Pirms astoņpadsmit gadiem man palika 18. Es to dienu atceros ar smeldzi, jo diemžēl man nebija iespējas šo nozīmīgo dzimšanas dienu svinēt uz barikādēm – togad mācījos Amerikā. Aizbraucu 1990. gada vasaras nogalē no Latvijas PSR, Padomju Savienības oficiāli atbalstītā apmaiņas braucienā uz pašu galveno naidnieku valsti, bet atgriezos pēc gada jau brīvā Latvijā.

Janvāra vidū no avīzēm uzzināju, ka Viļņā un Rīgā iet bojā cilvēki, bet man nebija nekādas iespējas sazināties ar savu ģimeni, lai noskaidrotu, vai visi dzīvi un kas vispār notiek. Iespējams, ka daudziem šī bloga lasītājiem to grūti iedomāties, bet toreiz nebija interneta un telefona sakari ar mājām līdz ar pirmo nopietno viļņošanos Baltijā pārtrūka. Savu zvaigžņu stundu piedzīvoja CNN, kas sagadīšanās pēc barikāžu laikā pārraidīja Persijas līča karu. Atceros, ka toreiz stundām ilgi sēdēju televizora priekšā uz grīdas, skatījos, kā Bušs seniors paziņo par gaisa spēku uzbrukumiem, amerikāņi tiešraidē met bumbas un raudāju zilas asaras, jo (1) izmisīgi nojautu, ka manās mājās arī šauj, bet to nezkāpēc neviens nerāda; un (2) asaras bija zilas, jo todien pirmoreizi mūžā atklāju, ka eksistē zila skropstu tuša. Dīvaini, kā prātā aizķeras visādas nenozīmīgas detaļas.

No vienas puses tā bija šausmīga sajūta – iet uz skolu, pildīt algebras mājasdarbus un apzināties, ka es NEZINU, kas šobrīd manā valstī notiek, un nespēju tai palīdzēt. No otras puses, šie notikumi, par ko man pašai toreiz bija tikai miglaina apjausma, manī pamodināja misijas apziņu par to, ka es varu gan kaut ko darīt konkrētajā laikā un vietā: man bija unikāla iespēja skaidrot katram, kas vēlējās klausīties, ka Latvija bija okupēta un ka nu mēs raujamies ārā no tās ļaunās sistēmas, kas saucās Padomju Savienība. Barikāžu dēļ es savā pilsētiņā pēkšņi biju kļuvusi par tādu kā vietēja mēroga slavenību no brūkošas impērijas, tāpēc mani aicināja uzstāties dažādos klubu un interešu grupu saietos, kur es cik nu vien spēdama stāstīju par Latviju, kuras mērķis ir atkal kļūt par neatkarīgu valsti. Iespējams, mani klausītāji domāja, ka esmu pilnīgi traka, lai gan ideja par neatkarību amerikāņiem principā likās laba. Viņi bažījās par manu drošību, daži pat centās pierunāt nebraukt mājās un palikt ASV mācīties tālāk un/vai pieprasīt politisko patvērumu. Man, savukārt, šķita pilnīgi nepieņemami bēgt no savas valsts, kad tur notiek galvu reibinošas lietas, par spīti kārdinājumam turpināt mācības kādā no Efeju līgas skolām. Es gribēju iespējami drīz atgriezties mājās un kaut ko aktīvi darīt Latvijas labā.

Tieši astoņpadsmit gadus vēlāk es (ne vairs zilām) asarām acīs atkal skatos CNN uz ASV prezidentu – šoreiz tās ir aizkustinājuma asaras priekā par to, ka prezidenta zvērestu dod jaunais brīvās pasaules līderis Obama. Manā valstī, no kuras neesmu aizbēgusi, vēl aizvien notiek galvu reibinošas lietas, un manu jaku rotā balta lentīte kā simbols nevardarbīgai pilsoniskai līdzdalībai, atbalstot akciju, ko ar domubiedriem uzsākām pagājušajā nedēļā. Misija ir mainījusies, bet nav beigusies 🙂