"Latvijas Vēstnesis", 18. 07. 2001.Rubrika: Jurista Vārds

Jūlija pirmās divas nedēļas Satversmes tiesā atnāca ar krietnu daudzumu pieteikumu no privātpersonām, bet pagāja, tā arī nesagaidot nevienu ierosinātu lietu par šiem pieteikumiem.
Minētā realitāte jūtami atšķiras no iepriekš izdarītajām prognozēm. Šā raksta ietvaros centīšos rast atbildi uz jautājumiem “Kāpēc ir tā?” un “Ko darīt, lai būtu citādi?” Centīšos izvērtēt tos teorētiskos un praktiskos aspektus, kuri varētu noderēt ikvienam, kas apsver iespēju vērsties Satversmes tiesā.

Raugoties uz saņemtajiem pieteikumiem, iezīmējas viena pamatproblēma: precīzas informācijas trūkums par Satversmes tiesas vietu un lomu mūsu tiesību sistēmā. Masu mediju bagātīgi izsētā un pati par sevi pilnīgi pareizā “sēkla” – ka Satversmes tiesa pieņem pieteikumus no personām pamattiesību aizskāruma gadījumā – par sekmīgu konstitucionālo sūdzību var izaugt tikai tad, ja to sēj kaut nelielā daudzumā informācijas par Satversmes tiesas likuma 19.2 pantā ietvertajām prasībām. Praksē diemžēl biežāk šī “sēkla” dīgst “zilajā sapnī” par to, ka Satversmes tiesa ir kāda visiem pāri stāvoša institūcija, kas “pēc līdakas pavēles” palīdzēs ikvienā gadījumā, tāpēc atliek tikai izteikt vēlēšanos.

Liela daļa no Satversmes tiesā iesniegtajiem “pieteikumiem” neatkarīgi no to nosaukuma ir katra konkrētā cilvēka pārliecība par kādu pāridarījumu vai sāpe, kuru var saprast cilvēcīgi, bet kuras juridiskais risinājums nav meklējams Satversmes tiesā. Nereti Satversmes tiesu uztver kā institūciju, kurā vērsties pēc juridiska padoma.

Piemēram, S.kungs raksta: “Lūdzu palīdziet man atgūt 5,8 ha zemes -līdzvērtīgu mežu. Zemes privatizācijas likuma 4.pants. Paraksts. Ja nužni dokumenti, varu Jums aizvest.”[1]

Vēl daži fragmenti no “prasījumiem” Satversmes tiesai:

– “atbrīvot no darba Rīgas domes Komunālo un dzīvokļu jautājumu komitejas priekšsēdētāju J.Karpoviču”[2];

– “lūgt Saeimu apturēt tiesneses G.darbību ieņemamajā amatā”[3];

– “bez iestājeksāmeniem ieskaitīt Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātē”[4].

Satversmes tiesas reglamenta 67.punkts paredz, ka “nav izskatāms kā pieteikums – neatkarīgi no tā nosaukuma – dokuments, (..) kas acīmredzami neatbilst prasībām, kas likumā noteiktas pieteikumam”. Tādējādi iepriekšminētie “pieteikumi” nav nododami izskatīšanai Satversmes tiesas kolēģijā un līdz ar to neparādās tajā statistikā, ko minēšu turpmāk.

Ir iezīmējusies tendence šo Reglamenta punktu izmantot iespējami mazāk, lai pirmo praksi maksimāli noteiktu kolektīva institūcija – kolēģija. Atgādināšu: Satversmes tiesas likuma 20.pants paredz, ka “pieteikumu izskata un par lietas ierosināšanu vai atteikšanos ierosināt lietu lemj kolēģija triju tiesnešu sastāvā”. Satversmes tiesā ir izveidotas četras kolēģijas. Satversmes tiesas reglamenta 68.-70.pants paredz, ka tiesas priekšsēdētājs norīko kolēģiju, kas izskata pieteikumu un lemj par lietas ierosināšanu vai atteikšanos ierosināt lietu. Pie tam katru nākamo pieteikumu nodod izskatīt citai kolēģijai secībā, kādā pieteikums reģistrēts Saņemtās korespondences reģistrā. Kolēģijas norīkojamas to izveidošanas secībā. Lai sekmētu pieteikuma objektīvu un ātru izskatīšanu, tiesas priekšsēdētājs ar motivētu rīkojumu var nodot pieteikumu izskatīt citai kolēģijai.

