Foto: James Kirby

Reti kurš apzinās, ka ekstrēmu temperatūru parādīšanās mēreni kontinentāla klimata joslā, iespējams, ir cilvēka izraisītu klimata pārmaiņu rezultāts.

Pēdējais gads ir radījis vairākus izaicinājumus lielākajai daļai cilvēces – ziemas kļuvušas aukstas un vasaras karstas. Sekojoši, ziemā gribas vasaru, bet vasarā ziemu. Ziemas spelgonī dzird retoriski vaicājam – kāda globālā sasilšana? Vasarā šis jautājums nav jāuzdod, jo 2010.gada vasara Latvijā un arī citviet padevusies karsta un kļuvis iespējams savā uztverē un fiziskajās sajūtās ērti sasaistīt ar jēdzienu sasilšana, pat pārkaršana.

Ekstrēmo temperatūru varā

Reti kurš apzinās, ka ekstrēmu temperatūru parādīšanās mēreni kontinentāla klimata joslā, iespējams, ir cilvēka izraisītu jeb antropogēnu klimata pārmaiņu rezultāts. Drīzāk jau starprezultāts, jo rezultātu šobrīd ir grūti prognozēt ar absolūtu precizitāti. Zinātnieki lēš, ka pagaidām vēl rezultāts var būt gan cilvēku sugai labvēlīgs, gan arī nelabvēlīgs. Cerams, ka cilvēce dabu ietekmējošo darbību spēs kontrolēt labāk, nekā tas noticis līdz šim un nevienam “pēc mums” nenāksies nodarboties ar Šrēdingera kaķa paradoksam[1] līdzīgu intelektuālu vingrojumu veikšanu, lai teoretizētu par to, vai Zemeslode ir vai nav kļuvusi cilvēkam neapdzīvojama jeb, citiem vārdiem – vai pēdējais cilvēks ir dzīvs vai beigts.

Klimata pētnieki[2] uzskata, ka, zemeslodes globālajai atmosfēras temperatūrai ceļoties par 2oC, klimata pārmaiņas kļūs neatgriezeniskas[3] un beigu beigās radīs cilvēka dzīvošanai nepiemērotus apstākļus daudzējādā ziņā – klimats kļūs pārāk karsts un pārāk auksts, turklāt izraisīs lauksaimniecības kultūru bojāeju un cilvēcei vienkārši pietrūks pārtikas resursu. Ļoti ticams, ka mainoties globālajai atmosfēras temperatūrai, arī pasaules okeāna temperatūra celsies, būtiski ietekmējot okeānu un jūru ekoloģiju un faunas attīstību vai, drīzāk, izraisot daudzu sugu izmiršanu nepiemērotas dzīvesvietas temperatūras, ūdens ķīmiskā sastāva un barības bāzes dēļ.

Temperatūras svārstības dabā pašas par sevi nav nekas neparasts un dažos pasaules reģionos liels karstums vasarā un liels aukstums ziemā ir ierasta parādība. Šāda lietu kārtība ir raksturīga tipiska kontinentāla klimata joslām[4], reģioniem un vietām, kur nav lielu ūdenstilpņu, kas gaisam reģionā neļautu pārlieku atdzist ziemā un pārlieku sasilt vasarā, tā veidojot izlīdzsvarotu temperatūras režīmu, kas raksturīgs mēreni kontinentālam klimatam. Par neparasti aukstu vai neparasti karstu mēs klimatu uzskatām, ja attiecīgajā klimatiskajā joslā klimats kļūst vietai netipiski auksts vai silts.

Tikai daži fakti: 2010.gada jūlija vidū ASV austrumu piekrastē, Rietumeiropā, Austrumeiropā, Krievijā, Ķīnā un arābu valstīs maksimālā gaisa temperatūra krietni pārsniedz vidējos rādītājus – Ņujorkā +40, Toronto +39, Pekinā +40, Briselē +31, Rīgā +31, Maskavā +37, Bagdādē +49, Kuveitā +50. Tajā pat laikā planētas dienvidu puslodē, kur šobrīd ir ziema, patiešām ir iestājusies netipiska ziema – Argentīna piedzīvo nopietnāko sniegu un salu pēdējo 100 gadu laikā ar –14 grādiem pēc Celsija. Arī citās Dienvidamerikas valstīs gaisa temperatūra noslīdējusi krietni zemāk, nekā ierasts.

