Foto: Anthony Librarian
Enerģētikas risinājumi Latvijas praksē līdz šim tika salīdzinoši maz skatīti kontekstā ar klimata izmaiņu jautājumu. Eiropas Kopienā klimata un enerģijas politikas jautājumus skata kopsakarībā. Latvijas politiķu lēmumi, kurus pieņems vēl šogad, sabiedrībai ilgtermiņā būtu daudz izdevīgāki, ja tiktu ņemta vērā klimata un enerģijas politiku tieša saistība.
Klimata politikas centrālais jautājums zinātnieku diskusijā nav par to vai klimats mainās. Šis jautājums tiek uzskatīts par atbildētu ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (angl., IPCC) darba rezultātā. Šobrīd zinātniskās izpētes jautājumi ir par ekonomiski izdevīgākajiem soļiem lai pielāgotos klimata izmaiņām. Otrs uzdevums ir precīzāk noteikt klimata izmaiņu ātrumu, apmēru un modelēt to, kad, pie kādas CO2 koncentrācijas klimata izmaiņas jau kļūs neatgriezeniskas. Politiķu diskusijā svarīgākie jautājumi ir par politikas un rīcības izvēlēm. Lielu ietekmi uz klimata izmaiņām rada tas kā tiek radīta un patērēta enerģija, gan siltuma, gan transporta, gan elektroenerģijas jomās. Tieši ogļu stacijas tiek pamatoti vainotas lielās CO2 emisijās un tāpēc klimata izmaiņu radīšanā. Augošs siltumnīcefekta gāzu emisijas avots ir transporta sektors.
Latvija ir energoresursus importējoša valsts. Mēs paši sevi nodrošinām tikai ar trešo daļu no visiem patērētajiem primārajiem energoresursiem. Pārsvarā importējam fosilos energoresursus no austrumiem – naftas produktus un dabas gāzi. Tas, protams, ietekmē valsts importa un eksporta attiecību un šādam faktam ir arī noteikts politisks konteksts. Galvenais Latvijas atjaunojamais energoresurss ir koksne, kuru kā energoresursu pārsvarā izmanto siltumenerģijas radīšanā. Gandrīz par kārtu maznozīmīgāks otrs pašu energoresurss ir hidroenerģija, kuru izstrādā Daugavas kaskādē. Maz vai nemaz netiek izmantoti potenciāli svarīgi šobrīd tādi salīdzinoši dārgākie atjaunojamie energoresursi kā vēja enerģija selgā un, no marta līdz oktobrim, īpaši jūras piekrastē, arī Saules enerģija (gan termiskā, gan elektriskā). Kopumā, kā valsts, mēs salīdzinoši nelietderīgi izmantojam visus energoresurus. Pēdējā ir kopēja centrāl- un austrumeiropas valstu īpašība. Tomēr, klimata izmaiņas attiecas arī uz mums. To apliecina arī valsts starptautiskās saistības Eiropas Kopienā kopējās klimata un enerģijas politikas ietvaros. Latvijā līdz 2020. gadam 40% primāro energoresursu veidos tieši atjaunojamie energoresursi. Tas būtu otrs augstākais rādītājs Eiropā uzreiz aiz Zviedrijas. Latvija, Ekonomikas ministrijas personā. šobrīd gatavo detalizētu plānu kā sasniegt šos mērķus. Plāna sagatavošanu nepadara vieglāku fakts, ka ar energoresursiem saistīto politiku pārrauga Ekonomikas, Zemkopības un Vides ministrijas. Tāpat to tieši ietekmē arī citas ministrijas, kā, piemēram, realizētie lēmumi par akcīzes un pievienotās vērtības nodokļiem, un, piemēram, daudzdzīvokļu ēku renovācijas prakse un siltumtrašu stāvoklis.
Diskusija par klimatu Latvijā līdz šim ir saistījusies ar jūras krasta eroziju, agrāk atlidojošiem putniem un diskusiju par vidējās temperatūras izmaiņām un ļoti karsto dienu skaitu vasarā. Enerģijas diskusija atzīst gan nepieciešamību samazināt enerģijas zudumus, gan renovēt (gan siltināt, gan atjaunot ventilāciju, radiatorus), samazināt iedzīvotāju izdevumus apkurei, gan plašāk izmantot vietējos resursus un koģenerāciju (vienlaicīgu siltuma un enerģijas iegūšanu), gan uzlabot eksporta-importa bilanci.
Latvija ir ar mežiem bagāta valsts. Apmēram pusi valsts teritorijas klāj mežs. Valsts mežainums ir krietni pieaudzis salīdzinot ar “Latvijas laikiem”. Latvijā ir ļoti daudz lauksaimniecībā neizmantotās zemes. Nesen, tika palielināts akcīzes nodoklis degvielai, tomēr tas joprojām atpaliek no Eiropas Kopienā vidējā. Atšķirībā no daudzām Eiropas Kopienas valstīm Latvijā joprojām netiek piemērots akcīzes nodoklis fosilajiem energoresursiem. Gluži pretēji, Godmaņa valdība atsaucoties uz taupības pasākumiem palielināja PVN koksnei salīdzinājumā ar PVN siltumenerģijai no dabas gāzes. Neraugoties uz to Latvijas pilsētās lētākie siltumtarifi ir pilsētās kur apkurei izmanto koksni, bet dārgākie ir tur, kur tiek izmantota dabas gāze. Koģenerācijas izmantošana praksē vēl tikai tiek veidota. Rīgā Latvenergo investējot 180 miljonus eiro uzbūvēja modernu dabas gāzes koģenerācijas staciju TEC-2, Aconē sasniedzot 600MWel jaudu. Tanī pašā laikā ietekmīgā A/S Rīgas Siltums koģenerāciju vēl neizmanto. Mazās biomasas kurtuves kā Jaunolainē salīdzinoši lēti silda iedzīvotājus, bet koģenerācijas iekārtas neplāno uzstādīt. Vienlaicīgi tiek virzīts 400MWel ogļu stacijas projekts Liepājā (bez koģenerācijas) un izstrādāts atbalsta mehānisms lai atrastu veidu kā finansēt šādu dārgu jaunu jaudu izbūves projektu.
