Foto: Noodlefish

21. gadsimta attīstības politika nav iedomājama bez ilgtspējīgas attīstības pieminēšanas. Ar ilgtspējīgu attīstību (IA) parasti saprot Norvēģijas ārlietu ministres Brundtlandes 1987. gadā organizētās “Vides un attīstības” komisijas darba noslēguma ziņojumā “Mūsu kopīgā nākotne” (1987. gads) izvirzīto definējumu – ilgtspējīga attīstība ir attīstība, kura apmierina šodienas vajadzības, neradot risku nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai.

Nepieciešamība pēc jauna attīstības modeļa radās, saprotot, ka dominējošais neo-liberālais attīstības modelis, kas par galvenajiem attīstības virzītājspēku uzskata tirgus liberalizāciju un ekonomiskas izaugsmi, nespēj nodrošināt sociālu taisnīgumu, drošību un dabas saglabāšanu. Resursi ir ierobežoti un to straujais patēriņa pieaugums 20. gadsimtā ir novedis pie situācijas, kad tie ir tuvu izsīkšanai un Zemes kapacitāte absorbēt patēriņa radīto piesārņojumu ir pārsniegta.

IA teorija ir diezgan ambicioza, taču plaši piesaukta, tāpēc būtiski ir nodrošināt tās konstruktīvu izmantošanu, neļaujot šo terminu degradēt. Jāatzīst ka jau tagad šis termins tiek lietots diezgan plaši un daudzkārt tiek pārprasta tā patiesā nozīme. Neskatoties uz precizitātes trūkumu un pārpratumiem, pastāv vispārējs konsensus, ka IA sevī iekļauj līdzsvaru starp sociālo taisnīgumu, ekoloģisko integritāti un ekonomisko attīstību. Citiem vārdiem to varētu traktēt, ka vides, sociālie un ekonomiskie jautājumi ir savstarpēji cieši saistīti un ir jārisina vienoti, neatrauti viens no otras.

Starptautiskie procesi

IA nav tikai akadēmiska disciplīna, bet arī politikas process. Bruntlandes ziņojuma iedvesmota, 1992. gadā Riodežaneiro, Brazīlijā norisinājās Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) konference par Vidi un attīstību, kurā valstu vadītāji pieņēma vairākas starptautiskas vienošanas, tai skaitā Deklarāciju par Vidi un attīstību (RIO deklarācija) un Rīcības programmu ilgtspējīgas attīstības īstenošanai jeb Agenda 21.

Citu starpā, Agenda 21 paredzēja izveidot IA komisijas, kuras apvieno valsts institūcijas, sabiedrisko un privāto sektoru. Parasti šo komisiju uzdevums ir organizēt un uzraudzīt valsts RIO deklarācijas ieviešanu nacionālajās valstīs. Arī ES aktīvi ir iesaistījusies šajā procesā un 2001.gada sākumā tika sagatavota ES ilgtspējīgās attīstības stratēģija.

Tomēr pētījumi liecina, ka pēc Rio konferences vides degradācija nav apstājusies un sociālā nevienlīdzība ir pieaugusipalielinājusies. Nabadzības izskaušanai ir jābūt prioritārai gan sociālo seku dēļ, gan tādēļ, ka nabadzības dēļ notiek tālāka vides degradācija.

Šajā sakarā 2002. gadā 10 gadus pēc Riodežaneiro konferences Johannesburgā, Dienvidāfrikas Republikā notika Pasaules Samita par ilgtspējīgu attīstību jeb Rio+10, kuras uzdevums bija izvērtēt Agenda 21 ieviešanas progresu. Johannesburgā tika parakstīta jauna politiskā deklarācija virzībai uz IA un pieņemts IA “Ieviešanas plāns”.

Politiskā līmenī pastāv lielas domstarpības starp dažādiem procesā iesaistītajiem politiskajiem blokiem: Eiropas Savienība, ASV, G77[1]+Ķīna, mazo salu valstis[2]. Attīstīto Ziemeļu politiskā dienaskārtība pamatā ir vērsta uz vides aizsardzību (klimata izmaiņas, bioloģiskā daudzveidība, gaisa kvalitāte u.tml.), kamēr jaunattīstības valstu interešu lokā ir veselības aizsardzības un aprūpes jautājumi, uzņēmējdarbības attīstība un ekonomiskās izaugsmes nodrošināšana. Līdz ar to IA politiskajā procesā iztrūkst tiesiski saistošu vienošanos taču Johannesburgas Sammitā valdībām izdevās vienoties par trim galvenās darbības jomām: nabadzības novēršana, ilgtspējīgi patēriņa un ražošanas modeļi un dabas resursu aizsardzība. Taču lielākais procesa devums IA virzienā ir vērojams tieši nacionālā līmenī.

