Pēdējās dienās daudzviet Eiropā un plašsaziņas līdzekļos pavīd cerīgas ziņas par to, ka zemākais punkts ir sasniegts. Šķiet, ka Eiropas Centrālā banka paziņoja, ka gaisma tuneļa galā beidzot ir saskatāma. Mani, tāpat kā daudzus līdzgaitniekus arī šī ziņa satrauc, un tā vien šķiet, ka savus prātus ar jautājumu – vai zemākais punkts jau ir sasniegts – ir nodarbinājuši visi sākot no Dombura un beidzot ar Rimšēviču.

Es no sava skatu punkta noteikti varu teikt – zemākais punkts ir sasniegts. Esmu nosūtījis pieteikumus vairākām pārdevēju vakancēm, kurās tiek piedāvāta alga robežā starp 200 un 300 latiem. Nekad neesmu vēlējies strādāt par pārdevēju, tomēr joprojām vēlos ēst. Arī mana kaimiņsmilškastes draudzene savu zemāko punktu sasniegusi. Lai arī viņai šobrīd pilnas rokas ar pilnīgi nelegāliem darbiņiem, dēvētiem par haltūrām, kā pagaidu risinājumu viņa atgriezusies darbavietā, kur strādāja pirms sešiem gadiem. Un varbūt labi, ka tā, jo apkures sezona asarām netic.

Tomēr atklāts paliek jautājums – vai ir iespējams vēl zemāks punkts? Un skatoties Vides faktu raidījumu un Semjonova atgādinājumu par to, ka tur aiz ekvatora cilvēki dzīvo mūžīgā nabadzībā, atbilde ir skaidra – kur krist vēl ir, cerams ne mums.

Pievēršoties patīkamākām lietām, iepriekšējā ieraksta komentāru iespaidā un varbūt tomēr mana apziņa arī vēl nesnauž, esmu sācis sevi vismaz nedaudz disciplinēt. No rītiem cenšos no gultas izkāpt līdz desmitiem (man ļoti patīk gulēt). Saklāt gultu, ko agrāk darīju reti un iziet ārā. Vairs neeju uz tuvāko piemājas veikalu, bet izvēles kārtībā mēroju ceļu uz vairāku kvartālu un pat kvartālu desmitu attālumā esošajiem veikaliem. Lai arī mans dienas iztikas daudzums ir 1.12 Ls, tomēr svaiga gaisa nozīmīgumu organismā neviens vēl nav atcēlis.

Tāpat esmu iesaistījies kādā projektā, kas patiesībā bija mana iniciatīva un par kuru es visticamāk nekad netikšu atalgots. Tomēr ceru, ka tas sagādās kaut nelielu prieku arī man. Turklāt tas ļauj uzturēt smadzenes formā. Pēdējā laikā arvien biežāk nepamet sajūta, ka lēnām sāku degradēties tādēļ, ka neko nedaru. Tad nu šī, pagaidām ir cīņa ar šo faktu.

Un jā, vēl, lai piedod man autortiesību aizstāvji, plašajā, nelegālajā interneta tīmeklī lejupielādēju itāļu valodas audio apmācību. Jau daudzus gadus manī mājo vēlme iemācīties šo valodu. Lai arī varbūt man nekad nebūs praktiskas vajadzības pielietot šīs zināšanas, tomēr iemācīties valodu noteikti nevar nākt par skādi.

Un, cik reizes pēdējā laikā Jūs esat pakustinājuši mazo pirkstiņu, savas lielās dzīves, mazo mērķu sasniegšanai?