Foto: Foto no autora personīgā arhīva
Krievijas “suverēnās demokrātijas” pamata īpatnība ir visu to demokrātijas pamatprincipu trūkums, kuri ir atzīti citās demokrātiskās valstīs.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins gandrīz katrā publiskas uzstāšanās reizē runā par demokrātijas attīstību viņa vadītajā valstī. Dažkārt viņš terminu “demokrātija” lieto savienojumā ar vārdu “suverēna”. Viens no Putina tuvākajiem sabiedrotajiem, prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks Vladimirs Surkovs paskaidro — suverēna demokrātija ir demokrātija ar nacionālām, Krievijas īpatnībām. Un šīs īpatnības Krievijai būtu jāsargā, lai saglabātu savu nacionālo identitāti. Nav gluži skaidrs, kas domāts ar “nacionālo identitāti”. Taču var pieņemt, ka Krievijas “suverēnās demokrātijas” pamata īpatnība ir visu to demokrātijas pamatprincipu trūkums, kuri ir atzīti citās demokrātiskās valstīs.
Putina astoņos valdīšanas gados īpatnību sakrājies gana. Apgabalu gubernatoru un autonomo republiku prezidentu tiešās vēlēšanas ir atceltas. Tā kā Maskavas un Sanktpēterburgas pilsētām ir tāds pats statuss kā autonomajiem apgabaliem, arī šo pilsētu galvas neievēl iedzīvotāji — mēru nominē prezidents, bet apstiprina pilsētas dome. Pieņemti likumi, kas aizliedz vēlēšanu apvienību dibināšanu un vēlēšanu procentuālo barjeru palielina līdz 7% gan iekļūšanai Valsts domē, gan reģionālajos parlamentos. Lai iegūtu tiesības piedalīties vēlēšanās, partijai ir jābūt vismaz 50 000 biedru un tai jābūt arī patstāvīgām nodaļām vismaz pusē no valsts 89 reģioniem.
Piemēram, Republikāņu partija, kuru vada Valsts domes deputāts Vladimirs Rižkovs, nespēja savākt 50 tūkstošus un netika reģistrēta. Tāds pats iegansts tika izmantots, lai atteiktu reģistrāciju Krievijas Tautas demokrātiskajai savienībai bijušā premjerministra Mihaila Kasjanova vadībā. Rižkovs stāsta, ka viņa partijas biedru sarakstu Federālā reģistra (Rosregistracija) ierēdņi pētījuši gandrīz vai ar lupu. Nereģistrētās partijas līderis ir pārliecināts, ka atteikuma iemesls nebija vis nepietiekamais biedru skats, bet gan viņa paša un dažu partijas biedru līdzdalība opozīcijas kustībā “Cita Krievija”. “Kļūt par politisku partiju šodien var vienīgi ar Kremļa svētību,” viņš saka. “Kremlim nav vajadzīga reāla opozīcija. Viņiem vajadzīga kabatas opozīcija, kura ir apmierināta ar savu stāvokli un nekur neiejaucas.”
Opozīcijas līderiem, kurus lietu stāvoklis neapmierina, jau sen atņemta iespēja par saviem uzskatiem informēt plašu auditoriju. Lielākajās Krievijas televīzijas kompānijās ir “melnie saraksti” ar politiķiem, kuriem liegta pieeja ēteram. Saprotams, ka šie saraksti nav uzlikti uz papīra. Taču ikvienam sabiedriski-politiskā raidījuma producentam ir jāzina, kuri politiķi nekad un nekādos apstākļos nedrīkst parādīties viņu producētajā programmā. Rižkova un Kasjanova vārdi šajos nerakstītajos sarakstos ir pirmajās vietās. Pat oficiāli atzītās opozīcijas līderi televīzijas ēterā parādās gaužām reti. Izņemot vienīgo valstij piederošo kanālu Rossija (RTR), visi pārējie televīzijas kanāli valstī ir privāti. Taču tam nav nekādas nozīmes, jo visu šo kanālu īpašnieki labi atceras, kā vienas dienas laikā nomainījās NTV televīzijas saimnieki. Jo, lūk, šīs televīzijas žurnālisti nesekoja nekādiem sarakstiem un nepildīja Kremļa činavnieku vēlmes.
Likumīgi žņaugi
Politiskās partijas nav vienīgās, kas uz savas ādas izjūt Krievijas demokrātijas īpatnības. Jūnija vidū savu darbību praktiski bija spiests izbeigt fonds Educated Media — nevalstiskā organizācija, kura nodarbojās ar žurnālistu apmācību, uzmanību galvenokārt veltot reģionālo televīzijas staciju žurnālistiem. Fonda darbība tika apturēta jau aprīļa beigās, kad nodokļu pārvalde iesaldēja organizācijas kontus un Iekšlietu ministrijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas nodaļas izmeklētāji apzīmogoja un konfiscēja datorus, kuros tika uzglabāta finanšu informācija.
