Foto: dadaierdai
Pašreizējā meža ciršana Latvijā pamatīgi apsteidz koku atjaunošanās ātrumu. Ja turpināsim cirst tādā pašā tempā kā 2002.gadā, tad visu atlikušo ciršanas vecumu sasniegušo mežu varētu nocirst 17 gados.
Šī teiciena, kura autoru diemžēl nezinu, konteksts ir ironija par vēlmi kaut ko izdarīt “uz priekšu”, pirms lielām pārmaiņām. Piemēram, iepirkt daudz lēto produktu, pirms cenas ceļas, vai kaut kā tā. Dažreiz tam ir jēga, vismaz pirmajā mirklī, citreiz atkal nav. Bet šoreiz virsrakstā galvenais nav ironija. Raksts būs par to, kas nodrošina mums elpošanu. Par mežu. Un aicinājums saelpoties diemžēl nav ironisks, ciktāl ir runa par meža nāvi. No otras puses, tas, protams, ir gana ironiski. Mežu taču pie mums paliek arvien vairāk. Tā sacīt, Marka Tvena vārdiem runājot, “baumas par manu nāvi ir stipri pārspīlētas…” Tāpēc vispirms dažas atkāpes.
Melnais stārķis, prieks un bēdas
Pirmā. Es atvainojos tiem, kuriem apnicis lasīt par melno stārķi. Pat garāmejot. Melnais stārķis, protams, nav Latvijas Alfa un Omega, mūsu visu dzīves nepieciešamība un mērķis. Ja varētu, es par viņu nerakstītu. Nelaime tāda, ka šis putns ir mans darba „objekts” un daudz kas no tā, ko daru — braukāju pa Latviju, tiekos ar cilvēkiem — ir saistīts ar šo putnu. Tāpēc dažkārt nākas viņu pieminēt kaut vai tāpēc, lai paskaidrotu, kāpēc esmu kaut kur bijis vai ko darījis.
Otrā. Cilvēkiem vienmēr ir gribējies atstāt citiem liecības par sevi un saviem darbiem. Kamēr vienīgais vizuālās iemūžināšanas veids bija gleznas, tā bija karaļu, bīskapu, karavadoņu un citu “vienlīdzīgāko” privilēģija. Fotogrāfijas izgudrošana radīja pamatu izmaiņām, un tehnoloģiju attīstība ir pārvērtusi to par teju ikviena ikdienas izpriecu vai nodarbi. Katram no mums ir reāli vai virtuāli albumi ar “Es un citi”, “es un manas mantas”, “es un mani dzīvnieciņi”, “vieta, kur es biju” un tamlīdzīgi. Dažus mēs izmantojam, lai uzsvērtu citiem savu nozīmību, dažus mēs nekad neatveram. Dažreiz mums ir svarīgi tikai citi un mēs glabājam viņu (vai viņu[1]) attēlus, lai grūtā vai priecīgā brīdī uz tiem lūkotos. Kad gribas raudāt vai kad sirds gavilē. Vai vienkārši — kā atmiņu “konservus”. Tāpēc es aicināšu jūs fotografēt.
Trešā. Emociju ir daudz un tās ir visdažādākās. No naida bezdibeņiem līdz mīlestības augstumiem, no sajūsmas šūpolēm līdz plakanai vienaldzībai. Līdzīgi kā krāsas, kuru faktiskais skaits mērāms miljonos. Vārdu krāsu apzīmēšanai jau ir daudz mazāk — daži desmiti. Gandrīz nekas nav balts vai melns. Taču bieži vien situācijas vieglākai saprašanai ir ērti visu pārvērst melnbaltā versijā un “spēlēties” ar to. Tāpēc es izmantošu tikai divus, diezgan vienkāršus emociju variantus. Prieks un bēdas. Manā modelī P un B. Neuztverot kā pašsaprotamu to, ka P ir labi un B ir slikti. Nekas nav ne labs, ne slikts pats par sevi. P ir P un B ir B. Es aicināšu fotografēt to, kas P, un to, kas B.
Ceturtā un pēdējā. Mums ir jauka dzīves gudrība. Dalīts prieks ir divkāršs prieks, dalīta bēda ir pusbēda. Es aicināšu jūs sekot šai atziņai un dalīties savā priekā un bēdās.
