Foto: Brock
Ekosistēmu pakalpojumu vērtēšana naudas izteiksmē nav "kalkulatoriņš", ar kura palīdzību izvēlēties objektīvi pareizāko politikas attīstības virzienu.
Pēdējo gadu laikā acīmredzami palielinās sabiedrības izpratne un no tās izrietošās bažas par vides spēju nodrošināt pietiekoši kvalitatīvu dzīves vidi arī nākamajām paaudzēm. Šī raksta mērķis ir īsumā iepazīstināt lasītājus ar to, kas ir ekosistēmu pakalpojumi un to vērtības, kā arī iezīmēt, autora skatījumā, būtiskākās pretrunas, nekādā gadījumā nepretendējot uz aptverošu apskatu un analīzi. Zināmā mērā raksts turpina Pētera Strautiņa raksta “Cik maksāt par nesamaksājamo”[1] tēmu.
“Ekosistēmu pakalpojumu ekonomiskās vērtības” – izklausās ļoti moderni, bet neizdaru nekādus jaunatklājumus, apgalvodama, ka nekas jauns tas nav. Pirms vairāk nekā 100 gadiem šīs tēmas plašumu un pretrunīgumu, manuprāt, visprecīzāk formulēja Rūdolfs Blaumanis Indrānos: “Naudas vajadzība! Kam nav naudas vajadzīgs! Vai man tās nevajadzēja! Vai es nekā nezināju par oša krēsliem un ozola galdiem! Bet es nošķīru tos Indrānus, kas pilda manu maku, no tiem, kas iepriecina manu sirdi.”
Pēc šī emocionāli literārā ievada varētu arī pāriet pie teorijas. Jāuzsver, ka Latvijā jau veikts zināms darbs šajā jomā, galvenokārt gan saistībā ar Ūdens struktūrdirektīvas[2] ieviešanas prasībām[3]. Baltijas vides forums 2005. gadā sagatavojis arī “Natura 2000 teritoriju ekonomiskās novērtēšanas rokasgrāmatu”[4]. Ļoti iespējams, ka ir veikti arī citi pētījumi, par kuriem neesmu informēta.
Ko tad īsti saprot ar ekosistēmu pakalpojumiem? Lielbritānijas Vides, Pārtikas un Lauku Departamenta piedāvātā definīcija, kurai pilnīgi piekrītu, ir: “Ekosistēmu pakalpojumi ir dabas vides sniegtie pakalpojumi, no kuriem cilvēki iegūst tādu vai citādu labumu”[5], ar pakalpojumiem saprotot gan preces, gan pakalpojumus. Kā piemēru izmantosim mežus, sagrupējot mežu ekosistēmu pakalpojumus četrās grupās. Grupējumam izmantoju šobrīd laikam visplašāk atzīto Tūkstošgades Ekosistēmu Novērtējuma (Millennium Ecosystem Assessment) ieteikto dalījumu[6]. Meži rada (1) ekosistēmu produktus galvenokārt koksnes un mazākā mērā pārtikas un farmaceitisko izejvielu veidā, (citu ekosistēmu produkti ietvertu arī šķiedras, dabiskās krāsvielas, utt.), mežu ekosistēmas ģenētiskie resursi nākotnē varētu tikt izmantoti jaunu komerciāli izmantojamu lauksaimniecisko šķirņu selekcijai; tie veic (2) ekoloģisko procesu regulāciju – hidroloģiskā režīma, gaisa kvalitātes, klimata regulāciju un dabas katastrofu kontroli; meži sniedz (3) sabiedriskos un kultūras pakalpojumus, tie nodrošina rekreatīvos pakalpojumus un cilvēkiem gluži vienkārši var arī patikt konkrētā dabas vide, kas var arī kalpot kā iedvesmas avots, utt.; mežu ekosistēmas arī sniedz vairākus (4) pamatpakalpojumus, bez kuriem tie nekādi nevarētu sniegt nevienu no augstāk minētajiem pakalpojumiem — augsne, barības vielu aprite un veidošanās, ūdens aprite, gaisa aprite, dzīvotne visām mežos mītošajām sugām.
