī pārtikas un dārza atkritumus, kuri tālāk kompostēs. Tāpat pārmaiņas sagaidāmas arī citos sektoros. Lauksaimnieki tiks motivēti pāriet uz videi draudzīgāku mēslošanas metožu pielietošanu, mežsaimniekiem būs jārūpējas par ogļskābās gāzes piesaisti, bet rūpniekiem un enerģētiķiem nāksies pāriet uz efektīvākām tehnoloģijām un atjaunojamajiem energoresursiem.
It kā aina nav nemaz tik slikta. Tiks uzlabota vides kvalitāte, mūsu ekonomika kļūs efektīvāka un līdz ar to arī konkurētspējīgāka, radīsies jaunas darbavietas atjaunojamo energoresursu sektorā un efektivitātes palielināšanā. Cilvēkiem būs pieejami līdzekļi un piedāvātas iespējas atjaunot un nosiltināt savus mājokļus. Taču būs arī zaudētāji — tie, kas tagad savu labklājību balsta uz importētiem fosilajiem resursiem un nebūs gatavi pārmaiņām, noteikti pretosies šādas nākotnes attīstībai. Taču līdz tam vēl ir patāls ceļš ejams. Gan globālā līmenī, gan Latvijā šie šobrīd ir iespējamie pasākumi, kas varētu tikt iekļauti jaunajā klimata pārmaiņu samazināšanas politikā.
Aukstas ziemas, karstas vasaras
Klimata pārmaiņu jautājums kļūst arvien aktuālāks. Par to tiek runāts ne tikai nākotnes izteiksmē, uzsverot nepieciešamību saglabāt kvalitatīvu dzīvesvidi nākamajām paaudzēm, bet krasas laikapstākļu izmaiņas un dabas postījumi arvien biežāk ir novērojami jau šīs paaudzes dzīves laikā.
Zinātniskie pētījumi apliecina, ka pēdējos 150 gados vidējā gaisa temperatūra ir pieaugusi gandrīz par 0,8º C pasaulē un par aptuveni 1º C Eiropā. Vienpadsmit no pēdējiem divpadsmit gadiem (1995.–2006.) ir 12 siltāko gadu skaitā, kopš no 1850. gada tiek reģistrēta globālā virsmas temperatūra. Ja globāli netiks samazināts emisiju daudzums, Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (Intergovernmental Panel on Climate Change jeb IPCC) paredz līdz 2100. gadam iespējamu globālās temperatūras tālāku paaugstināšanos par 1,8-4,0 ºC. Tiek uzskatīts, ka, pārkāpjot 2,0 ºC temperatūras pieauguma slieksni, iestāsies neatgriezeniskas un, iespējams, katastrofiskas pārmaiņas.
Latvijas Universitātes (LU) zinātnieku pētījumi[1] liecina, ka Latvijā ir statistiski novērots būtisks temperatūras pieaugums janvārī, februārī un martā un kopumā pēdējos 50 gados atmosfēras nokrišņu gada summām ir tendence palielināties (nokrišņu daudzums visvairāk ir palielinājies janvārī, februārī un martā). Ir samazinājies dienu skaits ar sniega segu un kopumā pieaudzis veģetācijas perioda ilgums. Pēdējos gados izteiktās laikapstākļu izmaiņas arvien vairāk tiek apspriestas dažādos sabiedrības līmeņos, apsverot arī pielāgošanos tām.
Nākotnes klimata scenāriji paredz, ka krasas svārstības ar izteikti aukstām ziemām un karstām vasarām kļūs biežākas[2]. No vienas puses klimats vienmēr ir mainījies un mainīsies dēļ tādiem dabiskiem cēloņiem kā saules starojuma izmaiņas, vulkānu izvirdumi, kuri var ietīt Zemi putekļu mākonī, kas saules siltumu atstaro atpakaļ kosmosā, kā arī pašas klimata sistēmas dabiskās svārstības. Taču vispāratzītie zinātniskie pētījumi pierāda, ka klimata pārmaiņas saasina arvien pieaugošais antropogēno emisiju daudzums atmosfērā. Lai ierobežotu klimata pārmaiņas, ir jāveic pasākumi tieši antropogēno siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas samazināšanā.