Drošības draudi ir realitāte

Pat, ja apšauba antropogēnas klimata pārmaiņas un klimata pārmaiņas vispār, ir jādzīvo absolūtā informatīvā izolācijā, lai nezinātu neko par plūdiem, sausumu, ekstrēmu aukstumu vai karstumu. Ir visai grūti nepamanīt, ka dažādas dabas stihijas visdažādākajos pasaules reģionos notiek arvien regulārāk un bieži vien ar līdz šim nefiksētu spēku un intensitāti. Šādas norises dabā ierasts mērīt nodarītajos zaudējumos – piemēram, plūdi radījuši 360 miljonu eiro zaudējumus. Vai arī – ilgstošais sausums radījis reģiona lauksaimniekiem vairāk nekā 500 miljonu eiro zaudējumus. Tā ir nežēlīga un sausa statistika, bet aiz šiem skaitļiem visbiežāk “stāv dzīvi cilvēki” ar personīgu traģēdiju. Diemžēl ne tikai stāv, bet arī iet bojā.

Ierastās barības ķēdes izjukšana ir viens no nopietnākajiem klimata pārmaiņu izraisītajiem draudiem, kas, kā to pierāda pārtikas krīzes dažādos pasaules reģionos, spēj izraisīt badu, nabadzību, slimības, nemierus un masu migrāciju. Tiek uzskatīts, ka viena no lielākajām personu kategorijām bez pastāvīgas dzīvesvietas nākotnē būs klimata bēgļi (dažkārt dēvēti arī par klimata migrantiem)[5], jeb cilvēki, kuru ierastā dzīvesvieta (gan mikro, gan makro līmenī) klimata pārmaiņu dēļ kļuvusi neapdzīvojama un visbiežāk tas noticis applūšanas vai, gluži pretēji, sausuma dēļ. Jau pirms teju 10 gadiem Starptautiskā Sarkanā krusta un sarkanā pusmēness biedrība (plašāk pazīstama kā Starptautiskais Sarkanais krusts[6]) lēsa, ka klimata ietekmē savas dzīvesvietas visā pasaulē ir pametuši aptuveni 25 miljoni cilvēku – vairāk, nekā bruņotu konfliktu un karadarbības dēļ. Starpvaldību klimata pārmaiņu darba grupa (plašāk pazīstama kā IPCC jeb Intergovernmental Panel on Climate Change[7]) prognozē, ka 2050.gadā pasaulē būs pat 150 miljonus bēgļu un patvēruma meklētāju klimata pārmaiņu izraisīto ietekmju dēļ. Starptautiskās migrācijas organizācijas (IOM[8]) aplēses ir pieticīgākas un sakrīt ar Starptautiskā Sarkanā krusta savulaik aprēķinātajiem 25 miljoniem personu. Jāatzīst, ka 10 Latvijas nav mazs skaitlis. Tas ir pietiekami iespaidīgs, lai klimata bēgļu problēmu pasaulē uztvertu nopietni un plānotu preventīvus pasākumus, kas saistīti ar cilvēka ietekmes uz vidi mazināšanu, nevis tikai post factum cīnītos ar sekām.

Globāli izaicinājumi, lokāla domāšana

Klimata pārmaiņu mazināšanā vadošo lomu uzņēmusies Eiropas Savienība, kas arī ir viena no lielākajiem atmosfēras piesārņotājiem, tomēr izšķiroša loma būs tam, kā rīkosies tādas valstis kā Ķīna, ASV, Indija, Brazīlija un Meksika, kuru rūpnieciskās CO2 emisijas ierindo tās piesārņotāju saraksta augšgalā. Piemēram, Ķīna un ASV nav ratificējušas ANO Vispārējo Klimata pārmaiņu konvenciju (UNFCCC) un tās Kioto protokolu, kas paredz būtisku izmešu samazināšanu. Indija, kas ir viena no ietekmīgākajām attīstības valstīm, uzskata, ka izmešu samazināšanā daudz vairāk resursu un pūļu jāiegulda attīstītajām rietumvalstīm, kas savu industriālo izaugsmi savulaik īstenojušas uz resursiem bagātāko, bet arī nabadzīgāko attīstības valstu rēķina. Līdzīgi domā daudzu attīstības valstu pārstāvji un tas spilgti izpaudās nespējā vienoties par izmešu samazināšanas tālākajiem mērķiem COP15 sanāksmē Kopenhāgenā 2009.gada nogalē. No otras puses, gan enerģētikas, gan transporta industriju pārstāvji pauž, ka ir gatavi mainīt tehnoloģijas, kļūt tīrāki un zaļāki, videi draudzīgāki. Pat vidējais iedzīvotājs Eiropā ir gatavs tērēt mazāk enerģijas, lai no bojāejas paglābtu nezināmu ģimeni Indijas okeāna Āzijas piekrastē. Vidējs iedzīvotājs Zviedrijā, Dānijā un Somijā pat ir gatavs maksāt dārgāk par elektrību, ja vien tā var samazināt fosilā kurināmā izmantošanu enerģijas ražošanā.

