Par godu saulainajai piektdienai šodien ar kolēģēm pēc pusdienām izlēmām atklāt saldējuma sezonu un atgriezāmies darbā caur parku, priecīgi laizot „Polu”.

Vasarīgās noskaņas man atmiņā atsauca gadījumu pamatskolā, kad saldējumu uz ielas ēst skaitījās grēks. Es mācījos otrajā maiņā un uz skolu tajā dienā izlēmu doties gar „Bērnu Pasauli”, kur nopirku saldējumu Eskimo un, lepni to ēdot, soļoju pāris kvartālus pa Barona ielu līdz skolai. Skolā gaidīja nepatīkams pārsteigums: mani izsauca pie klases audzinātājas. Viņa bargā balsī prasīja, vai tas taisnība, ka es uz ielas esot ēdusi saldējumu. Jā, es teicu. Skolotāja uz mani pārmetoši skatījās, teica, cik tas esot nepieklājīgi un kur esmu ņēmusi naudu. Es atbildēju, ka 20 kapeikas man atlika no diviem rubļiem, ko man vecāki iedeva skolas pusdienām, kas maksāja rubli astoņdesmit (mēnesī vai nedēļā, īsti vairs neatceros). Skolotāja turpināja mani kaunināt, par ko tieši, īsti neatceros, bet sajūta, ka esmu pieķerta noziegumā, mani vajāja vēl ilgi.

Vēlāk nejauši uzzināju, ka mani nosūdzējis skaudīgs klasesbiedrs, kas redzēja manu noziegumu pa tramvaja logu.

Smieklīgākais šajā gadījumā ir nozieguma sastāvs – man tiešām žēl, ka neatceros, kādā veidā skolotāja pamatoja, kāpēc tas, ko esmu izdarījusi, ir slikti. Visticamāk, tas ierakstījās kopīgajā policejiski-militārajā padomju laika skolotāju-skolēnu savstarpējā saskarsmē, kur aizliegts bija viss, kas nav atļauts. Un saldējuma ēšana uz ielas laikam taču skaitījās ārpusreglamenta rīcība un tāpēc kaitīga.

Kopš tā gadījuma pagājuši vismaz 20 gadi un laiki it kā mainījušies – dzīvojam brīvā valstī, kur par saldējuma ēšanu publiskā vietā nevienam nekas nedraud. Tā vietā skolotājas izsauks policiju, ja ieraudzīs, ka savā mobilajā skolēns ievietojis politiski provokatīvu bildi, tādējādi, iespējams, paužot savu attieksmi pret konkrēto amatpersonu vai viņa amatā tikšanas procesu. Vai nav pienācis laiks mainīties arī skolotājiem, vai vismaz izlasīt Satversmes 100. pantu?