Autoraprāt risinājums ir nosaukt galvenās iespējas un galvenos trūkumus, kā arī veikt acīmredzami loģiskas darbības enerģētikas un klimata politikā.
Iespējas. Lielākajai Latvijas enerģijas diskusijas sastāvdaļai ir jābūt (a)energoefektivitātes uzlabošanai, (b)energoresursu patēriņa sistemātiskai samazināšanai, un (c)zema oglekļa satura ekonomikas izveidei un atbalstam. Jāmazina gan siltuma zudumi mājās, gan siltuma trasēs, gan degvielas patēriņš transporta sektorā, gan elektroenerģijas zudumi Latvenergo pārvades un sadales tīklos, transformatoros un pilsētu ielu apgaismojumā. Vienlaicīgi būtu palielināms atjaunojamo energoresursu lietojums, pirmām kārtām izmantojot biomasu. Īpaši uzsverams, ka Latvijā tieši koksnes enerģētiskā loma būtu palielināma vispirms. Proti, klimata un enerģijas Latvijas politikas kontekstā iespējas būtu saistāmas ar mežainumu un lauksaimniecībā neizmantotajām teritorijām. Latvija savas siltuma vajadzības var nosegt ar savu biomasu. Ar valsts atbalstu aprīkojot visas modernās biomasas siltumcentrāles ar koģenerācijas iekārtām tiktu iegūts nozīmīgs pienesums iztrūkstošajām elektroenerģijas jaudām.
Otrs, ļoti svarīgs jautājums ir veikt tādas investīcijas elektroenerģijas tīkla infrastruktūrā, kuras savietojamas gan ar klimata izmaiņām, gan pieaugošu atjaunojamo energoresursu īpatsvaru, t.sk. biomasas koģenerācijas, vēja un Saules, gan pieaugošu izkliedētas ģenerācijas lomu.
Atbilstoši šiem uzstādījumiem būtu jāveido augstskolu pētnieciskais darbs, valsts intelektuālā īpašuma radīšana un praktiskās rīcības izvēles.
Trūkumi. Lielākais risks, autoraprāt, valstī saistās ar transporta enerģētiku. Faktiski, mūsu transporta enerģētikas ārējā atkarība šobrīd ir valstiskas drošības risināms jautājums. Veidojot valsts politiku 2020. gadam būtu vēlams rast iespēju vismaz kritiskos transporta enerģētikas sektorus (sabiedriskais transports, operatīvais transports, lauksaimniecības tehnika, armijas transports) nodrošināt ar Latvijas izcelsmes degvielu. Tā var būt 2. paaudzes biodegviela vai biogāze, vai citi, inovatīvi risinājumi, tomēr šodienas finanšu un ekonomikas krīzei beidzoties, tikpat kā neizbēgami sekos citi grūti, ja ne vēl grūtāki, jautājumi – enerģētikas resursu sadārdzināšanas, cīņa par dabas resursiem, kā ūdeni un citi ar klimata izmaiņām tieši vai netieši saistīti jautājumi.
Prakse. Sekmīgas reģionālās enerģētikas aģentūras ir svarīgs pirmais solis. Otrs solis ir apturēt Latvijas valsts atbalstu ogļu un atomelektrostacijas dižprojektiem. Tie tiešām ir ļoti, ļoti dārgi. Tie gan ražotu “bāzes elektroenerģiju”, bet siltumu neizmantotu lietderīgi un faktiski negatīvi ietekmētu gan apkārtējo vidi un tātad arī klimatu, kā arī radītu vides piesārņojumu un veicinātu ārējo enerģētisko atkarību un naudas aizplūšanu no valsts. Trešais ir starptautiskais klimata un enerģijas politikas konteksts. 2008.gada 23.janvārī Eiropas Komisija publicēja Klimata enerģijas paketi un ar to saistītos dokumentus. Praksē daudz ko noteiks G20 un OECD valstu rīcība gan pēc Londonas G20 tikšanās 2009. gada 2. aprīlī, gan Apvienoto Nāciju decembrī plānotajā Klimata konferencē Kopenhāgenā noteiks cik procenti no valsts kopprodukta tiks reāli veltīti klimata izmaiņu ierobežošanai un kas tiks darīts lai siltumnīcefekta gāzu koncentrāciju un gaisa vidējās temperatūras pieaugumu ierobežotu. Latvija var un, pat ļoti vēlams, ka Latvija līdzdarbojas Eiropas Kopienas klimata un enerģijas politikas realizēšanā. Tās viennozīmīgi ir jaunas iespējas, un, turklāt, šīs klimata un enerģijas politikas izvēles šogad neizbēgami noteiks praktiskās sekas un dzīves kvalitāti nākamajām Latvijas iedzīvotāju paaudzēm.