Foto: nathanrussell
Vasaras brīvlaiks ir nozīmīgs skolēna izglītības etaps, kuru nevar uzlūkot tikai kā skolēna iespēju atpūsties.
Pēdējos mēnešos esam piedzīvojuši virkni provokatīvu paziņojumu, kā iespējams uzlabot izglītības sistēmu. Daži no ierosinājumiem jau paspējuši pagaist, kamēr citi kļuvuši par plašāku diskusiju objektu. Viens šāds reformu piedāvājums, par kuru viedoklis, šķiet, ir visiem, ir — pagarināt mācību gadu un attiecīgi — saīsināt vasaras brīvlaiku. Pirmajā mirklī apgalvojums, ka vairāk mācību dienu gadā uzlabos skolēnu akadēmiskos sasniegumus, šķiet pat ļoti loģisks. Tas taču ir tik pašsaprotami — ja jau skolēni katru dienu iemācās noteiktu vielu, tad, pagarinot mācību gadu par dienām X, arī skolēnu zināšanas pieaugs par apjomu X. Pat tad, ja tiek mainīts mācību vielas apjoms, var pieņemt, ka garākā laikā skolēni iemācīsies vielu labāk. Tomēr, lai cik pašsaprotama šī saikne arī liktos, tā reizē ir arī stipri pārspīlēta.
Mācību sprints un sociālais labums
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāvji atkal un atkal norāda, ka Latvijā vienā mācību gadā skolēniem ir jāmācās mazāk mācību dienu nekā citās valstīs. Reālās atšķirības starp Eiropas valstīm gan nav tik lielas, kā varētu šķist. Precīzāk, atšķirības starp valstīm vairumā gadījumu ir mērāmas dažās papildu darba nedēļās.[ 1 ] Arī saistība „garāks gads — labāki mācību rezultāti” nav nemaz tik acīm redzama. Pat Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (SSNP) pētījums[ 2 ], kuru līdz šim IZM bieži izmantojusi, lai attaisnotu savu politiku, šoreiz nesniedz nepieciešamo pamatojumu. Pat otrādi — Somijā, kas bieži tiek pieminēta kā izcilas izglītības paraugs, skolēni mācās tikai dažas dienas vairāk nekā Latvijā un nozīmīgi mazāk nekā vairumā Eiropas valstu. Savukārt Čehijā, kur ir salīdzinoši augsts mācību dienu skaits, izglītības rezultāti ir ļoti tuvi Latvijas rādītājiem. Protams, šādi apgalvojumi nevar skaidri parādīt, ka garāks mācību gads neuzlabo skolēnu sekmes. Tomēr tie skaidri parāda, ka, tikai pagarinot mācību gadu, cerēt, ka uzlabosies skolēnu sekmes, ir naivi.
Te iederas jautājums: kas liek domāt, ka, palielinot mācību dienu skaitu, skolēnu mācību rezultāti uzlabosies? Viens no argumentiem ir — skolēni ir noguruši un pārslogoti un, kā var pieņemt, tāpēc nedara to, ko no viņiem sagaida. Šo argumentu bieži piemin, lai pamatotu, kāpēc šādas reformas vajadzētu. Skolēniem esot pārāk daudz stundu un viņi esot noguruši. Runājot metaforās, IZM pārstāvji ir izteikušies, ka Latvijā skolēni ir spiesti skriet sprintu, kamēr citur Eiropā mācības esot vienmērīgs skrējiens. Ja mēs viņus tā nenogurdinātu, tad skolēniem akadēmisku izcilību sasniegt būtu kā sērkociņu pārlauzt. Te gribas jautāt, vai šādi, visu norakstot uz mācību procesa intensitāti, mēs nenovēršam uzmanību no īstajām izglītības problēmām? Citiem vārdiem, ir grūti noticēt, ka skolēnu darba rezultāti paaugstināsies tikai tāpēc, ka mācībām atvēlēs vairāk laika. Vēl grūtāk ir noticēt, ka mācību gada pagarināšana varētu paaugstināt skolēnu motivāciju, ko diezgan bieži min kā iemeslu, kas neļauj sasniegt mācību darba rezultātus.