Lielvalstis izvairās
Klimata pārmaiņu samazināšana ir globāli risināms jautājums. ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām tika pieņemta 1992. gadā, un to ir parakstījušas 194 valstis. Tas ir galvenais politiskais starpvalstu vienošanās dokuments. 1997. gadā Konvencija tika papildināta ar Kioto protokolu, ar kuru tika nosprausti konkrēti SEG emisiju samazināšanas mērķi un izveidota globālo SEG emisiju tirdzniecības sistēma.
Pašlaik Kioto protokolu ir parakstījušas 184 valstis. Taču ASV, Japānas un Krievijas attiekšanās pievienoties Kioto protokolam būtiski kavē globālo klimata pārmaiņu samazināšanas politikas īstenošanu. Šīs valstis kopumā rada vairāk nekā pusi globālo SEG emisiju. Lai gan Japāna nav parakstījusi Kioto protokolu, tās virzība klimata pārmaiņu samazināšanā tika novērtēta kā ļoti veiksmīga, turpretim ASV un Krievija joprojām izvairās no stingras klimata politikas.
Lai globāli apspriestu klimata pārmaiņu politiku, dalībvalstu pārstāvji ik gadu tiekas Konvencijas līgumslēdzēju pušu konferencēs, sauktās par COP (Conference of Parties). Iepriekšējā konference — COP 15 — notika Kopenhāgenā, un tai bija pievērsta plaša mediju un dažādu sabiedrisko organizāciju uzmanība. Sanāksmes izskaņā tika pieņemta Kopenhāgenas vienošanās (Copenhagen Accord). 2010. gada nogalē Kankūnā, Meksikā, norisinājās COP 16, kur tika apspriesti mehānismi, kā šo vienošanos praktiski realizēt. Šis gads ir iezīmēts kā termiņš, lai precīzi izstrādātu globālo rīcības plānu klimata pārmaiņu samazināšanai. Ir paredzēts, kā 2011. gadā Durbanā, Dienvidāfrikas Republikā, COP 17 būs sākums, lai sāktu īstenot stingru klimata pārmaiņu novēršanas politiku.
Tikai tukša runāšana
Lai samazinātu antropogēno ietekmi, pēc klimata analītiķu organizācijas Climate Action Tracker aprēķiniem, nākamajos desmit gados globāli SEG daudzumam vajadzētu būt zem 40–44 miljardiem tonnu gadā (2009. gadā tās bija 48 miljardi tonnu gadā). Pēc valstu emisiju samazināšanas plānu analīzes Climate Action Tracker ir konstatējusi, ka, izpildot nospraustos emisiju samazināšanas mērķus, SEG emisijas tik un tā šo kritisko robežu pārsniegs par 12 miljardiem tonnu. Kankūnā valstis vienojās par papildus pasākumiem, kā emisijas varētu vēl samazināt par 4 miljardiem tonnu, taču, pat izpildot šīs apņemšanās, joprojām netiks novērsta cilvēces kaitīgā ietekme uz klimatu, un Zemes temperatūras pieaugums ir neizbēgams.
Climate Action Tracker scenārijs paredz, ka, turpinot īstenot esošo politiku, tas ir, izvairoties no stingru pasākumu ieviešanas, emisiju daudzums turpinās palielināties un, turpinot pieaugt patēriņam un iedzīvotāju skaitam, 2020. gadā SEG emisiju būs pat vairāk nekā šobrīd[3].
