Autore: Linda JākobsoneUz planētas šobrīd dzīvo 7 miljardi cilvēku, no kuriem 1 miljards cieš no pārtikas trūkuma. Tas diemžēl nav nekas jauns.
20.martā Pasaules pārtikas organizācija (FAO) un nevalstiskā organizācija “Compassion in World Farming” Briselē rīkoja diskusiju par to, kādi ir šīs problēmas cēloņi un kādi iespējamie risinājumi, planētas iedzīvotāju skaitam pakāpeniski turpinot pieaugt.
Eiropas Savienības iedzīvotāji vien katru gadu izmet aptuveni 89 milj. tonnu pārtikas. Tātad vidēji uz vienu ES iedzīvotāju tas ir 179 kg gadā. Tā galvenie iemesli atšķiras dažādos sektoros. Piemēram, ražošanas procesā zaudējumi galvenokārt ir saistīti ar zudumiem, kas pārsvarā nav ēdami (piemēram, kauli) vai arī tehniskām problēmām. Ļoti ievērojami zaudējumi rodas tieši mājsaimniecību līmenī – tiek nopirkts par daudz pārtikas, tā netiek patērēta savlaicīgi un paliek veca utt. Tā iemesli ir saistīti ar patērētāju informācijas un zināšanu trūkumu, pārtikas neuzskatīšanu par pietiekošu vērtību, patērētāju gaumi (piemēram, neēst ābolu mizas vai maizes garozas), nepareizi noteiktiem derīguma termiņiem, nepareizu uzglabāšanu utt. Tirdzniecības sektorā daudz pārtikas iet bojā, jo nepareizi ir aprēķināts piedāvājums un pieprasījums, tiek izmantotas mārketinga stratēģijas, kas aicina pirkt vairāk (piemēram, divi par viena cenu), ir nelabvēlīgas temperatūras izmaiņas (piemēram, piena un gaļas produktiem) utt. Visbeidzot pārtikas zaudējumi rodas arī pakalpojumu sektorā, piemēram, pārāk lielas porcijas, grūti paredzēt, cik daudz klientu ieradīsies, Eiropā nav tradīcijas nest pārpalikušo ēdienu no restorāna uz mājām.[ 1 ]
Pārtikas zudumi rada nozīmīgu kaitējumu dabai kopumā, ne tikai Eiropas Savienībā, tiek patērēts daudz enerģijas, ūdens un citu resursu, kurus varētu izmantot lietderīgāk. Taču tā ir tikai viena no problēmām.
Līdz ar dzīves standartu pieaugumu pasaulē arvien pieaug pieprasījums pēc gaļas. Šobrīd attīstības valstīs iedzīvotāji patērē aptuveni 83 kg gaļas gadā, bet attīstības valstīs 31,1 kg.[ 2 ] Ir jāmeklē veidi, kā turpināt gaļas un piena nodrošinājumu, izmantojot resursus ilgtspējīgāk.
Pieaugot rūpnieciskai lopu audzēšanai, aptuveni trešā daļa pasaulē izaudzēto graudu šobrīd tiek izmantota lopiem. Ja šie graudi tiktu izmantoti cilvēku pārtikā, ar tiem varētu pabarot aptuveni 3 miljardus cilvēku! Papildus tam aptuveni 90% pasaulē saražotās sojas ir domātas tieši fabrikās audzētajiem dzīvniekiem. Rūpnieciskā lopu audzēšana ir radījusi konkurenci cilvēku uzturā izmantojamai pārtikai. Taču par katriem 6 kg proteīnu (piemēram, graudu), kas tiek doti barībā lopiem, tiek iegūts tikai 1 kg proteīnu gaļā vai citos produktos.
Taču konkurencē par pārtikas ražošanu ir iesaistīti ne tikai lopi. Par zemi un citiem resursiem, ar kuriem audzēt pārtiku, cīnās arī biodegviela. Lai sasniegtu ES izvirzītos mērķus biodegvielas ražošanā, tai nepieciešamās enerģijas kultūras nav iespējams izaudzēt tikai Eiropā. Tam vienkārši ir pārāk maz zemes. Tas noved pie zemju sagrābšanas un atsavināšanas citās pasaules vietās, kā arī mežu izciršanas, pārmērīgas ķīmiskā mēslojuma izmantošanas, ūdens piesārņošanas utt. Tiek lēsts, ka laikā no 2000. līdz 2010.gadam zeme atsavināta apmērā, kas līdzvērtīga 8 reizes Lielbritānijas teritorijai.
