Februāra puteņu vidū nedēļas nogalē aizbraucu uz Londonu, lai satiktos ar mīļu draudzeni, pirms viņa uz ilgu laiku dodas prom uz otru pasaules malu. Notika brīnums: pelēkās ziemas debesis pavērās, spīdēja saule un gaiss viscauri bija maigs, silts un pavasarīgi smaržīgs. Skaistie Londonas dārzi un parki pārplūda ar romantiskiem pārīšiem, vecākiem, vecvecākiem, bērniem, suņiem, skrituļotājiem un piknikotājiem, kas visi līksmi svinēja pavasara sākumu.

Piemērotāku ietvaru mūsu tikšanās galvenajam mērķim – nesteidzīgām sarunām – bija grūti iedomāties, jo īpaši, kad iknedēļas Londonas izklaides žurnālā Time Out izlasīju šādu ieteikumu: “Čelsijas Dziedējošajā dārzā šajā nedēļas nogalē Sniegpulkstenīšu teātris un lieliskas mājās ceptas kūkas, ieeja no Gulbju takas”. Apraksts izklausījās pēc aicinājuma piedalīties pasakā, kam nespējām pretoties, tāpēc svētdienas rītā abas ar draudzeni devāmies meklēt Dziedējošo dārzu – bez mazākā priekšstata, kas mūs sagaidīs Gulbju takas (Swan Walk) galā.

Dziedējošais dārzs (Chelsea Physic Garden) izrādījās efejām apaugušiem mūriem ieskauts neliels parks vienā no Londonas smalkākajiem dzīvojamiem rajoniem, Čelsijā, pie paša Temzas krasta. Dārzs ir “dziedējošs”, jo to 1673. gadā nodibināja Londonas aptiekāru biedrība ar mērķi piedāvāt mācekļiem vietu augu dziedējošo īpašību pētniecībai. Mūsdienās dārzu pārvalda labdarības organizācija, kas cenšas turpināt gadsimtiem senās pētniecības tradīcijas un iepazīstināt ar tām plašāku sabiedrību. Šeit vēlaizvien rūpīgi kultivē neskaitāmus ārstniecības augus, sagrupētus īpašās dobēs un siltumnīcās, kas apzīmētas ar nosaukumiem, piemēram “Poison Bed” (indes dobe) vai “Tropical Corridor” (tropu gaitenis).

Visas šīs mulsinošās floras vidū goda vietā lepni slējās Sniegpulkstenīšu teātris. Tas izskatījās šādi:

Kā jūs redzat, “aktieri” ir padsmit dažādu šķirņu sniegpulkstenīši, izstādīti uz vairākpakāpju “skatuves”, kas ieskauta ar tumši violeta samta priekškaru. Svētdienas vidū Sniegpulkstenīšu teātri straumēm nāca skatīties tvīda uzvalciņos saposušies smalki ļaudis, tikko no baznīcas.

Man jums uzreiz jāsaka, ka teātrī nepiedalās visi sniegpulksteņi, kas rodami Dziedējošajā dārzā: pavisam te ir vairāk kā 100 Galanthus (pulkstenīšu latīniskais nosaukums) šķirņu, kas baltos puduros ziedēja visās malās. Manai nepieredzējušajai acij tie visi likās vienādi, tikai ĻOTI rūpīgi ieskatoties varēja pamanīt zaļu apmali dažu šķirņu ziedlapiņu galos. Sniegpulkstenīšus te varēja arī iegādāties: mazos podiņos tos apmeklētājiem tirgoja netālu no teātra.

Katru reizi, kad atminos savu piedzīvojumu pasakā par Dziedējošo dārzu, man jāsmaida. Svētdien par to atcerējos, jo beidzot arī manā dārzā cauri sniegam uzplauka pirmie sniegpulkstenīši, koķeti piešķiebtām galviņām: