Foto: Ard Hesselink
Partijas, ja vispār programmās minējušas enerģētikas jautājumus, tad to formulējumi ir vai nu ļoti vispārīgi, vai tik konkrēti, ka acīmredzami nav īstenojami dzīvē.
Enerģētika ir viena no politikas jomām, kas prasa patiešām stratēģisku skatījumu uz nozares attīstību. Enerģētikas projektu īstenošanai nepieciešams laiks un ievērojami līdzekļi, bet ieguldījumu atmaksāšanās periods visbiežāk ir ilgs.
Aktualitāti turpmākajos četros gados nezaudēs tie paši jautājumi, kas aktuāli bijuši jau līdz šim:
- energoefektivitāte;
- atjaunojamo energoresursu plašāka izmantošana enerģijas ražošanā;
- enerģijas ražošanas jaudu pietiekamība;
- enerģētikas sasaiste ar nacionālās drošības jautājumiem;
- enerģijas tirgus attīstība.
Dažādu jautājumu aktualitāte izriet no konkrētas situācijas valstī. Ja vērtē situāciju energoapgādē, tad Latvijā aptuveni trešdaļu elektroenerģijas valsts saražo pati no atjaunojamajiem energoresursiem, vēl trešdaļu saražo no importētiem fosilajiem energoresursiem, galvenokārt gāzes, un atlikušo resursu trešdaļu importē. Reti kurā valstī ir ideāla energoapgādes sistēma, kur enerģijas piegādi nodrošina vairāki dažādi enerģijas avoti, kas viens otru nodrošina pret dažādu risku iespējamo ietekmi. Risku mazināšana ir cieši saistīta ar aktuālo jautājumu risināšanu. Lai labāk izprastu enerģētikas politikas virzienus un soļus, ir būtiski zināt, ka galvenie riski jebkuras valsts enerģētikai ir:
- atkarība no viena energoresursu piegādātāja;
- atkarība no viena importējama energoresursa;
- augošs elektroenerģijas un siltuma patēriņš;
- enerģijas ražošanas bāzes jaudu trūkums vai nepietiekamība;
- ierobežota konkurence enerģijas tirgū.
Vērtējot partiju programmu piedāvājumu kontekstā ar pieciem augstāk minētājiem aktuālajiem tematiem, ir svarīgi novērtēt, kā partiju piedāvājums mazina potenciālos riskus. Kopumā jāsecina, ka partijas, ja vispār programmās minējušas enerģētikas jautājumus, tad to formulējumi ir vai nu ļoti vispārīgi, vai tik konkrēti, ka acīmredzami nav īstenojami dzīvē. Lai labāk saprastu partiju piedāvājumu, jāgūst īss ieskats par katru no pieciem aktuālajiem tematiem.
Energoefektivitātes veicināšana
Energoefektivitāti par vienu no prioritārajiem darbības virzieniem atzīst gan Eiropas Savienība (ES), gan Latvija. Mēdz teikt, ka visvērtīgākā enerģija ir tā, ko neiztērē. Energoefektivitāte ir svarīga tieši tādēļ, ka, uzlabojot tehnoloģijas un procesus un siltinot ēkas, tā dod iespēju patērēt mazāk enerģijas, nekā situāciju nemainot vai tai ļaujot pasliktināties.
Par vienu no neatliekamākajiem uzdevumiem jau tuvākajā laikā ir uzskatāma to noteikumu pilnveidošana, kas nosaka finansiāla atbalsta saņemšanas kārtību energoefektivitātes pasākumiem. Vienīgi būtiski paplašinot atbalsta saņēmēju mērķgrupu, kļūs iespējams efektīvi izlietot arī ES paredzētos līdzekļus ēku energoefektivitātes pasākumu īstenošanai. Augstāka energoefektivitāte mazinātu trešo risku — samazinātu elektroenerģijas, dabas gāzes vai siltuma patēriņu un patēriņa pieaugumu.
Atjaunojamo energoresursu plašāka izmantošana enerģijas ražošanā
Plašāka atjaunojamo energoresursu (AER) izmantošana enerģijas ražošanā vēsturiski ir saistīta nevis ar enerģijas piegādes risku mazināšanu, bet vairāk ar nepieciešamību uzlabot vides situāciju un samazināt vides un atmosfēras piesārņojumu ar kaitīgajiem izmešiem — kā cietajām daļiņām, tā arī siltumnīcefekta gāzēm. Tomēr situācijā, kad būtiska enerģijas daļa tiek saražota no importētiem fosilajiem energoresursiem, būtu loģiski, ja AER loma enerģijas ražošanā tiktu palielināta, tā mazinot atkarību no ārējām energoresursu piegādēm.
AER atbalstīšana ir svarīga arī tādēļ, ka Latvijai ir saistoši mērķi AER īpatsvara sasniegšanā kopējā enerģijas patēriņā 2020.gadā, un šos mērķus ir iespējams sasniegt tikai, ja vienlaikus tiek atbalstīta enerģijas ražošana no AER un ja fosilajam kurināmajam nav privilēģijas energoresursu tirgū.
Vēja, saules un biogāzes enerģijas lietderīgai rūpnieciskai izmantošanai nepieciešama piekļuve pārvades tīkliem. Tādēļ par būtiskākajiem uzdevumiem uzskatāms pietiekams, caurspīdīgs un prognozējams atbalsts enerģijas ražošanai no AER, neliekot AER konkurēt ar labvēlību baudošiem fosilā kurināmā veidiem, piemēram, dabas gāzi. Savukārt saules un vēja enerģijas izmantošana mājsaimniecībās un zemnieku saimniecībās nedotu būtisku ieguldījumu valsts energoapgādē, toties ļautu pilnībā vai daļēji segt pašpatēriņu. Svarīgākais no valsts puses ir pieņemt normatīvos aktus un ieviest tādus atbalsta mehānismus, kas ļautu privātpersonām ieguldīt līdzekļus nelielas jaudas enerģijas ražošanā savām vajadzībām un bez kaitīgas ietekmes uz vidi.
