Kad pirms pāris nedēļām posos uz Londonu, lai pavadītu 2 mēnešus slavenā britu think-tank jeb “domnīcā” Demos, draugiem un kolēģiem priecīgi klāstīju, cik ļoti gaidu iespēju uz laiku izrauties no Latvijas politikas sastāvējušā “pīļu dīķa” priekšvēlēšanu laikā un smelties iedvesmu cita (augstāka) līmeņa politikas kvalitātes vidē. Man sapņos nerādījās, ka sagadīšanās pēc kļūšu par vērotāju “lielākajai britu konstitucionālajai krīzei kopš Edvarda VIII atkāpšanās no troņa” (FT 16.05.09., citējot leiboristu deputātu), kuras sekas šobrīd vēl grūti prognozēt.

Skandāla priekšmets, par ko rakstījusi arī Latvijas prese, ir parlamenta apakšpalātas deputātu kompensējamie izdevumi, kas saistīti ar viņu uzturēšanos darbavietā Londonā, ja viņu dzīvesvieta ir citur. Par izdevumu publiskošanu ilgi un neatlaidīgi cīnījās gan mediji, gan sabiedriskās organizācijas (piemēram, MySociety), un ar sabiedrības atbalstu tie nesen nonāca atklātībā. Iepazīstoties ar to, kam tika tērēti simtiem tūkstoši mārciņu britu nodokļu maksātāju naudas, var saprast, kāpēc parlamentārieši tik izmisīgi centās šo informāciju slēpt: bikšu buktējamais rīks un masāžas krēsls, suņu barība un zirgu mēsli, fiktīvi mājokļa kredīta maksājumi un peldbaseina remonts, dārznieki un mājkalpotāji, un, protams, grāvja ap īpašumu tīrīšana. Atcerieties, kā viduslaikos ap pilīm mēdza rakt aizsarggrāvjus, lai naidnieki netiek klāt?

Izskatās, ka daudzi deputāti klusībā šobrīd vēlētos sev riņķī izrakt šādus “grāvjus”, lai pasargātos no mediju un sabiedrības sašutuma vētras, kas ik dienas pieņemas spēkā un prasījusi pirmos politiskos upurus. Tieslietu ministrs ir atkāpies no amata, divu prominentu Leiboristu deputātu darbība partijā apturēta, opozīcijas vadītāja parlamentārais palīgs iesniedzis atlūgumu, publiski pieprasīta Parlamenta spīkera atkāpšanās un daudzi deputāti domā par mandātu nolikšanu, jo “nevarot paskatīties uz sevi spogulī”. No 646 deputātiem uz šo brīdi 32 ir publiski solījušies atmaksāt valsts kasē (vai to jau izdarījuši) kopā vairāk kā 150,000 mārciņu apmērā, tajā skaitā par grāvja tīrīšanu (lūk, Demos apkopotie dati par kopīgo atmaksāto summu).

Tas, kas mani negatīvā nozīmē pārsteidza vēl vairāk, nekā personisko peldbaseinu remonts par valsts naudu, bija partiju reakcija. Vienīgais vidēji spēcīgais mea culpa gājiens izskanēja no opozīcijā esošās konservatīvās partijas, kuras vadība skaļi pateica, ka “štrunts par to, ka tas viss ir likumīgi, tas nav pareizi” un nedēļu pēc sprādziena uzņēmās iniciatīvu publicēt internetā visus savu deputātu izdevumus. Pie varas esošie leiboristi vēl līdz šim brīdim savā mājaslapā ne ar pušplēstu vārdu šo skandālu neuzrunā, savukārt “mazie brāļi” liberāldemokrāti ar vadītāja vēstules pārpublicēšanu nīkulīgi reaģēja tikai sestdien. Uz manu Demos kolēģu zvaniem ar jautājumiem par to, kuri deputāti atmaksās izdevumus, partijas nevēlējās atbildēt, strupi norādot, lai mēs sekojam mediju ziņu lentēm. Kārtējās vēlēšanas Lielbritānijā saskaņā ar nerakstīto konstitūciju plānotas pēc gada, un man ironiski gribas pavaicāt: par ko tad lai nabaga briti balso, ja visas abas galvenās partijas nopietni sasmērējušās un viņiem taču nav tradīcijas un katrām vēlēšanām dibināt jaunu “valsts glābēju” partiju?

Kas notiks tālāk? Spriežot pēc publiski pieejamās informācijas, būs izmeklēšana parlamentārā līmenī, speciāla Metropolitēna policijas veidota ekspertu komisija izskatīs sūdzības, gaidāmi vēl politiskie upuri, konservatīvie nākošajās vēlēšanās, visticamāk, pārņems varu, un steigšus notiks debate par būtiskām izmaiņām deputātu izdevumu atbilstības garantēšanai likuma garam.

Kāda tad ir morāle no šī netīrā grāvja Vestminsteras pievārtē, no kura, dubļiem aplipis, mēģina izrāpties britu politiskais establišments? Demokrātijas tradīciju ilgums, protams, atstāj pozitīvas pēdas valsts pārvaldes kvalitātē, bet tas nerada imunitāti pret kārdinājumu iedzīvoties uz nodokļu maksātāju rēķina. Tāpēc katrā sabiedrībā ir bezgala svarīgi neaizmigt sargsuņiem – medijiem un nevalstiskajām organizācijām – kas skatās uz pirkstiem tiem, ko esam ievēlējuši, un skaita savu naudu tautas priekšstāvju maciņos. Prieks, ka nākošajās nedēļās man būs iespēja klātienē vērot un piedalīties procesā, kad britu sabiedrība izteiks ierosinājumus kompensējamo izdevumu izmaiņām un regulējumam.