Papildus šiem apstākļiem risinājumu meklēšanu un ieviešanu apgrūtina īstermiņa domāšana mūsu ikdienas dzīvē un politisko lēmumu pieņemšanā, dažādu politiku atsevišķie mērķi (piemēram, enerģētikas politika, tirdzniecības politika, vides politika u.c.), kā arī ievērojams politiskās gribas trūkums.
Diskusijas laikā tika sniegti arī vairāki priekšlikumi, kas būtu darāms šobrīd individuālā, Eiropas un starptautiskā līmenī.
Izvairīšanās no pārtikas nonākšanas atkritumos ir iespējama visos pārtikas ķēdes posmos. Īpaši svarīgi tas ir Eiropas Savienībā un ASV, kur šī ir nozīmīga problēma. Pastāv uzskats, ka viens no iemesliem, kāpēc eiropieši tik vieglprātīgi izturas pret pārtiku un kāpēc tai vairs nav ievērojamas vērtības, ir tās cena. Pateicoties Eiropas Savienības Kopējai lauksaimniecības politikai (KLP), kas būtiski subsidē lauksaimniecības produktu ražošanu, eiropieši kopumā var atļauties ēst lētu pārtiku. Attīstītajās valstīs vidēji pārtikai tiek tērēti tikai 14% ienākumu, taču attīstības valstīs – 30 – 40%.
Ir jāpārskata enerģētikas politikas mērķi un tās īstenošana. Pastāv uzskats, ka sasniegt ES politikās noteikto enerģijas kultūru īpatsvaru vienkārši nav iespējams, jo enerģijas patēriņš arvien turpina pieaugt, līdz ar to arī pieaug apjoms, ka ir jāsaražo no šīm kultūrām.
Tāpat ir jāizvērtē cilvēku pārtikā izmantojamo graudu un citu kultūru izmantošana dzīvniekiem. Tas pats attiecas uz zivīm. Aptuveni trešā daļa nozvejoto zivju netiek izmantota cilvēku pārtikā, bet gan lai barotu citas rūpnieciski ražotas zivis vai dzīvniekus. Tāpat ir jāizbeidz beigtu zivju mešana atpakaļ jūrā, ja nozvejots ir vairāk nekā atļauts noteiktajās kvotās. Visbeidzot dzīvnieku pārtikā ir plašāk jāizmanto zāle, lopbarība un pārtikas atkritumi, nevis pārtika, kas izmantojama cilvēku uzturā.
Ir jāveicina lauksaimniecības attīstība attīstības valstīs. Pēdējo gadu laikā ir būtiski samazinājies ES atbalsts lauksaimniecībai attīstības valstīs. Tāpat visā pasaulē jāpievērš lielāka uzmanība tieši mazo lauksaimniecību attīstībai. Īpaši liela nozīme diskusijai par pārtikas nodrošinājumu ir šobrīd, kad notiek Kopējās lauksaimniecības politikas pārskatīšana. Subsidētai pārtikas ražošanai ne reti ir neilgtspējīga pieeja. Vairākas organizācijas aicina rūpīgi izvērtēt KLP gan no vides, gan veselības, gan pārtikas drošības aspektiem.
ANO īpašais ziņotājs pārtikas drošības jautājumos Olivier De Schutter šobrīd strādā pie starptautiskas vienošanās ar ilgtspējīgu patēriņu. Viņa aicinājums ir pievērst īpašu uzmanību patēriņa ilgtspējai, noteikt tā uzraudzības indikatorus gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī, iesaistīt diskusijā gan pilsoniskās sabiedrības organizācijas, gan zemnieku organizācijas.
Būtiska ir sabiedrības zināšanu vairošana un uzmanības pievēršana pārtikas drošībai un pētnieciskā darba turpināšana.
Un visbeidzot – ļoti būtiska ir katra paša pārtikas patēriņa izvērtēšana ikdienā. Arī mazāka dzīvnieku produktu izmantošana var būt labvēlīga videi, veselībai un planētas ilgtspējai. Tad varbūt, piemēram, ēst mazāk gaļas?
Vairāk informācijas par diskusiju ir šeit.
Feeding the world with 'Food Sense'
United Nations Special Rapporteur on the Right to Food
Preparatory Study on Food Waste Across EU 27
Rush for land a wake-up call for poorer countries, report says