Par iemeslu šim darbībām kalpoja incidents, kas janvāra beigās notika Maskavas Šeremetjevo lidostā. Fonda vadītāja Manana Aslamazjana un viņas kolēģe, nevalstiskās organizācijas Internews Europe attīstības direktore Džiliana Makormaka (Gillian McCormack) tika aizturētas, jo viņu bagāžā tika atrasta valūta — Aslamazjanai bija 9000 eiro, bet Makormakai — 10 000 eiro. Saskaņā ar Krievijas likumiem skaidras naudas summas, kas ir mazākas par 10 000 ASV dolāru, uz robežas nav jādeklarē. Aslamazjana vēlāk paskaidroja, ka abas ar kolēģi gluži vienkārši nav ņēmušas vērā eiro un dolāra kursa starpību. Saskaņā ar likumu abām bija jāmaksā sods par muitas noteikumu pārkāpumu. Maksimālā summa par šādu pārkāpumu ir 2000 Krievijas rubļu (aptuveni 38 lati). Tomēr nedz Aslamazjana, nedz Makormaka nekādu uzaicinājumu ierasties tiesā nesaņēma. Tā vietā Ekonomisko noziegumu apkarošanas nodaļas izmeklētāji ieradās Educated Media birojā.
Bet šim notikumam ir priekšvēsture. Žurnālistu apmācības organizācija Internews International, kas darbojas visā pasaulē, sāka darbību Krievijā 1992.gadā. Šo NVO finansē privāti labdarības fondi, kuru vidū ir arī Bill & Mellinda Gates Foundation, The Carnegie Corporation of New York un The Charles Stewart Mott Foundation. Internews pārstāvniecība Krievijā vēlāk pārtapa par patstāvīgu organizāciju Internews Russia. 1997.gadā tā tika reģistrēta saskaņā ar tālaika Krievijas likumdošanu un ar laiku kļuva par lielāko žurnālistu kvalifikācijas celšanas centru valstī. Vairāk nekā 12 000 žurnālistu ir izgājuši apmācību kursu Internews. Tagad viņi strādā ne tikai novadu medijos, bet arī lielajos dienas laikrakstos, radio un televīzijas kanālos.
2006.gada aprīlī Krievijā stājās spēkā jaunais likums par nevalstiskajām organizācijām, kurš būtiski sarežģīja Internews un līdzīgu organizāciju dzīvi. NVO, kuras saņem finansējumu no ārvalstu avotiem, bija jāveic pārreģistrācija un regulāri jāiesniedz Rosregistracija un nodokļu pārvaldei papildu finanšu informācija. Pārreģistrāciju spēja veikt nebūt ne visas Krievijā darbojošās NVO. Vairāk nekā puse (galvenokārt ārvalstu NVO vietējās nodaļas) vēl joprojām nav saņēmušas oficiālu atbildi no Rosregistracija par to, vai tās atbilst likuma prasībām un vai ir pārreģistrētas. Taču, neraugoties uz oficiālās atbildes trūkumu, NVO nebija atbrīvotas no pienākuma līdz 2007.gada 15.aprīlim iesniegt papildu finanšu informāciju.
Likuma autoru — prokremliskās partijas “Vienotā Krievija” deputātu skaidrojums bija vienkāršs: finansējums no ārvalstu avotiem ir bīstams Krievijas suverenitātei. Savu argumentu stiprināšanai viņi piesauca 2004. gada notikumus Ukrainā. Krievijas valdošā elite ir pārliecināta, ka oranžā revolūcija bija nevis ukraiņu vēlētāju aktīvas darbības rezultāts, bet gan ārvalstu inspirēts apvērsums, kurš tika finansēts, cita starpā, arī caur nevalstiskajām organizācijām. Tādējādi galvenais šībrīža uzdevums ir nepieļaut “oranžā apvērsuma” atkārtošanos Krievijā.
Organizācijas Transatlantiskie partneri pret AIDS pārstāve Jeļena Komarova skaidro, ka jaunais likums galvassāpes lielākoties rada tām organizācijām, kuras aktīvi piešķir dažādus grantus. “Ja granta summa pārsniedz 10 000 rubļu (aptuveni 190 lati), tad jāsniedz pilna informācija par granta saņēmēju, visi dati par viņu — dzimšanas datums un vieta, dzīvesvieta, pilsonība, adrese valstī, kuras pilsonis viņš ir, ja granta saņēmējs nav Krievijas pilsonis. Ja grants tiek piešķirts juridiskai personai, tad atskaitē jāuzrāda visi rekvizīti.” Grantu devējam ir jāiesniedz arī pilna atskaite par to, kā granta saņēmējs iztērējis viņam piešķirtos līdzekļus, turklāt šī norma attiecas arī uz tiem grantiem, kuri piešķirti pirms jaunā likuma spēkā stāšanās.