Šobrīd reālā situācija ir tāda, ka vairums tiesnešu ir ikgadējā atvaļinājumā un par visiem pieteikumiem lemj Satversmes tiesas otrā kolēģija, kuras sastāvā ir Satversmes tiesas priekšsēdētājs A.Endziņš un Satversmes tiesas tiesneši J.Jelāgins un A.Ušacka (turpmāk – Kolēģija).

No 27 pieteikumiem, kas līdz 16.07.2001. (ieskaitot) nodoti izskatīšanai Kolēģijā, pirmajās divās jūlija nedēļās tika lemts par 23 pieteikumiem. Par 18 no tiem pieņemti lēmumi atteikties ierosināt lietu. Tikai 5 gadījumos no minētajiem 23 pieteikumiem Kolēģija ir saskatījusi iespēju, ka pēc papildu informācijas saņemšanas varētu tikt ierosināta lieta.

Šo pieteikumu analīze vedina atgādināt to, ko Satversmes tiesas priekšsēdētājs A.Endziņš vairākkārt uzsvēris, tiekoties ar masu mediju pārstāvjiem. Proti, Satversmes tiesa nav brīnumlīdzeklis, kas palīdzēs atrast taisnību ikvienā gadījumā. Tā ir tikai viena no valsts varas dalīšanas mehānisma sastāvdaļām. No vienas puses – svarīgs un iedarbīgs, no otras puses – ar striktiem ierobežojumiem saistīts institūts. Satversmes tiesa var iesaistīties problēmas risināšanā tikai:

1) likumā noteiktos gadījumos;

2) pēc likumā noteiktu personu;

3) likumā noteiktā kārtībā iesniegta pieteikuma.

Satversmes tiesas likuma 20.panta piektā un sestā daļa nosaka gadījumus, kad Satversmes tiesas kolēģija var atteikties ierosināt lietu. No minētajiem 23 pieteikumiem 13 gadījumos lietu atteikts ierosināt, pamatojoties uz 20.panta piektās daļas 1.punktu, proti, sakarā ar to, ka lieta nav piekritīga Satversmes tiesai.

Satversmes tiesas kompetenci izsmeļoši nosaka Satversmes tiesas likuma 16.pants un 2000.gada 30.novembrī pieņemtā likuma “Grozījumi Satversmes tiesas likumā” Pārejas noteikumu 5.punkts[5]. Šajās normās uzskaitītās Satversmes tiesā izskatāmās lietas nosacīti iedalāmas vairākās grupas, no kurām tikai viena – 16.panta 1.–3. un 6.punktā paredzētās lietas par zemāka juridiskā spēka normatīvo aktu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām ierosināmas pēc konstitucionālās sūdzības.

Satversmes tiesas likuma 17.panta pirmā daļa noteic, ka “tiesības iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu par likumu un Latvijas parakstīto vai noslēgto starptautisko līgumu (arī līdz attiecīgo līgumu apstiprināšanai Saeimā) atbilstību Satversmei, citu normatīvo aktu vai to daļu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām (aktiem) (16.panta 1.–3.punkts), kā arī Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi (16.panta 6.punkts) ir: (..) 11) personai Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā”. Savukārt Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmā daļa paredz, ka “konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai.”

Tādējādi viens no svarīgākajiem aspektiem ir tas, ka konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt tikai gadījumā, ja Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai. Ja konstitucionālajā sūdzībā nav ietverts prasījums, kas satur jautājumu par zemāka juridiskā spēka tiesību normas neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normai, šī konstitucionālā sūdzība nav piekritīga Satversmes tiesai.

Pieteikums par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā, ko iesniedz persona Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā, Satversmes tiesas likumā nosaukts par konstitucionālo sūdzību. Tomēr pēc satura Latvijas variants ir daudz šaurāks nekā konstitucionālā sūdzība tās klasiskā izpratnē, piemēram, Vācijā, Spānijā, Čehijā, Slovēnijā u. c. No vienas puses, mūsu konstitucionālā sūdzība ir konstitucionālā sūdzība, jo to var iesniegt tikai “Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā”, bet, no otras puses, tā nav “īsta” konstitucionālā sūdzība tādā ziņā, ka neparedz attiecīgo vispārējās jurisdikcijas tiesu lietu izvērtēšanu un iespējamā pamattiesību aizskāruma novēršanu pēc būtības.

Izvēloties šo modeli, likumdevējs ir centies izvairīties no vairākām problēmām. Ķelnes universitātes Austrumeiropas institūta direktors profesors Georgs Bruners (Georg Brunner)[6] savā pētījumā par indivīda pieeju konstitucionālajām tiesām Eiropā, izvērtējot Polijas Konstitucionālās tiesas pieredzi, atzīst, ka “neīstās” konstitucionālās sūdzības modelim ir dažas priekšrocības. Proti, tas mīkstina saspīlējumus attiecībās starp Augstāko tiesu un Konstitucionālo tiesu un pēdējai netiek pārmests, ka tā būtu “superrevīzijas” institūcija. Turklāt arī Konstitucionālās tiesas pārslogotība nav pārmērīga. Protams, šīs priekšrocības nes sev līdzi arī trūkumus. Būtiskākais no tiem – ar konstitucionālās sūdzības palīdzību persona savas pamattiesības var aizstāvēt tikai ierobežotā apjomā.

Katram no šiem variantiem ir priekšrocības un trūkumi. Šā raksta uzdevums nav diskusija par Latvijas izvēlēto modeli, bet tā realizāciju. Svarīgi ir atcerēties minētās atšķirības, lai velti netērētu laiku un spēku, iesniedzot Satversmes tiesā tai nepiekritīgus pieteikumus.

Tāpēc vēlreiz jāuzsver, ka Satversmes tiesā nav pārsūdzami vispārējās jurisdikcijas tiesu spriedumi pēc būtības. Satversmes tiesa nav tiesīga lemt par to, vai civillieta, krimināllieta vai administratīvā lieta izskatīta pareizā procesuālā kārtībā, vai vispārējās jurisdikcijas tiesa pareizi piemērojusi likumu vai citu normatīvo aktu, vai pietiekami izvērtēti pierādījumi, vai notiesātā persona vainīga nozieguma izdarīšanā utt.

Lielākajā daļā gadījumu no tiem, kad taisīts lēmums par atteikšanos ierosināt lietu, Satversmes tiesa ir saņēmusi tieši šādus, turklāt pat ļoti plaši un rūpīgi motivētus pieteikumus, kas tomēr nav piekritīgi Satversmes tiesai.

Piemēram, T.kunga pieteikumā[7] ietverts lūgums Satversmes tiesai nodrošināt izpildu raksta Civillietā izpildi.

S.kunga pieteikumā[8] lūgts izskatīt pēc būtības pieteikuma iesniedzēja civillietu par zemes īpašuma tiesībām, kā arī piedzīt par labu viņam no kāda pagasta padomes un Latvijas Republikas Centrālās zemes komisijas atlīdzību par nodarīto morālo kaitējumu.

M.kundze pieteikumā[9] lūdz Satversmes tiesu atcelt vispārējās jurisdikcijas tiesu spriedumus un uzlikt par pienākumu pieteikuma iesniedzējai piešķirtos kompensācijas sertifikātus izmaksāt naudā.

S.kungs uzskata, ka viņš notiesāts par neizdarītiem noziegumiem un lūdz Satversmes tiesu pārskatīt viņa krimināllietu un piespriest viņam kompensāciju Ls 5000 apmērā par morālo, fizisko un materiālo kaitējumu.