Enerģijas ražošanas jaudu pietiekamība
Enerģijas ražošanas jaudu trūkums ir viens no enerģētikas riska faktoriem. Lielāko daļu no Latvijā saražotās elektroenerģijas nodrošina Daugavas kaskādes HES, tomēr elektroenerģijas ražošanai HES piemīt sezonāls raksturs — lielāko daļu elektroenerģijas Daugavas HES saražo četru mēnešu periodā pavasara palu vai plūdu laikā. Lai kompensētu HES ražošanas apjomu atkarību no klimatiskajiem un hidroloģiskajiem apstākļiem, elektroenerģija tiek ražota arī termoelektrocentrālēs (TEC), kā kurināmo izmantojot dabasgāzi. Siltumenerģijas ražošana Latvijā nav problemātiska — trūkst tieši elektroenerģijas ražošanas jaudu. Siltumenerģijas pieprasījumu, it īpaši ārpus Rīgas, iespējams segt ar nelielas jaudas izkliedētās koģenerācijas palīdzību.
Problemātiska situācija veidotos, ja visas pieejamās elektroenerģijas ražošanas alternatīvas būtiski sadārdzinātos vai kļūtu tehniski nepieejamas. Šādu risku iespējams mazināt, būvējot, piemēram, cietā kurināmā elektrostaciju, ko darbinātu ogles sajaukumā ar biomasu. Tas ļautu diversificēt energoresursus, piegādes avotus un piegādes maršrutus. No ilgtermiņa interešu viedokļa būtu tuvredzīgi kategoriski atteikties no iespējas nākotnē Latvijā uzbūvēt savu vidējas vai mazas jaudas atomelektrostaciju, kas varētu labi kalpot mainīgas jaudas AER enerģijas balansēšanai.
Enerģētikas sasaiste ar nacionālās drošības jautājumiem
Enerģētikas sasaiste ar nacionālās drošības jautājumiem ir teju neizbēgama situācijā, kad valsts enerģētika ir būtiski atkarīga no viena importējama fosilā energoresursa. Latvijas gadījumā — no dabas gāzes, ko turklāt visu pa vienu maršrutu piegādā viens piegādātājs — Gazprom. No šādas perspektīvas ir svarīgi, vai tiek dažādoti enerģijas ražošanā izmantojamie energoresursi, to piegādes avoti un maršruti, kā arī vai tiek plānotas un attīstītas jaudas, kas spēj saražot pirmkārt jau elektroenerģiju.
Ja valstij nav savu primāro energoresursu enerģijas ražošanai, tad tie ir jāimportē. Importējamo resursu veids un apjoms atkarīgs no enerģijas ražošanā izmantotajām tehnoloģijām, līdz ar to tās var būt gan ogles, gan naftas produkti, gan dabasgāze, gan citi kurināmā veidi, kas spēj darbināt koģenerācijas vai kondensācijas spēkstaciju ar tādu noslodzi, kas nodrošina būtisku energosistēmā nepieciešamo elektrības un siltuma jaudu. Latvijā no dabas gāzes termoelektrocentrālēs saražoto elektroenerģiju iespējams daļēji aizstāt ar Daugavas HES kaskādes saražoto, tomēr šāds risinājums ir atkarīgs no hidroloģiskajiem apstākļiem Daugavā.
Ja enerģijas ražošanā dominē viens kurināmā veids vai viena tehnoloģija, kā tas ir Latvijas gadījumā, tad pastāv risks valstij būt atkarīgai no viena kurināmā veida, un tas, savukārt, apdraud energosistēmas stabilu darbību, jo energosistēma ir ievainojama. Pastāvot šādam riskam, ir svarīgi, cik izmantotās tehnoloģijas ir efektīvas, kāda ir to efektivitāte, jo no tā atkarīgs energoresursu patēriņš noteikta enerģijas apjoma saražošanai.
Enerģijas tirgus attīstība
Visbeidzot — brīva enerģijas tirgus attīstība ilgtermiņā ir svarīga visu risku mazināšanai. Lai arī valsts kapitāla uzņēmums Latvenergo saglabā dominējošu lomu gan elektroenerģijas ražošanā, gan tirdzniecībā, elektroenerģijas tirgus Latvijā ir atvērts kopš 2007.gada 1.jūlija un Latvijas tirgū ir ienākuši arī ārvalstu dalībnieki. Radikāli atšķirīga situācija ir dabas gāzes tirgū, jo tāda nav ne juridiski, ne faktiski. Latvija ir izvēlējusies pagarināt ekskluzivitātes periodu uzņēmuma Latvijas gāze darbībai Latvijā, tā nostiprinot arī faktisko monopolu un apgrūtinot dabas gāzes tirgus liberalizāciju nākotnē. Lai nākotnē vispār būtu iespējams runāt par dabas gāzes tirgu Latvijā, jānovērš situācija, kad vienam no viena piegādātāja pa vienu maršrutu importējamam kurināmā veidam, no kura Latvijā ir atkarīga gan elektroenerģijas, gan siltuma ražošana, tiek radīti īpaši labvēlīgi apstākļi. Savukārt, lai pēc tirgus juridiskās liberalizācijas tas varētu darboties arī faktiski, jānodrošina trešo pušu pieeja pārvades un uzglabāšanas infrastruktūrai, jāstimulē no monopolista neatkarīgu investīciju piesaiste sašķidrinātās dabas gāzes gazifikācijas vai ievadīšanas pārvades tīklā infrastruktūras izveidošanai.