Cits arguments — pagarinot mācību gadu, skolotājiem būšot vairāk laika diskutēt ar skolēniem. Atkal — tas izklausās loģiski līdz mirklim, kamēr sāk kritiski jautāt par pieņēmumiem, kas ir minētā apgalvojuma pamatā. Pirmkārt, šāds apgalvojums mudina domāt, ka līdz šim mēs esam dzīvojuši ar izglītības programmām, kuras fiziski nav iespējams realizēt tām atvēlētajā laikā. Tātad — nederīgām. Otrkārt, rodas jautājums, kāpēc skolotāji līdz šim nav skaļi aktualizējuši problēmu, ka viņiem nepietiek laika diskutēt? Kas pēkšņi ir mainījies, liekot saprast, ka mācību laiks ir par īsu pilnvērtīgām diskusijām? Šāds skatījums, savukārt, liek apšaubīt pedagogu spējas. Es pieņemu, ka ne pedagogu spējas, ne arī vēl pavisam nesen pieņemtos izglītības standartus mēs apšaubīt negribam. Tomēr apdomāšanas vērts ir jautājums, kāpēc tikai pirms dažiem gadiem pieņemtie izglītības standarti tagad, tos mēģinot ieviest klasē, izrādās nepraktisks sprints?
Vēl cits arguments, ko ļoti gribas pieminēt, ir apgalvojums, ka garais vasaras brīvlaiks, izmantojot ministra Roberta Ķīļa sulīgo apzīmējumu, ir „vēsturiski izveidojies skolotāju sociālais labums”. Te nediskutējot, vai tas tiešām ir vai nav sociālais labums, gribas jautāt — un tad? Ja tiešām profesijā, kam, kā bieži tiek norādīts, ir zems prestižs, mums ir nepieciešams šo sociālo labumu likvidēt? Tāpat jāņem vērā, ka var gadīties — likvidējot šo skolotāju „labuma netaisnību”, visām iesaistītajām pusēm var nākties uzņemties papildu izmaksas. Vai tas nozīmē, ka mēs visi esam gatavi maksāt, lai atņemtu skolotājiem, ministraprāt, negodīgo (vai varbūt nepelnīto) labumu? No šāda skatu punkta sociālā labuma arguments šķiet tikai sīkmanīgs farss. Vēl nedaudz paturpinot ķircināties, mēs varētu vērsties arī pret citām grupām, kurām ir šāds sociālais labums. Viena, kas uzreiz nāk prātā, ir Saeimas deputāti, kuriem ir pat vēl vairāk vēsturiski veidotā sociālā labuma. Jānobeidz, piekrītot izglītības eksperta Guntara Catlaka argumentam — šī diskusija drīzāk ir matu skaldīšana, jo tā nav par izglītības kvalitātes jautājumiem.
Asfalta slīpēšana un pēcskolas aktivitātes
Tomēr jokus pie malas. Ar sniegto aprakstu es negribu pateikt, ka ideja par vasaras brīvlaika saīsināšanu ir metama papīrgrozā. Drīzāk gribu parādīt, ka argumenti šai idejai tiek meklēti nepareizajā virzienā. Un te es nedomāju tikai finansiālus apsvērumus, kuru analīzes trūkst un kurus būtu rūpīgi jāpārskata[ 3 ]. Tomēr arguments, kuru domāju piedāvāt, skar vēl citu skatījumu.