Visos šajos gadījumos Kolēģija ir konstatējusi, ka saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 85.pantu un Satversmes tiesas likuma 1. un 16.pantu lieta nav piekritīga Satversmes tiesai un, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 20.panta piektās daļas 1.punktu, pieņēmusi lēmumu par atteikšanos ierosināt lietu.

Tādējādi pirmais jautājums, kas būtu jāuzdod, pirms ķerties pie konstitucionālās sūdzības rakstīšanas, ir – vai tiesību aizskāruma pamatā ir zemāka juridiskā spēka tiesību normas neatbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību normai.

Kā piemēru konstitucionālajai sūdzībai, kas ir piekritīga Satversmes tiesai, minēšu divus pieteikumus.

Klementijs Rancāns (atļaujos viņu saukt vārdā, jo viņš pats par savu pieteikumu ir izteicies “Panorāmā”) ar LR prokuratūras pavēli atlaists no ieņemamā amata un darba prokuratūrā, pamatojoties uz Prokuratūras likuma 40.panta 2.punkta 3.apakšpunktu sakarā ar noteiktā pensijas vecuma sasniegšanu. Pieteikumā Satversmes tiesai apstrīdēta nevis pavēle par atlaišanu, bet norma, uz kuru pamatojas šis akts – Prokuratūras likuma 40.panta 2.punkta 3.apakšpunkts. Proti, pieteikumā ietverts prasījums par šā punkta atbilstību vairākām augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Lēmumā par šo pieteikumu Satversmes tiesas kolēģija konstatējusi, ka saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 16.pantu lieta ir piekritīga Satversmes tiesai. Šajā gadījumā gan lietu atteikts ierosināt cita šķēršļa dēļ, kas minēts turpmākajā izklāstā.[10]

Martins Perels (arī viņu atļaujos saukt vārdā, jo “LV” jau bijusi publikācija[11] par viņa lietu) uzskata, ka nav vainīgs nozieguma izdarīšanā, par kuru notiesāts, un ka Latvijas Kriminālprocesa kodeksa uzliktie ierobežojumi spēkā stājušos spriedumu pārskatīšanai aizskar viņa tiesības uz taisnīgu tiesu un liedz pierādīt, ka viņš nav vainīgs nozieguma izdarīšanā, par kuru notiesāts. Tādējādi konstitucionālajā sūdzībā ietverts prasījums par Latvijas Kriminālprocesa normu neatbilstību Satversmes 92.pantam (nevis attiecīgo krimināllietu pēc būtības). Satversmes tiesas kolēģija ir konstatējusi, ka šāds prasījums varētu būt piekritīgs Satversmes tiesai. Ņemot vērā to, ka Perela kungs apstrīdējis divas KPK nodaļas, viena no kurām ir izslēgta no kodeksa, bet juridiskais pamatojums dots par atsevišķu normu neatbilstību, Kolēģija ir pieņēmusi lēmumu par pieteikuma precizēšanu, aicinot Perela kungu “konkretizēt pieteikumu, norādot, kuri Latvijas KPK panti vai to daļas tiek apstrīdētas, no kura brīža tiek lūgts atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām, kā arī sniedzot pamatojumu par katras apstrīdētās normas neatbilstību Satversmē noteiktajām prasībām”. Vienlaikus Perela kungs uzaicināts atbildēt uz vairākiem jautājumiem, lai precizētu, vai pieteikums atbilst citām Satversmes tiesas likuma 19.2panta prasībām.

Otrs svarīgs aspekts attiecībā uz konstitucionālo sūdzību ir tas, ka personas tiesības vērsties Satversmes tiesā ir saistāmas tikai ar šās konkrētās personas tiesību aizskārumu. Proti, konstitucionālā sūdzība pieļaujama tikai gadījumā, ja apstrīdētais akts ierobežo tieši pieteikuma iesniedzēja tiesības, nevis kādas citas personas – drauga, kaimiņa utt. – tiesības (protams, iespējams aizstāvēt arī citu personu tiesības, taču tad ir jābūt attiecīgam pilnvarojumam). Pieteikumā ir jāietver konkrēta norāde uz to, ka šāds aizskārums pastāv.

