Reiz kāds premjerministrs kādā teju Dieva aizmirstā valstī visiem ķibeles laikā ieteica – gludināt bikses un mācīties angļu valodu. Iespējams viņa ieteikums nebija diez ko populārs, jo modē nāca plēstie džinsi, tomēr valoda vēlāk noderēja. Daudz noderīgākas par angļu izrādījās franču valodas zināšanas.
Interesants ir daudzās grāmatās paustais – ka bezdarba apstākļos cilvēkam vajag mācīties un investēt sevī. Tomēr es atļaušos oponēt, atgādinot veco labo tautas gudrību – kamanas jātaisa vasarā, bet rati ziemā. Praktiski tā ir viena no problēmām (kā vismaz izskanēja publiskajā telpā), kādēļ nogrima Parex. Nevar pielietot ilgtermiņa risinājumus īstermiņa problēmām. Un piedodiet, ja es kaut ko ne tā saprotu.
No vienas puses, protams mēs investējot sevī un savās zināšanās uzlabojam spēju konkurēt darba tirgū. No otras puses, ir jau par vēlu smelt ūdeni, kad trauks apgāzts. Mācīties vajadzēja pirms kļūt par bezdarbnieku, nevis pēc. Lai arī pastāv uzskats – labāk vēlāk, nekā nekad – ir drūmi ieteikt bezdarbniekam iegūt bakalaura grādu, piemēram. Situācijā, kad pabalsts veiksmes gadījumā ir deviņi mēneši, risinājums, kuram nepieciešami 3-4 gadi ir nekam nederīgs.
Interesanti vai kursu apguve palielina konkurētspēju? Atceros, ka deviņdesmitajos bija ārkārtīgi populāri plašajā restrukturizācijā un reorganizācijā mācīties dažādos kursos. Visi ņēmās – sākot ar kasiera/kasesaparāta lietošanas kursiem un beidzot ar dažādiem datorkursiem un to pašu angļu valodu. Un toreiz varbūt tam arī bija jēga, jo iepriekš nebija nekādas vajadzības konkurēt darba tirgū.
Manuprāt daudz vērtīgāks īstermiņa risinājums varētu būt savu esošo zināšanu apliecināšana vai sertifikācija. Piemēram, svešvalodu zināšanu apliecināšana iegūstot starptautiski atzītu sertifikātu. Tas tomēr skaidri izmēra Jūsu svešvalodas zināšanas, ir vērā ņemams arguments darba tirgū, un kas pats svarīgākais ir salīdzinoši īstermiņa risinājums.
Es vakar vakarā domāju par to, kādēļ cilvēki nonākot bezdarba apstākļos ir gatavi savā dzīvē ieviest reformas un pievērsties kardināli citai dzīvei, izvēloties darboties pavisam citā jomā un nozarē. Manuprāt atbilde ir vienkārša – cilvēkiem nav ko zaudēt, un tieši tādēļ viņi ir gatavi riskēt. Man pagaidām vēl šķiet, ka ir ko zaudēt.