Foto: Marco ILLESCAS ECHENIQUE
Recenzija par pētījumu Latvijas atjaunojamo energoresursu izmantošanas un energoefektivitātes paaugstināšanas modelis un rīcības plāns (2009).
„Kas var būt garlaicīgāks un akadēmiskāks?” var iesaukties šo rakstu nevilšus ieraudzījis lasītājs. Un — pilnīgi veltīgi. Jo tik daudz šķēpu, emociju, intrigu, aizkulišu un redzamu spēļu, kulminācijas, krīzes un risinājumu kā rakstos par enerģētiku ir maz kurā mūsdienu Latvijas dramaturgu un spalvas meistaru darbos. Tāpēc: “Sekosim!” iesaka autors.
Šajā rakstā autors centīsies pēc iespējas konspektīvi izteikties par pētījumu profesores Dagnijas Blumbergas vadīto pētījumu Latvijas atjaunojamo energoresursu izmantošanas un energoefektivitātes paaugstināšanas modelis un rīcības plāns[1]. Šis darbs ir agrāka karsti apspriesta pētījuma turpinājums par ļoti aktuālu tematu — Latvijas atjaunojamo energoresursu (AER) izmantošanu un energoefektivitātes paaugstināšanu. Tā mērķis — apskatīt, kā sasniegt valsts starptautiskās saistības, kas izriet no Eiropas Kopienas enerģijas un klimata politikas un tieši attiecas uz AER īpatsvara mērķu sasniegšanu 2020.gadā.
Latvijas saistības un plāns
Autors orientēsies uz vidējo labticīgo lasītāju, kurš neseko visām aktualitātēm šajā jomā, un atgādinās, ka:
1) AER un energoefektivitātes garants ir valsts starptautiskās saistības Eiropas Kopienā kopējās klimata un enerģijas politikas ietvaros. Latvijā līdz 2020. gadam 40% primāro energoresursu veidos tieši atjaunojamie energoresursi. Tas būtu otrs augstākais rādītājs Eiropā uzreiz aiz Zviedrijas;
2) Latvija Ekonomikas ministrijas (EM) personā šobrīd gatavo detalizētu plānu, kā sasniegt šos mērķus, lai to saskaņotu un apstiprinātu 2010.gadā. 2020.gada nacionālā plāna izstrāde pilnībā ir EM ziņā — kā tur tiks izlemts, tādā formātā un veidā arī plāns taps. Plāna sagatavošanu vieglāku nepadara fakts, ka ar energoresursiem saistīto politiku pārrauga Ekonomikas, Zemkopības un Vides ministrija. Tāpat to tieši ietekmē arī citas ministrijas un to lēmumi, piemēram, par akcīzes un pievienotās vērtības nodokļiem vai par daudzdzīvokļu ēku renovācijas praksi, kā arī siltumtrašu stāvoklis;
3) enerģētikas jomā aktīvi darbojas vairāki RTU institūti, Fizikāli enerģētiskais institūts, kā arī pētniecības centri citās mācību un pētniecības iestādēs.
4) minētā pētījuma sabiedrisko fonu veido ar krīzi saistītās reorganizācijas atbildīgajās ministrijās, valdības noteikumu bieža maiņa, ietekmīgi lobiji un nosacīti haotiska valsts pārvalde, ekonomiskās grūtības un lētu kredītu trūkums, diezgan jau bēdīgs infrastruktūras stāvoklis, kā arī AER un energoefektivitātes likuma vēlamība.
Bet tādi esam, un nekas, jādzīvo un jālemj savā valstī vien būs. Tāpēc autors uzreiz vēlas izteikt visdziļāko cieņu divpadsmit RTU Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes, Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta pētnieku darba rezultātam. Faktiski jau šis ir agrāka pētījuma turpinājums un nevar nepamanīt autoru ieguldīto darbu un izteikto piezīmju analīzes dziļumu. Lai arī EM atbild par 2020.gada nacionālā plāna izstrādi un Saeimai kā likumdevējam būtu atslēgas loma, tomēr šīs institūcijas ne tikai ir sen nogulējušas startu, bet nav arī zināms, kad varētu sagaidīt jebkādu tik svarīgā temata analīzi vai pat pirmo sabiedrisko apspriešanu. Jā, protams, valsts ir briesmās, akmeņi tika mesti, vēlēšanas nāk un neoliberālisms ar visu neredzamo pašregulējošo tirgus roku put laukā acu priekšā. Bet kārtējās Latvijas valdības uzmanības horizonts ir tradicionāli īss, un tomēr prieks, ka daži grib un var padomāt par AER politikas uzdevumiem, kas izriet no valsts starptautiskajām saistībām. Un par to autoram ir prieks un klusa cerība, ka viņš nav viens tāds!