Turklāt personas tiesības vērsties Satversmes tiesā ir saistāmas ar Satversmē nostiprināto cilvēka pamattiesību aizskārumu. Tādējādi konstitucionālajā sūdzībā norādāms konkrēts Satversmes pants, kurā paredzētās cilvēka pamattiesības ir aizskartas ar apstrīdēto tiesību normu, kā arī sniedzams juridiskais pamatojums.

Ivars Silārs (viņš savu viedokli vairākkārt izteicis arī presē) konstitucionālajā sūdzībā[12] apstrīd “Noteikumu par kārtību, kādā no Saeimas budžeta kompensējami izdevumi, kas deputātam radušies, realizējot savas pilnvaras” (apstiprināti ar Saeimas Prezidija 28.02.2000. lēmumu) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.un 91.pantam un likumiem. Kolēģija konstatējusi, ka pieteikumā ietverta norāde uz Satversmes 91.pantu, kā arī iesniedzēja nodokļu maksātāja statusu, taču nav juridiski pamatots, vai un kā vienlīdzības principa pārkāpums izpaužas tieši attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju. Šai sakarā nolemts uzaicināt pieteikuma iesniedzēju precizēt pieteikumā ietverto prasījumu, norādot “izvērstu juridisko pamatojumu par to, kā vienlīdzības principa pārkāpums izpaužas tieši attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju, proti, vai ir kādas tiesiskās attiecības, kurās pieteikuma iesniedzējs un deputāti, kas saņem kompensācijas, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, taču bauda atšķirīgu attieksmi; kā izpaužas šī atšķirīgā attieksme un kāpēc tai nav saprātīga pamata.”[13]

Ņemot vērā to, ka Satversmes 8.nodaļa darbojas samērā īsu laiku un tās piemērošanas prakse un zinātniskā analīze ir visai skopa, konstitucionālās sūdzības iesniedzējam, rakstot pieteikumu, un Satversmes tiesai, lemjot par lietas ierosināšanu vai atteikšanos ierosināt lietu, gaidāms visai grūts darbs.

Šauboties par to, kā interpretēt konkrētā Satversmes panta saturu, būtu izvērtējams Satversmes tiesas spriedums lietā nr.2000-03-01.

Spriedumā Satversmes tiesa ietvēra šādu atziņu: “Satversmes 89.pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta redzams, ka likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē ietvertās cilvēktiesību normas starptautiskajām cilvēktiesību normām, bet bijis gluži pretējs -panākt šo normu savstarpēju harmoniju.

Gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē. Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse, kas saskaņā ar saistībām, ko Latvija uzņēmusies (likuma “Par 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un 11.protokolu” 4.pants), ir obligāta attiecībā uz Konvencijas normu interpretāciju, un šī prakse izmantojama arī attiecīgo Satversmes normu tulkošanai.”[14]

Šobrīd Satversmes tiesā ir saņemts viens pieteikums[15], kurā dotas plašas atsauces uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi.

Pieteikumā apstrīdēta Valodu likuma 19.panta un Ministru kabineta 22.08.2000 noteikumu Nr.295 “Noteikumi par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju” atbilstība Satversmes 96.un 116.pantam. Pieteikumā norādīts, ka Satversmē iekļauto normu interpretācijā pēc sistēmiskās interpretācijas metodes pielietojama arī Eiropas cilvēktiesību tiesas attiecīgo pantu interpretācija un dota atsauce uz vairākiem šās tiesas spriedumiem attiecībā uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantu, kas nosaka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Par šo pieteikumu Kolēģija lems 18.jūlijā.