Lai P lielāks par B
Bet nu atpakaļ pie meža. Mežs ir valsts kapitāls. Mežs ir ainavas sastāvdaļa. Mežs ir nozīmīga ierāves[2] vieta. Mežs ir viens no nozīmīgākajiem skābekļa ražotājiem uz Zemes. Tā varētu turpināt vēl ilgi. Skaidrs, ka ikviens lasītājs zina šo vārdu. Ikviens to kaut kā iztēlojas un domā, ka saprot, par ko es te rakstu. Ar to pietiek. Bet mežs ir arī emocijas. Pareizāk, mežs ikvienam no mums rada emocijas. Kādas, tas atkarīgs no iepriekš minētā “meža tēla” katra mūsu apziņā, no saskarsmes pakāpes ar to un daudziem citiem faktoriem. Savukārt emocijas ietekmē mūsu dzīvi gan īslaicīgi, gan ilglaicīgi. Ja emocijas izraisa infarktu, tad dzīve ar to pašu beidzas. Emocijas, redzot savu mežu pēc 2005.gada janvāra vētras, ne vienu vien Zviedrijas mežu īpašnieku pamudināja “ķerties pie auklas” un izdarīt pašnāvību. Mēs ar kolēģi, savukārt, necik sen staigājām pa kādu ļoti nomaļu, aizsargātu Latvijas mežu, un viņš pauda patiesu prieku par redzamo — cik labi, ka, pateicoties Eiropai, šīs priedes varēs augt līdz 500 gadiem! Un tā tālāk. Vienā gadījumā emocijas rada reālus izdevumus bojāgājušā radiem, viņš pats vairs neko nevar izdarīt un pārtrūkst viss viņa iesāktais un iecerētais, ietekmējas citu cilvēku plāni un tamlīdzīgi[3]. Katrs no mums ar to ir saskāries. Savukārt prieks par redzēto, labs noskaņojums, morālais pacēlums var pamudināt radīt šedevrus, uzlabot attiecības ar līdzcilvēkiem, sekmēt ikdienas darbu un darīt daudz cita laba. Arī to zina ikviens, ja piedomā.
Patiesībā visus iepriekš minētos aspektus vajadzētu izrēķināt vērtības izteiksmēs, vērtējot ikvienas nozares rentabilitāti, lomu nacionālajā kopproduktā un citos modeļos. Vērtības taču rada cilvēki, tas ir — mēs, un ikkatra viena devums ir atkarīgs arī no tā, cik viņam P un cik B un kurā vienādojuma pusē viņš atrodas. Mani (savā modelī to apzīmēšu ar m) kā cilvēku, kura darbošanās laiks uz šīs zemes ir ierobežots, vairāk interesē, cik no manas dzīves laika es varu pavadīt apstākļos, kad Pm>Bm (mans viedoklis ir tāds, ka šis stāvoklis ir labāks, citu viedokļi var atšķirties), nevis otrādi, un mani neinteresē situācijas, kad 1000Bm = 1Pa (kur a ir kāds cits, teiksim, par mani vienlīdzīgāks modeļa dalībnieks). Lasītājiem, kas nav matemātikas fani, viss iepriekš rakstītais var izklausīties pēc murgiem, taču visi lēmēji ar šo zinātni ir draugos un saprot. Mūsu dzīves kvalitāti tehniski jau sen varētu izvērtēt skaitļos un iekļaut arī pragmatiskos prognožu aprēķinos (datoru kapacitāte to pilnībā pieļauj), tikai rezultāts var nebūt patīkams. Bet patiesībā es, protams, nezinu, kāpēc tas netiek darīts.
Tas, ko vairs neredzēsim
Atpakaļ pie meža un realitātes. Katru reizi, kad ieraugu svaigu cirsmu pie stārķa ligzdas, man sabojājas garastāvoklis. Uz ilgu laiku un paliekoši. Kļūstu nīgrs un rakstu riebīgas replikas žurnālos un internetā. Citi cilvēki atraujas no saviem tiešajiem darbiem, lai tos lasītu, un vēl vairāk — arī dažiem lasītājiem sabojājas garastāvoklis. Dažiem tāpēc, ka viņi man piekrīt, dažiem tāpēc, ka nē. Daži tērē laiku, lai rakstītu komentārus, un no darba atrauti ir visi. Viens otrs lasīto vēl atceras nereizē un varbūt sarunā kaut ko nevietā kādam tuvam cilvēkam. Tā redzētā iespaidā gadās arī man pašam. Sabojājas svarīgas attiecības, kas var ietekmēt pat visu dzīvi.