Gribu uzsvērt definīcijā iekļauto “no kuriem cilvēki iegūst tādu vai citādu labumu”. Vienmēr esmu turējusies pie uzskata, ka “mātei dabai” ir vienalga, vai meži ir vai nav, vai augu un dzīvnieku sugas (tai skaitā homo sapiens) izdzīvo vai izmirst, vai Zemes klimats mainās vai nē. Tie esam mēs, cilvēki, kuriem šie jautājumi nav vienaldzīgi vai nu dziļi personisku interešu dēļ, vai domājot par kaimiņu un nākamo paaudžu vajadzībām; ekosistēmu pakalpojumu ekonomiskā vērtēšana cenšas atspoguļot, ko mēs — cilvēki, sabiedrība, valstis — uzskatām par vērtībām un kā mēs tās izmantojam. Ekosistēmu pakalpojumu vērtēšana nav pašmērķis, tā galvenokārt analizē to, kā cilvēku darbības ietekmē izmainās ekosistēmu sniegto pakalpojumu kvalitāte un/vai kvantitāte vai nu aprakstošā (qualitative/non-monetary), vai monetārā formā (monetary).
Relatīvi vienkārši ir novērtēt tos ekosistēmu pakalpojumus, kas “pilda manu maku” tiešā veidā (parasti tie būs ekosistēmu produkti). Grūtāk ir ar pakalpojumiem, kas sniedz monetārus labumus netieši (piemēram, augsnes kvalitāte, aizsardzība pret plūdiem un vētrām, u.c. pakalpojumi ekoloģisko procesu un pamatpakalpojumu veidā) un ar “sirds” vērtībām. Ekosistēmu pakalpojumu kopējā ekonomiskā vērtība ir visu šo dažādo vērtību summa. Ilustrācijai var izmantot sekojošu attēlu[7]:
Vides ekonomisti izmanto dažādas metodes, ar kuru palīdzību iztulkot sirdij sniegtos labumus (kā arī citas vērtības, kas nav saistītas ar tiešu ekosistēmu produktu izmantošanu) maka labumos. Kā nekā, zināmā mērā vecais Indrāns taču ir gatavs maksāt par sirds iepriecināšanu, atteikdamies no iespējas iegūt peļņu no kokmateriāliem! Piemēram, var pētīt nekustamā īpašuma cenu atšķirības un kā tās korelē ar to vai citu dabas vērtību esamību nekustamā īpašuma teritorijā vai tā tuvumā, pieņemot, ka šādos gadījumos cilvēki ir gatavi maksāt vairāk. Var noskaidrot, cik cilvēki maksā, lai nokļūtu līdz tam vai citam viņus interesējošajam dabas objektam, pieņemot, ka tas zināmā mērā atspoguļo to, kā konkrētie indivīdi vērtē šo objektu. Var novērtēt, kādu ekonomisko labumu dotajā teritorijā rada konkrētais dabas objekts, piesaistot tūristus (kuri ne tikai maksā par transportu, ieejas maksu, bet arī par pārtiku, nakšņošanu, utt.). Var arī gluži vienkārši veikt iedzīvotāju aptaujas par to, cik viņi būtu gatavi maksāt par to, lai, piemēram, saglabātu to vai citu dabas objektu, vai analizēt dabas aizsardzības vajadzībām saņemtos ziedojumus.
Tātad, principā ir izstrādātas metodes, ar kuru palīdzību var mēģināt noteikt ekosistēmu pakalpojumu ekonomisko vērtību naudas izteiksmē. Taču man gribētos uzsvērt, ka, pirmkārt, ne vienmēr tas ir nepieciešams. Ekonomiskā vērtēšana vienmēr tiek veikta ar kādu mērķi. Parasti tas ir palīdzība lēmumu pieņēmējiem izvēlēties piemērotāko attīstības alternatīvu, vai izvēlēties ekonomiski izdevīgāko variantu konkrēta mērķa sasniegšanai, šādi pētījumi var arī stimulēt sabiedrības plašāku līdzdalību diskusijās pirms lēmumu pieņemšanas. Daudzos gadījumos iespējams veikt secinājumus jau brīdī, kad ekosistēmu pakalpojumi tiek vienkārši kvalitatīvi analizēti izvēlēto alternatīvu kontekstā (kā izmanīsies šo pakalpojumu kvalitāte un kvantitāte, un, galvenais, kā tas ietekmēs mūsu labklājību gan tuvākā, gan tālākā nākotnē, ja izvēlēsies alternatīvu A, B, vai C).
Otrkārt, jāatceras, ka monetārā vērtēšana nav pilnīga, jo izvēlētā vērtēšanas metode zināmā mērā nosprauž robežas — kuras vērtības tā spēj atspoguļot un kuras nē. Piemēram, izmantojot nekustamo īpašumu cenu analīzi Juglas ezera vērtību izteikšanai naudas izteiksmē, iegūtie rezultāti atspoguļos galvenokārt ezera estētiskās un tikai daļēji — rekreācijas vērtības, bet tā neatspoguļos ezera lomu hidroloģiskā režīma regulācijā, ūdens apgādē un neatspoguļos arī zivsaimniecības potenciālu.