Var rasties praktisks jautājums, vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse, piemēram, spriedumi, uz kuriem konstitucionālajā sūdzībā ir atsauces, ir obligāti jāpievieno pieteikumam. Šobrīd esošā Satversmes tiesas prakse neprasa pievienot pieteikumam publiski pieejamus dokumentus, piemēram, Satversmi vai likumus. Tas pats attiecas arī uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, piemēram, spriedumiem.

Satversmes tiesas likumā ietverts jēdziens “persona”, kas atbilst Satversmes 8.nodaļā ietvertajam jēdzienam “ikviens”. Vairākos gadījumos “ikviens”, respektīvi, “persona”, var būt arī juridiska persona. Šādu pieeju Satversmes tiesa apstiprināja arī spriedumā lietā nr.2000-07-0409, ietverot tur atziņu, ka:

“Satversmes 91.pantā ietverto vienlīdzības principu var attiecināt arī uz juridiskajām personām kā fizisko personu kopumu. Šāda attieksme ir nostiprināta ne vien Eiropas valstu tiesu praksē, bet pat atsevišķās konstitūcijās. Tā Igaunijas Konstitūcijas 9.panta otrā daļa noteic, ka “tiesības, brīvības un pienākumi, kas uzskaitīti Konstitūcijā, attiecināmi uz juridiskajām personām tiktāl, ciktāl tie saistāmi ar juridisko personu vispārējo mērķi un šo tiesību, brīvību un pienākumu būtību”. Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 19.panta trešā daļa savukārt noteic, ka “pamattiesības attiecināmas arī uz iekšzemes juridiskajām personām, ciktāl šīs tiesības atbilstoši to būtībai ir iespējams piemērot juridiskajām personām”[16].

No minētajiem pieteikumiem nevienu pieteikumu nav iesniegusi juridiskā persona. Juridiskajai personai, kura iesniedz konstitucionālo sūdzību, būtu tajā jāietver arī pamatojums, ka attiecīgās pamattiesības pēc savas būtības ir piemērojamas juridiskajām personām.

Konstitucionālo sūdzību var iesniegt tikai tad, ja, kā to paredz Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrā daļa, “ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt minētās tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem (sūdzība augstākai institūcijai vai augstākai amatpersonai, sūdzība vai prasības pieteikums vispārējās jurisdikcijas tiesai u.c.) vai arī tādu nav.”

Jau minētajā Rancāna kunga konstitucionālās sūdzības gadījumā Kolēģija konstatēja, ka viņš 03.05.2001 ir iesniedzis prasības pieteikumu Rīgas Centra rajona tiesā. No pieteikuma un tam pievienotajiem dokumentiem neizriet, ka šis prasības pieteikums būtu izspriests. Tādējādi nav izpildīta Satversmes tiesas likuma 19.2panta otrajā daļā ietvertā prasība, ka konstitucionālo sūdzību var iesniegt tikai tad, ja ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Ņemot vērā konstatēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 20.panta piektās daļas 3.punktu, Kolēģija nolēma atteikties ierosināt lietu pēc šā pieteikuma.”

Prasība izmantot visas iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem ir cieši saistīta ar vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesībām iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā, ja vispārējās jurisdikcijas tiesa, izskatot civillietu, krimināllietu vai administratīvo lietu pirmajā instancē, apelācijas vai kasācijas kārtībā vai zemesgrāmatu nodaļas tiesnesis, veicot nekustamā īpašuma ierakstīšanu vai ar to saistīto tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā, uzskata, ka norma, kas būtu jāpiemēro, neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai (aktam).