Blokmājas sauc pēc palīdzības
Pētījums piedāvā plašu analīzi, modelēšanas rezultātus, rīcības plānus un sešpadsmit secinājumus. Pati atskaite pat bez pielikumiem ir 245 lapaspuses gara. Jau minēju, ka ņemtas vērā agrākajā pētījumā izteiktās piezīmes, darbs ir plaši apspriests, un visumā ir ļoti nopietns pieteikums darba rezultātā izdarītajiem secinājumiem par to, ka vajadzētu ievērojami palielināt koksnes īpatsvaru koģenerācijas un centralizētās siltumapgādes sistēmās uz dabas gāzes un modernizācijas rēķina. Tiek pamatots un piedāvāts samazināt siltumenerģijas patēriņu, renovējot ēkas. Tas viss tā visticamāk ir, bet diemžēl dzīvē viss iekavējas, ja pētnieku aprēķiniem neseko lēmumu pieņēmēji ar finansēm. Tas nav nekas jauns. Cerēsim, ka vēlēšanas situāciju uzlabos. Diez vai, protams, bet tā vai citādi tie 40% AER 2020. gadā jāsasniedz ir, un EM plāns jāpiedāvā jau nākamgad. Tie, kas vēl nav atlaisti vai ir pieņemti darbā, droši vien čakli strādā. Katrā ziņā daudziem ar pētījumā piedāvātajiem risinājumiem saistītājiem jautājumiem, kas skar tik jutīgo sociālo sfēru un prasa milzīgus resursus, vajag steidzamu Saeimas līmeņa atbalstu, lai politika tiešām sāktu darboties un 2020.gadā varētu sagaidīt starptautisko saistību izpildi plašu sabiedrību apmierinošā, nediskriminējošā un ekonomiski pamatotā veidā.
Un tomēr — patiesā pētījuma darba odziņa autoram likās paveiktais darbs, kas ieguldīts, lai nonāktu līdz piektajam secinājumam par to, ka energoefektivitātes politikas pasākumi jāskata plašākā sabiedriskā kontekstā. Vienkāršāk — tas ir par to, ka dzīvojam blokmājās daļēji privatizētos dzīvokļos ar zemu siltumpretestību un kaimiņi var būt gan turīgi, gan tipiski trūcīgi valsts iedzīvotāji. Protams, vairums to labi zina, bet pateikts, jo vairāk — pētīts enerģijas politikas dokumenta kontekstā — tas, šķiet, ir pirmoreiz. Šī daļa, manuprāt, pelna īpašu vērību un uzmanību, jo blokmājas sauktin sauc pēc renovācijas un valdības, kura izveido finanšu atbalsta modeli, kas adekvāti darbotos atbilstoši uzdevuma milzu apmēram.
Mēs neesam unikāli. Līdzīga situācija ir visās Austrumeiropas valstīs, tajā skaitā arī Austrumvācijas zemēs, tāpēc modeļi varbūt vispirms būtu jāskata tur un jāiesaista Briseles un visas Kopienas atbalsts, lai rezultātu sasniegtu arī te, Latvijā. Un lai nebūtu jāsaskaras ar ļoti augstiem siltuma tarifiem, apkures atslēgšanu katru pavasari un rudeni, jo trūcīgajiem iedzīvotājiem vairs nav ko maksāt. Bet tad dzīvokļos tiešām ir auksti, un, vienlaicīgi drebinoties un meklējot elektrisko sildītāju, nākas lasīt, ka koģenerācijas siltumu taču neesot kur likt!