Savukārt izdaudzinātais ASV “vidējais klimata skepticisms” ir mazliet cits stāsts – aiz it kā neticēšanas “klimata pārmaiņu blēņām” un agresīvas opozīcijas izmešu samazināšanas un videi draudzīgu tehnoloģiju ieviešanā slēpjas nevēlēšanās apstādināt vai samazināt dzīves kvalitāti. Tiesa, ASV Stanforda universitātes profesors Jons Krosniks atspēko[9] klimata pārmaiņu skeptiķu un noliedzēju pausto, ka vairākums amerikāņu arvien mazāk tic cilvēka izraisītām klimata pārmaiņām un klimata pārmaiņām vispār, norādot uz latentu jeb slēptu pārliecību, ka klimata pārmaiņas tomēr notiek un, iespējams, tās izraisa arī cilvēku darbība.

Pusmiljonam Bangladešas iedzīvotāju pārmaiņas pasaules klimatā un it īpaši pasaules okeāna līmenī jau kļuvušas par realitāti un nekādas diskusijas nav nepieciešamas. Piekrastes teritoriju regulāra un pastāvīga applūšana piespiedusi 500 000 cilvēku pamest savas dzīvesvietas un apmesties uz dzīvi tālāk no okeāna un upju krastiem. Kas izraisījis papildus slodzi citiem valsts reģioniem un atņēmis iespēju nodarboties ar vēsturisko iztikas pelnīšanu – zvejniecību. Vairāku Indijas un arī Klusā okeāna atolu iedzīvotāji arī ar nopietnām bažām seko līdzi tam, kā mainās klimats un ko par iespējām mazināt pārmaiņu pieaugošo ātrumu lemj attīstītās valstis.

Vienota viedokļa nav, tādēļ, visticamāk, arī COP16 sanāksme Meksikā 2010.gada nogalē neko spožu nesola, jo kurš gan vēlas atdot naudu par šķietami netveramiem riskiem, kas, turklāt, daudzas attīstītās valstis nemaz neskar. Ir grūti iekāpt otra kurpēs, ja pašam pilns kurpju plaukts ar apaviem visām dzīves situācijām.

Starp citu, Rīga ir tikai 7 metrus virs jūras līmeņa. Bet klimata pārmaiņas taču ir atomenerģētiķu izdomājums, vai ne?

________________________

[1] Sīkāku skaidrojumu skatīt http://en.wikipedia.org/wiki/Schr%C3%B6dinger’s_cat

[2] Izvērsts klimata zinātnieku saraksts ar ispēju meklēt sīkāku informāciju atsaucēs minētajos dokumentos un avotos http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_climate_scientists

[3] Par klimata pētniecību sīkāk skatīt http://en.wikipedia.org/wiki/Scientific_opinion_on_climate_change..

[4] Par klimata joslām sīkāk skatīt http://en.wikipedia.org/wiki/Climate vai arī http://www.climate-zone.com/

[5] Par klimata bēgļiem sīkāk skatīt http://en.wikipedia.org/wiki/Environmental_migrant

[6] Sīkāk par Starptautisko Sarkano krustu www.icrc.org

[7] Sīkāk par Starpvaldību klimata pārmaiņu darba grupu http://www.ipcc.ch/ un http://en.wikipedia.org/wiki/Intergovernmental_Panel_on_Climate_Change

[8] Sīkāk par Starptautisko migrācijas organizāciju www.iom.int

[9] Jona Krosnika sleja laikrakstā The New York Times par klimata skepticismu http://www.nytimes.com/2010/06/09/opinion/09krosnick.html?_r=1&src=twt&twt=nytenvironment