Mans piedāvājums būtu brīvlaika garuma diskusiju uzsākt ar jautājumu: ko skolēni vasaras brīvlaikā dara? Viens no izglītības rezultātu skaidrojumu virzieniem paredz, ka nozīmīgu daļu no atšķirībām, kas veidojas skolēnu sekmēs, var izskaidrot ar skolēnu ārpusskolas aktivitātēm, ar kurām skolēni nodarbojas ārpus skolas[ 4 ]. Vasara visiem skolēniem nav vienāda. Daži apmeklē nometnes, dodas ceļojumos, daži strādā, piedalās koru, deju un orķestru festivālos un vēl citādi aktīvi turpina iesaistīties sociālajās aktivitātēs. Un tad ir otra skolēnu daļa, kas vasarā, kā man savas aktivitātes intervijā noraksturoja kāds skolēns, „slīpē asfaltu”: bezmērķīgi klimst, īsti nezinot, kur un ko ar brīvo laiku pasākt. Atsevišķi pētnieki norāda, ka vidusskolas pēdējās klasēs atšķirības starp šīm grupām ir pat mērāmas viena gada mācību vielas apjomā: ja vieni savās zināšanās ir sasnieguši 12. klasi, tad otri darbojas vēl tikai ar zināšanām, kas atbilstošas 11. klasei.[ 5 ] Tas nozīmē, ka vasaras brīvlaiks ir nozīmīgs skolēna izglītības etaps, kuru nevar uzlūkot tikai kā skolēna iespēju atpūsties. Tas jāuzlūko kā elements, kurā veidojas spēja darboties ar praksēm un zināšanām, ko paredz izglītības sistēma. Vienkāršiem vārdiem — par brīvlaiku vajag domāt, bet ne no tādas matu skaldīšanas perspektīvas, kādu pirms mirkļa aprakstīju.
Tie skolēni, kuri slīpē asfaltu, lai arī vasarā iegūst kādu nebūt pieredzi, visbiežāk nespēs šos savus pārdzīvojumus saistīt ar prasībām, kas ir izglītības iestādē. Attiecīgi — skola un vide, kurā viņi uzturas brīvajā laikā, ir pilnīgi nesaistāmas. Pagarinot mācību gadu, mēs iegūtu iespēju šādus skolēnus piesaistīt tādam laika pavadīšanas veidam, ko mēs uzskatām par akceptējamu. Citiem vārdiem, mēs viņus dabūtu nost no ielas un sadzītu atpakaļ skolā. Vai viņi tiešām apmeklētu stundas un šajā laikā tiešām mācītos, ir cits jautājums. Kā jau sākumā norādīju — ar ideju par īsāku brīvlaiku nav atbildams jautājums, vai skolēni garāku mācību gadu tiešām pavadīs mācoties.
Pavisam cits stāsts ir par skolēniem, kuri vasaru pavada, iesaistīti pulciņos, ceļo, piedalās festivālos u.t.t. Viņi apgūst iemaņas un zināšanas, kuras skolā varbūt nevarētu iegūt, un tas notiek citādāk, nekā skolā „pieņemts”. Attiecīgi — skolēni turpina mācīties, tikai bez konkrētas izstrādātas izglītības programmas un pieņemtās disciplīnas. Saīsinot brīvlaiku, mēs šiem skolēniem mazināsim izglītības procesa dažādību un netieši norādīsim, ka intereses, ar kurām viņi nodarbojas ārpus skolas, tā rupji sakot, nevienu neinteresē. Es pieņemu, ka šis nav mērķis, uz kuru ministrija virzās.
Dažādā vienlīdzība
Idejas, par kurām te rakstu, manuprāt, skaidri demonstrē vairākus secinājumus. Pirmkārt, jautājums par vasaras brīvlaika saīsināšanu, izmantojot patlaban minētos argumentus, ir pilnīgi bezjēdzīgs. Otrkārt, pati ideja par vasaras brīvlaika saīsināšanu nav ārā metama. Tomēr, lai tai būtu jelkāda nozīme, tā ir jāskata caur citu prizmu — nevis, ko tas dos vai atņems skolai vai skolotājiem, bet — ko tas dos vai atņems skolēniem.
Tāpat arī būtu jāmaina izpratne par brīvlaiku un tikpat nozīmīgi ir atsacīties no skatupunkta, ka skolēni ir vienota grupa. Skolēni ir dažādi, un šī dažādība ir daudz plašāka par sadalījumu „viegla” un „grūta” galva. Treškārt, saīsinot brīvlaiku, varētu nostiprināt vienlīdzību starp skolēniem, tomēr to sasniegtu, nevis palīdzot mazāk situētajiem, bet gan atņemot iespējas labāk situētajiem. Ceturtkārt, vienlīdzību efektīvāk varētu veicināt, piedāvājot skolēniem ar zemāku sociālekonomisko statusu vairāk iespēju, ko darīt vasaras brīvlaikā, dodot iemeslu neslīpēt asfaltu.