Ilgtspējīga attīstība Latvijā

Sekojot ANO Ģenerālās asamblejas 7. sesijas nospraustajam mērķim – līdz 2002.gadam valstīm izstrādāt nacionālās ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, Latvijas valdība 2001.gadā uzsāka darbu pie nacionālās ilgtspējīgās attīstības stratēģijas (Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes – IAP) izstrādes. Šis ir pirmais nacionālais IA plānošanas dokuments Latvijā. Tajā ir izmantota sektoru pieeja (ietvara stratēģija, kas nosaka vispārīgus politikas virzienus un vadlīnijas), kad dažādu nozaru izvirzītie politikas mērķi un rīcības virzieni tiek apvienoti vienotā stratēģijā. IAP ieviešanas institucionālo struktūru pamatā veido Vides ministrija, kas uzņemas koordinējošu lomu, un IA Padome, kas nodrošina starpinstitūciju sadarbību IA jomā.

2007. gadā, sadarbojoties vairākām vides aizsardzības organizācijām, pēc Vides ministrijas pasūtījuma, tika sagatavots NVO ziņojums par IA Latvijā[3], kas apskatīja IAP plānošanas, ieviešanas un uzraudzības procesu. Šajā ziņojumā ir secināts, ka IAP nesniedz integrētu skatījumu uz ilgtspējīgas attīstības problemātiku, tām iztrūkst vīzijas un skaidru prioritāšu, līdz ar to ir apgrūtināta pamatnostādņu ieviešana. Kā specifiskie tā nozaru mērķi ir formulēti vispārīgu uzstādījumu formā un nav izmērāmi, bet daži no mērķiem ir formulēti uzdevumu līmenī. IAP arī neparedz skaidru laika nogriezni, kurā izvirzītie mērķi būtu jāsasniedz un nenosaka atbildīgās institūcijas. IAP arī netiek apskatīti ar ilgtspējīgiem patēriņa un ražošanas modeļiem saistītie jautājumi un tādējādi neveicina šai jomā izvirzīto globālo mērķu sasniegšanu.

Neskatoties uz to IA termins arvien vairāk tiek integrēts dažādos politikas plānošanas dokumentos un normatīvajos aktos, bet pamatā tajos, ko izstrādā Vides ministrija, vai tādos, kur to pieprasa ES. Diemžēl IAP nav spējušas ieviest vienotu pieeju jautājumiem par ilgtspējīgu attīstību un šis termins vēl joprojām tiek lietots ar dažādām nozīmēm.

Valdība ir apstiprinājusi un Eiropas Komisijai iesniegusi “Latvijas Republikas nacionālo pārskatu par ilgtspējīgas attīstības īstenošanu”[4]. Savukārt atbildība par IA jautājumiem no Vides ministrijas ir nodota Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai, kura ir uzsākusi darbu pie jaunās Ilgtspējīgās attīstības stratēģijas 2030.gadam izstrādes. Pašlaik ir sagatavots pirmais stratēģijas projekts, kas nodots diskusijām valdībā. Pēc IA Stratēģijas apstiprināšanas MK tā tiks tālāk virzītas apstiprināšanai Saeimā.

Atbilstoši „Attīstības plānošanas sistēmas likumam”[5], ilgtermiņa Ilgtspējīgās attīstības stratēģija 2030. gadam (IAS) ir hierarhiski augstākais ilgtermiņa attīstības plānošanas dokuments Latvijā. Līdz ar to Nacionālais attīstības plānam un citiem vidēja un īstermiņa (tai skaitā reģionālie) attīstības plānošanas dokumentiem ir jāsaskan ar Ilgtspējīgas attīstības stratēģijas nospraustajiem mērķiem un principiem.

Izstrādājot IA stratēģiju ir jāievēro Saeimā apstiprināto ilgtermiņa konceptuālo dokumentu „Latvijas izaugsmes modelis: cilvēks pirmajā vietā”, kas ir antropocentrisks skatījums uz Latvijas attīstības perspektīvām. Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģija nosaka valsts ilgtermiņa attīstības prioritātes un telpisko perspektīvu.

Atšķirībā no IA Pamatnostādnēm, IAS izstrādi organizē piesaistīta multisektorāla ekspertu komanda un liela uzmanība tiek veltīta plašākas sabiedrības iesaistīšanai dokumenta izstrādē. Pats stratēģijas izstrādes process balstās kompleksā pieejā:

• Zaļā grāmata (green book) – aprakstošs situācijas vērtējums, kas Latvijas gadījumā tika veidots no atsevišķu autoru sagatavotām esejām par ar IA saistītajiem jautājumiem: iekšējā un ārējā konkurētspēja, sabiedriskās vērtības.
• Ārējo ekspertu vērtējums (peer-review).
• Prāta vētras (kopumā 13), kurās tika apspriestas un analizētas zaļajā grāmatā piedāvātās problēmas un apskatīti iespējamie risinājumi.
• Sabiedriski forumi – dažādos Latvijas reģionos notiek diskusijas par sagatavotajām ilgtermiņa ilgtspējīgas attīstības dilemmām.