No vienas puses Kankūnas sanāksme tiek raksturota kā būtisks solis uz priekšu, jo dalībvalstīm ir izdevies vienoties par vairākiem būtiskiem jautājumiem — kas veicams gan attīstības, gan arī attīstītajām valstīm. Ir nolemts izstrādāt detalizētāku rīcības mehānismu, kā ar Zaļā klimata fonda (Green Climate Fund) palīdzību attīstības valstīm sniegt kopumā 100 miljardu dolāru atbalstu. Tika apspriesti jautājumi, kā ar REDD+ programmas palīdzību samazināt mežu izciršanu un degradāciju. Tāpat tika nolemts, ka jārada caurspīdīga uzraudzības politika, jāveido vienota sistēma emisiju uzraudzībai un vienota un visiem pieejama atskaitīšanās sistēma.[4]
ajā pašā laikā Greenpeace pauž bažas, ka šī sanāksme ir bijusi kārtējā tukšā runāšana. Sanāksmē lielāks spiediens tika izdarīts uz attīstības valstīm, lemjot par vairumu pasākumu, kas ieviešami tieši attīstības valstīs. Turklāt Greenpeace norāda, ka šīs sanāksmes un izstrādātās vienošanās apdraud patlaban spēcīgākā globālās klimata politikas mehānisma Kioto protokola pastāvēšanu un nozīmību.[5]
Latvijas klimata spolitika
Latvijas SEG emisijas ir salīdzinoši nelielas — nedaudz virs 5 tonnām uz vienu iedzīvotāju gadā. Taču pastāv risks, ka, atjaunojoties ekonomiskajai izaugsmei, emisijas var strauji augt. Atkarība no neatjaunojamajiem fosilajiem resursiem, kuru iegādei mēs tērējam tik dārgo valūtu, rada arī politiskus riskus, jo šie energoresursi pamatā nāk no nestabiliem nedemokrātiskiem režīmiem. Energoefektivititāte ir arī viens no efektīvākajiem veidiem, kā ietaupīt līdzekļus un palielināt savu konkurētspēju.
Latvija ir parakstījusi ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām un pievienojusies Kioto protokolam, kā arī īsteno ES Klimata un enerģētikas politiku un tagad veiksmīgi citām valstīm pārdod savas neizmantotās emisiju kvotas. 1/3 emisiju (pamatā liela apjoma ražošanas un enerģētikas sektorā) aptver emisiju tirdzniecības sistēma (ETS), kas ir brīvā tirgus mehānisms emisiju apjoma ierobežošanai. Atlikušās emisijas veidojas tā saucamajos ne-ETS sektoros, kas ir transports, lauksaimniecība, mežsaimniecība, atkritumu apsaimniekošana, mājsaimniecības, rūpniecība. Tieši šie sektori būs pamats Latvijas jaunajai klimata politikai, kas šī gada sākumā ir jāpieņem Latvijas valdībai.
Atbilstoši ES noteiktajiem mērķiem līdz 2020. gadam Latvijas SEG emisijas šajos sektoros varēs palielināties ne vairāk kā par 17 % salīdzinājumā ar 2005. gadu. Taču pēc Fizikālās enerģētikas institūta aprēķiniem, neko nedarot, šo mērķi mums neizdosies sasniegt. Tāpēc ir jāsaprot, kuros sektoros un ar kādiem pasākumiem mēs varam samazināt Latvijas radītās SEG emisijas. Šajā procesā ir iesaistījušies gan zinātnieki, gan nevalstiskās organizācijas, taču gala lēmums būs jāpieņem politiķiem.
____________________________
[1] Kļaviņš, M. (Edi.) (2007) Climate Change in Latvia, Latvijas Universitātes zinātnisko rakstu krājums, LU Akadēmiskais apgāds, 268 lpp.
[2] Āboliņa K., Andrušaitis A., Blumberga D., Briede A., Bruņeniece I., Grišule G., Kļaviņš M. (2008) Klimata mainība un globālā sasilšana, LU akadēmiskais apgāds.
[3] Chen C., Hare B., Hagemann M. et al. (2010) Cancun climate talks – keeping options open to close the gap, Climate Action Tracker.
[4] World resources institute http://www.wri.org/stories/2010/12/reflections-cancun-agreements
[5] Greenpeace International „Cancun agreement builds towards a global climate deal” http://www.greenpeace.org/international/en/..