Treškārt, ekosistēmu pakalpojumu vērtību novērtējums naudas izteiksmē ne vienmēr sniedz atbildes par šo vērtību sadalījumu. Kura sabiedrības daļa ir lielākie ieguvēji? Kuri ir lielākie zaudētāji? Uz kā pleciem gulstas attiecīgo ekosistēmu “uzturēšanas izmaksas” (visvienkāršākais piemērs te ir privātīpašnieks, kurš taču maksā par to, ka viņš savā mežā nedrīkst cirst tad un to ko viņam gribētos — ja ne tiešā veidā, tad negūtās peļņas formā)?
Un, visbeidzot, ekonomiskā vērtēšana naudas izteiksmē nav panaceja jeb “kalkulatoriņš”, ar kura palīdzību izvēlēties objektīvi pareizāko politikas attīstības virzienu. Kādēļ? Atgriezīsimies pie vienas no sākotnējām tēzēm, kuru uzsvēru raksta sākumā – tā atspoguļo, ko mēs, kā cilvēki, sabiedrība, valstis uzskatām par vērtībām un cik augstām vērtībām. Taču sabiedrības izpratne laika gaitā mainās, indivīdu izpratne par dabas procesiem (un uz šo izpratni balstītie lēmumi) var būt pretrunā ar jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem; mainās arī zināšanas par dabas procesu savstarpējo saistību un ietekmēm. Pētījuma rezultātus var ietekmēt pētījuma veicēju nostāja (neitralitāte vai tās trūkums) un no tā izrietošās iespējas manipulēt rezultātus.
No malas un tālienes vērojot (kopš 2002. gada notikumiem Latvijā sekoju ar interneta un draugu palīdzību), izskatās, ka saistībā ar ekosistēmu pakalpojumu vērtēšanu līdz šim Latvijā uzsvars bijis uz ūdens resursiem, mazāk — uz citiem resursiem (jeb, izmantojot raksta sākumā piedāvāto klasifikāciju, ekosistēmu produktiem) un citiem ekosistēmu vērtību veidiem. Zināmā mērā tas ir pilnībā saprotams — ūdens kvalitāte itin saprotamu iemeslu dēļ ir viena no augstākajām vides aizsardzības prioritātēm, tādēļ arī tam pievērsta lielāka uzmanība. Nākotnē, manuprāt, būtu interesanti paskatīties arī uz citiem Latvijā plašāk pārstāvēto ekosistēmu veidiem (meži; purvi), uzmanību pievēršot ne tikai šo ekosistēmu radītajiem produktiem, bet analizējot to lomu, nozīmi un ekonomisko ieguldījumu, veicot ekoloģisko procesu regulāciju un nodrošinot pamatpakalpojumus zemes izmantošanas veidu /nosacījumu /ierobežojumu kontekstā. Tas, savukārt, ļautu optimizēt zemes lietošanas ierobežojumus aizsargājamās teritorijās un zemes lietošanas nosacījumus pārējās teritorijās. Tas varētu arī palielināt sabiedrības un lēmumu pieņēmēju izpratni par ekosistēmu nozīmi ne tikai dabas aizsardzības kontekstā, bet Latvijas iedzīvotāju labklājības paaugstināšanā.
Nobeigumā gribētos uzsvērt, ka mani ļoti iepriecina sabiedrības interese par šo tēmu. Kā centos paskaidrot, monetārā un ekonomiskā analīze nav panaceja un visu problēmu risinājums, bet tā noteikti var kalpot kā viens no informācijas avotiem lēmumu apspriešanas laikā. Saskaroties ar kāda ekonomiskā novērtējuma rezultātiem, vienmēr ieteiktu painteresēties par izmantoto metodiku un kontekstu un nekrist pārmērībās, jo ne vienmēr nepieciešams monetārais novērtējums. Daudzās situācijās pietiek arī ar kvalitatīvu analīzi.
________________________
[1] Pēteris Strautiņš, “Cik maksāt par nesamaksājamo”; http://www.politika.lv/index.php?id=16366
[2] The EU Water Framework Directive; http://ec.europa.eu/environment/water/water-framework/index_en.htm
[3] skat. Latvijas Pašvaldību savienības publikācijas; www.lps.lv
[4] skat. www.bef.lv
[5] Department for Environment, Food and Rural Affairs “An introductory guide to valuing ecosystem services“
[6] skat. arī www.millenniumassessment.org
[7] Autores piezīme — dažādos avotos izmantots plašāks vērtību uzskaitījums, taču, paturot prātā raksta pamatmērķi, nolēmu apstāties pie šī pietiekami vispārējā uzskaitījuma