Autors uzskata, ka, runājot vienā balsī ar citām reģiona valstīm, daudzdzīvokļu bloku ēku un siltumtrašu renovācijai un centralizētās siltumapgādes sistēmas modernizācijai un paplašināšanai pilsētās daudz lielāku atbalstu būtu iespējams panākt arī Briselē. Redzēsim, vai mūsējie briselieši tiešām arī par to runās jaunajā Eiropas Parlamenta sasaukumā un, pats galvenais, ja runās, tad — ko panāks Latvijā. Te ļoti jācer, ka piemēram, mūsu Ivars Godmanis un citi būs pārauguši krāsniņu un daudzo skurstenīšu paradigmu un runa būs par atbalstu apdzīvotu vietu centralizētajām siltuma sistēmām, siltumtrašu atjaunošanu un daudzdzīvokļu ēku samērīgu renovāciju, ja nepieciešams, pamatojot un lūdzot papildus atbalstu Eiropas Kopienas līmenī.
Bez mežu atjaunošanas
Kā jau tik apjomīgā pētījumā, ne visam var piekrist, un ir lietas, kas, iespējams, uzlabotu pētījuma piemērojamību no rīcībpolitikas viedokļa. Piemēram, ir it kā skarti un nav apieti jautājumi par CO2 nodokli un kvotas cenu, elektroenerģiju transporta sektorā, vēja enerģiju selgā, saules paneļiem, ar AER īpatsvara pieaugumu jaunradīto darba vietu jautājumu, salmu reģionālo enerģētisko potenciālu. Tomēr īsti nerodas pārliecība, ka rakstītais ir pusgadu rūpīgi izvērtēts, aprobēts un tiek piedāvātas lietas, kas skatītas kontekstā un ir ar skatu, piemēram, uz Vācijas, Zviedrijas vai ASV, vai Briseles atbilstošajiem politikas risinājumiem un uzstādījumiem, kā arī pieejamo tehnoloģiju līmeni un cenu dinamiku. Bet tas jau nekas, jo šādam pētījuma darbam vienmēr jābūt atvērtam diskusijai, citu valstu pieredzei un iespējai dokumentu papildināt.
Viennozīmīgi pētījumā apskatītajai jomai ir milzīgs jaunu darba vietu radīšanas, importa aizstāšanas, eksporta, pievienotās vērtības un inovatīvu tehnoloģiju potenciāls. Varbūt lasāmības un politikas veidošanas uzdevumam noderētu daļu teksta pārlikt pielikumos un sākumā pievienot ne vairāk kā 4—5 lapaspušu garu kopsavilkumu, izceļot tieši tuvākos un svarīgākos darbus un to termiņus un norādot iespējamos finansējuma avotus.
Tīri subjektīvi runājot, par biomasas potenciālu autoram pietrūka secinājuma, ka tieši Dombrovska valdība pētījuma veikšanas periodā 2009.pirmajā pusgadā apturēja veiksmīgi darbojošos meža atjaunošanas programmu un līdz ar to aicinājumu zinātniski pamatot, ka nocirst var tikai tādu koku, kas ir izaudzis un, kā likums, stādīts un kopts mežā. Meža vecuma struktūra ir tikpat svarīgs lielums kā meža zemju platība. Runājot par biomasas koģenerāciju, to gan vajadzētu atcerēties un respektēt.
Rezumējot var novēlēt autoriem uzņēmību tik labi iesākto turpināt, kā arī pacietību un labus argumentus diskusijās, bet žurnālistiem — iedziļināties, sekot un informēt sabiedrību, savukārt politikas veidotājiem — ieklausīties šo diskusiju rezultātos, kas bieži būtu vienkārši jāpārvērš adekvātos mērķos un pietiekami finansētos projektos. Šī raksta autors uzskata, ka pētījuma autori ir paveikuši lielu un nopietnu darbu un dažas atsevišķās, izteiktās piezīmes nevajadzētu uztvert kā kritiku, bet drīzāk iespējamu diskusiju priekšmetu politikas veidošanas kontekstā.
[1] http://www.vidm.gov.lv/lat/darbibas_veidi/atjaunojamie_energoresursi/?doc=8259