Kad kāds man tuvs cilvēks ieraudzīja savu bērnības dienu mežu “mežsaimnieciski sakoptu”, viņa nevarēja nomierināties pusi vasaras. Un errosies par to atkal un atkal, katru reizi, kad aizbrauksim uz savām lauku mājām. Jo durvju priekšā nocirstais mežs tur ir (pareizāk, vairs nav) un tāds paliks visu mūsu atlikušo mūžu. Statistiski mežs tur ir joprojām. Tas ir atjaunots un pēc 60, 100 vai, ja paveiksies, vēl vairāk gadiem būs atkal skaists mežs. Varbūt. Tikai mēs to nekad vairs neredzēsim.
Pirms dažām dienām kāds cilvēks mani veda pie vienas nesen atrastas melnā stārķa ligzdas un pa ceļam, starp citu, stāstīja: “Kāds te bija skaists mežs, kad es vēl biju puika! Tādas lielas egles… Tad, kā sāka griezt, visu izveda, ceļus izmuļļāja.” Stārķi atradām. Labā ziņa ir tāda, ka viss, kas iespējams, ligzdas apkārtnē jau ir “nogriezts.” Sliktā — ka pēdējās divas cirsmas zāģētas šopavasar un vēl pat nav izvestas. Stārķim zem ligzdas bija olas čaumalas, droši vien iztraucēts. Man, protams, sabojājās garastāvoklis un vienlaikus bija prieks par to, ka ligzda vēl ir. Ligzdas rādītājam — arī. Bet kāds noteikti lepojas ar šīm cirsmām. Viņš ir skaisti padarījis darbu, kas vairos viņa prieku. Pārvēršot šo situāciju modelī (vienādojumā), iegūstam Pa(2c) > Bm1+Bm2[4]. Ļoti iespējams, cirtējs ir nofotografējies un viņam mājās pie sienas ir liels foto: “Es un mana cirsma”. Es šo cirsmas attēlu ievietošu albumā “Vietas, kur esmu bijis, bet negribu atgriezties”. Taču man nāksies tur atgriezties, jo būs vēl jābrauc skatīties šo ligzdu. Un atkal iespaidošos no redzamās ainas, atkal bojājot dzīvi sev un citiem. Savukārt cirsmas radītājam pēc tam, kad par tās nociršanu iegūtie līdzekļi iztērēti, tā vairs nekādu pienesumu nedod (PaT2 = 0). Tātad, pievienojot vienādojumam laika funkciju, tā izskats mainās: Pa(2c)+0
Šīs pārdomas es rakstīju pavisam citam, valstiski finansētam izdevumam. Nederēja. Nesākšu spriest par iespējamajiem iemesliem, bet nedaudz žēl ieguldītā laika, tāpēc piedāvāju to politika.lv redakcijai. Redaktore to pieņēma, taču uzdeva precizējošu jautājumu par raksta tēmu. Es taču nevēršoties pret mežizstrādi kā tādu, bet pret tās veikšanas laiku un “saturu” — lai meža vietā nepaliek “Mēness ainava”, vai ne? Tā kā šādi jautājumi varētu rasties ne viņai vien, uzrakstīju šo piebildi.
Pirmkārt, raksts tiešām ir aicinājums katram un visiem, uz ko tas varētu attiekties, dokumentēt to mežu, kas mums katram mīļš, dārgs un svarīgs. Lielākā daļa cilvēku, kas nav tieši saistīti ar meža nozari, neaptver, kādā tempā “mežu sakopšana” veļas pāri Latvijai, un daudzi naivi, bet ļoti cilvēcīgi iedomājas, ka “mani” (resp. mežu manu durvju priekšā) tas neskars. Skars. Visus bez izņēmuma, ja vien jums nav palaimējies dzīvot kādā aizsargājamā teritorijā vai pie tās.