Likuma “Grozījumi Satversmes tiesas likumā” Pārejas noteikumi šā institūta spēkā stāšanos ir saistījuši ar attiecīgu procesuālu normu pieņemšanu. Tā šo Pārejas noteikumu 1.punkts paredz, ka “Grozījumi Satversmes tiesas likumā attiecībā uz vispārējās jurisdikcijas tiesas pieteikumu par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā, izskatot civillietu vai krimināllietu, stājas spēkā vienlaikus ar attiecīgiem grozījumiem Civilprocesa likumā un Kriminālprocesa kodeksā”. Attiecīgus grozījumus Kriminālprocesa kodeksā Saeima ir iestrādājusi šā gada 15.februārī. Savukārt Civilprocesa likumā attiecīgi grozījumi izdarīti ar likumu “Grozījumi Civilprocesa likumā”, kas pieņemts šā gada 20.jūnijā. Pagaidām Satversmes tiesā nav saņemts neviens pieteikums no vispārējās jurisdikcijas tiesas.

Minētā likuma Pārejas noteikumu 2. un 3.punkts paredz, ka “grozījumi Satversmes tiesas likumā attiecībā uz vispārējās jurisdikcijas tiesas pieteikumu par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā, izskatot administratīvo lietu, stājas spēkā vienlaikus ar Administratīvā procesa likumu” un ka “grozījumi Satversmes tiesas likumā attiecībā uz zemesgrāmatu nodaļas tiesneša pieteikumu, veicot nekustamā īpašuma ierakstīšanu vai ar to saistīto tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā, stājas spēkā vienlaikus ar attiecīgiem grozījumiem Zemesgrāmatu likumā”. Šajā daļā attiecīgo institūtu izstrādāšana līdz galam pašreiz ir likumdevēja rokās.

Atkāpi no nosacījuma par visu vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu paredz 19.2 panta trešā daļa: “Ja konstitucionālās sūdzības (pieteikuma) izskatīšana ir vispārsvarīga vai ja tiesību aizsardzība ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem nevar novērst būtisku kaitējumu sūdzības iesniedzējam, Satversmes tiesa var lemt par sūdzības (pieteikuma) izskatīšanu, pirms ir izmantoti visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi.” Pieteikumam šajā gadījumā jāsatur pamatojums par minētajiem apstākļiem. Pagaidām Kolēģijas lēmumu, kas attiektos uz šo daļu, nav.

Jāuzsver, ka nedz konstitucionālās sūdzības iesniegšana, nedz pārstāvība Satversmes tiesā netiek saistīta ar pienākumu izmantot zvērināta advokāta palīdzību. Tomēr jāņem vērā, ka paša pieteikuma iesniedzēja interesēs ir iesniegt kvalitatīvi formulētu juridisko pamatojumu. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 20.panta sesto daļu, “izskatot konstitucionālo sūdzību (pieteikumu), kolēģija var atteikties ierosināt lietu arī gadījumos, kad sūdzībā ietvertais juridiskais pamatojums ir acīmredzami nepietiekams prasījuma apmierināšanai.”

Jāņem vērā, ka Satversmes tiesas likuma 18.panta pirmā daļa un 19.2panta sestā daļa nosaka vairākas prasības konstitucionālajai sūdzībai.

Proti, tā iesniedzama rakstveidā un tajā jānorāda:

1) pieteikuma iesniedzējs;

2) institūcija vai amatpersona, kas izdevusi apstrīdēto aktu;

3) lietas faktisko apstākļu izklāsts (arī tas, ka ir izmantoti visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi vai arī tādu nav);

4) pieteikuma juridiskais pamatojums (arī tas, ka aizskartas Satversmē noteiktās pieteikuma iesniedzēja pamattiesības);

5) prasījums Satversmes tiesai.

Līdzšinējā prakse rāda, ka Satversmes tiesa ir visai iecietīga un gadījumos, kad lieta varētu būt piekritīga Satversmes tiesai, bet pieteikumā ietvertais juridiskais pamatojums tā esošajā redakcijā kādā daļā ir nepilnīgs vai iztrūkst, tā vēršas pie pieteikuma iesniedzēja ar ierosinājumu papildināt vai precizēt pieteikumu. Šāda prakse ir bijusi attiecībā uz citu subjektu iesniegtajiem pieteikumiem un tā tiek turpināta arī attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzējiem. Tomēr velti cerēt, ka Satversmes tiesa rakstīs juridisko pamatojumu pieteikuma iesniedzēja vietā, tāpēc pirms konstitucionālās sūdzības iesniegšanas tas būtu rūpīgi jāpārdomā.