Nebūt ne visām NVO ir pa spēkam jaunās prasības izpildīt. Human Rights Watch Maskavas biroja vadītāja vietnieks Aleksandrs Petrovs stāsta, ka atskaišu rakstīšanai saskaņā ar jauno likumu viņi ir iztērējuši daudz vairāk laika un enerģijas, nekā iepriekšējos gados. “Bet mēs varam to atļauties, jo Human Rights Watch ir liela organizācija, kura var noalgot finanšu konsultantu un atraut darbiniekus no viņu tiešajiem pienākumiem — darbs no tā necietīs. Taču mazākām organizācijām — īpaši reģionos — ir daudz grūtāk. Tām parasti ir arī mazāks finansējums un tāpēc tās nevar atļauties noalgot papildu darbiniekus.”
Bez liekām partijām
Taču ne tikai jaunie noteikumi sarežģī dzīvi nevalstiskajam sektoram Krievijā. Saskaņā ar Demokrātijas un cilvēktiesību attīstības centra datiem pēdējā gada laikā apturēta vai pilnībā izbeigta vairāku desmitu NVO darbība Krievijā. Piemēram, tika pārtraukta Krievijas-Čečenijas draudzības biedrība Ņižņijnovgorodā. Tās vadītājs Staņislavs Dmitrijevskis tika sodīts ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem nosacīti par to, ka savā avīzē Pravozaščita publicēja Eiropas Parlamentam un Krievijas tautai adresēto čečenu separātistu līderu Aslana Mashadova un Ahmeda Zakajeva atklāto vēstuli. Vēstule tika publicēta 2003.gadā. Divus gadus vēlāk — 2005.gadā spēkā stājās likuma par cīņu ar ekstrēmismu jaunā redakcija un, pamatojoties uz jaunajām normām, Dmitrijevskis tika arestēts un apsūdzēts nacionālā naida kurināšanā. 2006.gada februārī tiesa piesprieda viņam sodu, bet tā paša gada decembrī Dmitrijevska vadītā organizācija tika aizliegta.
Šī gada aprīlī Dmitrijevskis tika aizturēts vēlreiz — viņš bija ceļā uz Maskavu, lai piedalītos “Nepiekrītošo maršā” (masu akcijā, kuru organizēja politisko un sabiedrisko organizāciju koalīcija “Cita Krievija”). Viņš tika aizturēts dzelzceļa stacijā, kad bija tikko kā izkāpis no vilciena. Milicija no viņa pieprasīja paskaidrojumu par to, “kādēļ viņš ir ieradies Maskavā” un vēlāk atbrīvoja. Taču demonstrācijā viņš vairs piedalīties nevarēja.
Starpreģionu sabiedriskā organizācija “Atvērtā Krievija” arī ir beigusi pastāvēt tāpat kā fonds ar tādu pašu nosaukumu, kurš ir finansējis neskaitāmus projektus izglītības un mediju jomās. 2006.gada sākumā fonda konti tika iesaldēti pēc Ģenerālprokuratūras pieprasījuma saistībā ar krimināllietu pret bijušajiem naftas kompānijas JUKOS līdzīpašniekiem. Bijušā organizācijas vadītāja, politoloģe un žurnāliste Irina Jasina uzskata, ka varas neapmierinātību izraisīja organizācijas biedru tiešā līdzdalība Komitejas-2008 dibināšanā. Tieši šī sabiedriskā apvienība vēlāk kļuva par “Citas Krievijas” kodolu.
Šķita, ka Internews Russia izdosies izvairīties no līdzīga likteņa. Galu galā tā taču nenodarbojās ar politiku, bet uzmanību veltīja tikai un vienīgi pamata nodarbei — apmācībai. Bet 2006.gada beigās Internews Russia apvienojās ar Educated Media, kļūstot par valstī lielāko žurnālistu profesionālās apmācības centru. Drīz pēc tam notika incidents muitā.
Kriminālprocess par jebkādiem finanšu pārkāpumiem fondā gan nav ierosināts. Vairāk nekā 2000 žurnālistu — gan Krievijas, gan Maskavā strādājošie ārvalstu mediju korespondenti — parakstīja atklāto vēstuli prezidentam Putinam, aizstāvot fondu Educated Media. Atbilde uz šo vēstuli nav sekojusi. 19.jūnijā visi vēstules parakstītāji saņēma elektronisku vēstuli no Mananas Aslamazjanas, kurā viņa pateicās par atbalstu un informēja, ka brauc prom no Krievijas…
Viens no potenciālajiem kandidātiem Krievijas prezidenta amatam, vai, kā pieņemts teikt, “Putina pēctecis” ir vicepremjers Sergejs Ivanovs. Tiekoties ar žurnālistiem Sanktpēterburgā viņš pzziņoja, ka gaidāmajās vēlēšanās galvenais uzdevums būšot nodrošināt tagadēja prezidenta “kursa pēctecību.” Citiem vārdiem, jāsaglabā neskarti visi “suverēnās demokrātijas” sasniegumi. Lai to īstenotu, vajadzīgs vien tāds nieks kā saglabāt esošo spēku samēru Valsts domē. Un tādēļ valstī nav vajadzīgas liekas politiskās partijas un nevalstiskās organizācijas, kas nav saistītas ar tagadējo varu.
'Sovereign democracy', Russian-style