Otrkārt, mazliet šī tomēr ir vēršanās pret ciršanu kā tādu neatkarīgi no tā, cik pareizi un rūpīgi tā tiek veikta. Runa ir par kopējo apjomu. To vieglāk iztēloties, ja modelējam visus mūsu mežus kā 100 kokus. Viena koka nociršana pati par sevi nav ne laba, ne slikta. Mēs visi lietojam papīru, daudziem no mums ir malkas apkure, un no koka būvētas mājas. Kas gan tur slikts? Ja tas būs pirmais koks no 100, neviens to pat nepamanīs. Savukārt, ja nocirtīs pēdējo koku, tad tā būs globāla katastrofa, jo arī viss “labais” pazudīs — nebūs vairs koku, ko kurināt, no kā būvēt mājas u.t.t. Koki, protams, ataug, taču tikai tik ātri, cik tie aug.
Pašreizējā ciršana Latvijā pamatīgi apsteidz koku atjaunošanās ātrumu. Ja galvenās cirtes tiks cirstas tādā pašā tempā kā 2002.gadā, tad VISU (līdz pēdējam kokam, neatstājot nevienu kvadrātmetru kaut kā aizsargājama, kas, cerams, nekad nenotiks) atlikušo ciršanas vecumu sasniegušo mežu varētu nocirst 17 gados, bet pilnīgi visu mežu — 64 gados (vidējais rotācijas ilgums ir 79 gadi). Ja par pamatu ņem 2006. gada datus, tad stāvoklis ir “mazliet uzlabojies” — šajā gadā visa palikušā cērtamā meža nociršanai vajadzētu 21 gadu, bet visa meža “sakopšanai” — 77 gadus (pie rotācijas ilguma 78 gadi). Taču pozitīvās izmaiņas iemesls ir statistikā. 2005. gada vētras ciršu dēļ formālo “galveno ciršu” apjoms joprojām ir mazāks par paredzēto, bet daudz vairāk ir citu ciršu. Faktiski arī negalvenajā “sanitārajā” cirtē nocirsta meža vietā paliek plika vieta…
Saprast tādus terminus kā rotācijas ilgums un tamlīdzīgi parastam Latvijas iedzīvotājam, kas nepārzina nozares žargonu, ir diezgan sarežģīti, tāpēc —atpakaļ pie modeļa. Ja par pamatu ņem 100 koku modeli, mēs Latvijā esam nocirtuši aptuveni 30—50 koku (ar ātrumu ~2 koki gadā). Turklāt galvenā problēma ir tā, ka lēmumu pieņēmēji, pie galda strādājot, neredz savas politikas rezultātus. Tāpēc viņiem ir vienalga. Viņi taču neprasa nevienam, vai mums tāda politika ir vajadzīga. Tāpēc, ja viņi saņemtu simtus cirsmu fotogrāfiju jeb “parakstu pret šo politiku”, varbūt vismaz kāds no viņiem sāktu domāt, ko darīt.
Mēs taču valstī arī runājam par tūrisma attīstību un perspektīvām, ir lasīts par tūristu skaita kritumu. Tikai neesmu dzirdējis pat pieminam (varbūt man nav laimējies?), ka viens no krituma iemesliem varētu būt apskatāmās ainavas dramatiski strauja bojāšanās. Nav taču, uz ko skatīties — atsevišķi objekti kā Sigulda vai Kolkasrags vieni paši nelīdz. Mežinieki diskusijās par ciršanas ierobežošanu kā argumentu parasti min to, ka jāsaglabā ienesīga nozare un jānodrošina esošo pārstrādes jaudu vienmērīga noslodze, bet neviens pat neieminas, ka viņi uz ilgām desmitgadēm grauj daudzu citu nozaru eksistences iespējas un visiem citiem vienkārši “uzšķauda”.
______________________
[1] Tā nav drukas kļūda. Tā ir latviešu valoda gramatika, kas vīriešu un sieviešu dzimtes „viņus” un „viņas” ģenitīvā padara vienādus. Tas noteikti nav nejauši, jo dzimumam patiešām nav nozīmes.
[2] Amerikāņu rakstnieka O Henri (pareizāk, viņa tulkotāja) radīts termins.
[3] Nevaru atturēties šeit citēt kolēģa Ģ.Kasparsona teicienu — „Pēdējais, ar ko cilvēks var citiem ieriebt, ir nomirt nelaikā…”
[4] c šajā vienādojumā nozīmē „cirsma”.
Latvijas Ornitoloģijas biedrība