Noderīgu informāciju par Satversmes tiesas darbību, arī Satversmes tiesas likumu, Reglamentu, spriedumus un tiesas sēžu stenogrammas var lasīt Satversmes tiesas mājas lapā internetā. Tās adrese: http://www.satv.tiesa.gov.lv

Konstitucionālā sūdzība iesniedzama, nosūtot pa pastu (adrese: Jura Alunāna ielā 1, Rīga, LV-1010) vai iesniedzot Satversmes tiesas kancelejā. Noteiktais pieņemšanas laiks: pirmdien, trešdien, piektdien no 9:00 līdz 12:00; otrdien un ceturtdien no 13:30 līdz 16:00.

Cauri laiku lokiem esam iznesuši atziņu, ka “darbs dara darītāju”. Ceru, ka šās atziņas patiesums apliecināsies arī attiecībā uz Satversmes tiesā iesniedzamajiem pieteikumiem un Satversmes tiesas kolēģiju darbu un jau visai drīz proporcija starp lēmumiem par lietas ierosināšanu un atteikšanos ierosināt lietu būs pretēja tai, kāda ir bijusi šajās divās nedēļās.

___________________

1 Vēstule saņemta Satversmes tiesas kancelejā 09.07.2001. Reģ. nr. 89.

2 Vēstule saņemta Satversmes tiesas kancelejā 02.07.2001. Reģ. nr. 63

3 Vēstule saņemta Satversmes tiesas kancelejā 11.07.2001. Reģ. nr. 93.

4 Vēstule saņemta Satversmes tiesas kancelejā 02.07.2001. Reģ. nr. 68.

5 Minētais punkts paredz, ka “Līdz Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās dienai Satversmes tiesa turpina izskatīt lietas par Ministru kabineta un Ministru prezidenta administratīvo aktu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām”.

6 Der Zugang des Einzelnen zur Verfassungsgerichtsbarkeit im europäischen Raum. Report by Professor Georg Brunner (Institut fūr Ostrecht der Universität zu Koln) for the CoCoSem seminar in Zakopane, Poland, October 2000.

7 Pieteikumu reģ. nr. 19.

8 Pieteikumu reģ. nr. 22.

9 Pieteikumu reģ. nr. 10.

10 Satversmes tiesas 2. Kolēģijas 11.07.2001. lēmums par atteikšanos ierosināt lietu [pēc Klementija Rancāna pieteikuma (Pieteikumu reģ. nr. 11)].

11 R. Aksenoka. Par pasūtījuma slepkavību un kādu apsūdzības lietu// LV 27.02.2001. Nr. 32.

12 Pieteikumu reģistra nr. 25.

13 Satversmes tiesas 2. Kolēģijas 13.07.2001. lēmums par pieteikuma precizēšanu.

14 Spriedums lietā nr. 2000-03-01 “Par Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un 6. punkta un Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta 5. un 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89. un 101. pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam un Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 25. pantam”.

15 Pieteikumu reģistra nr. 28.

16 Spriedums lietā nr. “Par Ministru kabineta 1999.gada 6.jūlija noteikumu nr.249 “Grozījumi Ministru kabineta 1998.gada 6.oktobra noteikumos “Noteikumi par tirdzniecības kārtību tirgos, gadatirgos, ielu tirdzniecības vietās un izbraukumos” ” 1.1. punkta atbilstību likuma “Par uzņēmējdarbību” 4. panta otrajai daļai un 32. panta pirmās daļas 1. punktam, Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un “Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību” (VVTT 1947) III panta 4. paragrāfam, Ministru kabineta iekārtas likuma 14. pantam un likuma “Par Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas līgumu par brīvo tirdzniecību ar lauksaimniecības precēm” 3. panta otrajai daļai”.

Pēc personu pieteikumiem Satversmes tiesā ierosinātās lietas