Taču diemžēl arī šajā gadījumā iztrūkst pārmantojamības, jo, piemēram, Zaļās grāmatas un IA dilemmu izstrādē netiek ņemta vērā pieredze no iepriekšējā IA pārvaldības posma. Nepietiekama ir arī starpministriju sadarbība, kas šajā gadījumā būtu ļoti aktuāla arī tāpēc, ka atbildība par IA stratēģijas izstrādi ir novirzīta no vienas ministrijas citai.

Piedāvātā IA stratēģija izmanto četru IA kapitālu (vides, sociālais, ekonomiskais un institucionālais) pieeju, ar mērķi maksimāli kapitalizēt katru no minētajām jomām. Līdz ar to stratēģija aizstāv stipras ilgtspējības pieeju[6].

Taču par lielāko trūkumu IAS projektā būtu jāmin pārlieku lielā paļaušanās uz resursu efektīvu izmantošanu. Praksē ir pierādījies, ka resursu efektivitāte, bet izmaiņām patēriņa modeļos, nesniedz gaidīto atdevi, bet var pat vēl vairāk pastiprināt resursu noplicināšanu. Neskatoties uz to jaunā IA stratēģija var kļūt par IA sistēmpolitikas iesākumu, IA jautājumus paceļot jaunā valsts pārvaldes līmenī.

Iespējamie risinājumi un to izvērtējums

IA stratēģijai ir jākalpo par līdzekli vienotas IA definīcijas un izpratnes radīšanā gan valsts pārvaldē, gan sabiedrībā kopumā. Bez tam IA pārvaldības vairs nav tikai valsts pārvaldes un to institūciju monopols, bet sabiedrības procesus būtiski virza arī nevalstiskas un privātas struktūras. Līdz ar to ilgtspējīgas attīstības pārvaldības sistēma ir jāveido pēc iespējas nehierarhiska un uz līdzdalību balstīta. Tāpēc IA plānošanas procesam ir jābūt ne tikai cikliskam un balstītam uz iepriekšējo pieredzi Latvijā un citās valstīs, bet arī pēc iespējas iekļaujošākam.

Taču būtiska ir ne tikai plānošana, bet arī ieviešana. Tāpēc ir jānosaka skaidra IA stratēģijas ieviešanas un uzraudzības sistēma, kas paredzētu arī nevalstisko organizāciju un sociālo partneru līdzdalību. Tāpat svarīgi ir izveidot mehānismus, lai nodrošinātu IA:

– vertikālo integrāciju – to, lai nacionālie un vietējie, vidēja un īstermiņa plānošanas dokumenti atbilstu IA stratēģijai un veicinātu tās nosprausto mērķu sasniegšanu. To varētu veicināt nozaru ministriju izstrādāti rīcības plāni IA stratēģijas ieviešanai. Līdzīgi plāni būtu jāveido arī vietējā līmenī.

– horizontālo integrāciju – lēmumiem ir jāveicina vides, sociālo un ekonomisko jautājumu savstarpēju integrāciju. Līdz ar to ir nepieciešams stratēģiskais ilgtspējīgas attīstības novērtējums un plašāka starpministriju un mērķa grupu sadarbība, kas var tikt realizēta caur IA padomi.

Tā kā ilgtspējīga attīstība ir vērsta ne tikai uz nacionālu, bet arī uz globālu problēmu risināšanu, svarīgi ir arī nodrošināt nacionālo mērķu sasaisti ar starptautiskajiem mērķiem, īpaši attiecībā uz Johannesburgas Sammita un Tūkstošgades attīstības mērķiem, kā arī ES IA stratēģijas mērķiem un prioritātēm.

Tāpat svarīga ir arī komunikācija ar plašāku sabiedrību un mērķa grupām. Tam par pamatu var kalpot arī IA indikatori, kuriem jābūt cieša sasaistītiem ar stratēģijā noteiktajiem mērķiem. Tāpat svarīgi būtu izmantot agregētus indikatorus, kas palīdzētu novērtēt kopējo procesa virzību un tiktu regulāri mērīti un komunicēti (līdzīgi kā IKP).

_______________________________

[1] Jaunattīstības valstu bloks, www.g77.org.

[2] http://www.un.org/special-rep/ohrlls/sid/list.htm

[3] http://politika.lv/temas/vide_un_ilgtspeja/15254/

[4] http://www.vidm.gov.lv/lat/darbibas_veidi/ilgtspejiga_attistiba/?doc=5109

[5] Spēkā ar 01.01.2009.

[6] Stipru ilgtspējību balstās uzskatā, ka kapitāla formas nav savstarpēji aizstājamas. T.i., lai sasniegtu IA, neviena no kapitāla formām nedrīkst samazināties.