Pirms vēlēšanām viens bārdains politiķis mums stāstīja par to, ka daudzbērnu ģimene – tas esot seksīgi. Tagad plašajās mediju ārēs nu jau labu laiku cirkulē šausmu stāsti par to, ka latvieši izmirst. 2100. gadā viņu būs vairs tikai 300 000, brīdina eksperti. Iznīks valoda, izzudīs kultūra. Loģisks secinājums – latviešiem vajadzētu saņemties, kļūt seksīgākiem un veidot kuplas ģimenes. Nost ar gejiem, karjerām, kredītsaistībām, rokenrolu un dzīves baudīšanu! Visi sadalās pa pāriem, un marš uz guļamistabu!
Es gan neesmu pārliecināts ne par šī “nācijas vairošanās plāna” nepieciešamību kā tādu, ne arī par gaidāmo labvēlīgo efektu.
Rūpes par latviešu valodas un kultūras saglabāšanu ir pamatotas. Taču vai šādas smalkās vērtības mēs saglabāsim tādā rupjā, fizioloģiskā veidā? Vai kultūra tiešām izplatās kā seksuāli transmisīva slimība? Un valoda – attīstās un izkopjas grūtniecības laikā? Man ir pamatotas aizdomas, ka Latvijas izglītības sistēma knapi tiek galā ar pašreizējo audzēkņu skaitu. Protams, mēs jau varam citēt arī klasiķus, lai pamatotu savas nācijas glābšanas idejas: “Visa veida kultūra ir atkarīga no cilvēkiem, nevis otrādi; attiecīgi, lai saglabātu kādu noteiktu kultūru, ir jāsaglabā tas cilvēks, kas to rada.” Ak, cik skaisti vārdi! Taisni vai gribētos šo citātu pielikt pie sienas Kultūras ministrijā. Vai ne? Bet varbūt tomēr nevajag. Citāts ir no Ādolfa Hitlera grāmatas “Mein Kampf”.
Jāatzīst, ka ekspertu tekstos par latviešu izmiršanu ir jūtamas diezgan nepatīkamu ideju vēsmas, kas patiesībā nav nemaz tik tālu no minētā klasiķa. Sak’, ja mums nebūs savu bērnu, tad būs jāuzņem svešie. Svešie – tas ir kā? Ar nepareizu ādas krāsu vai ne tādu acu slīpumu, kāds mums šķiet pieņemams? Bērnus mēs gribam, taču mums ir nepieciešami “pareizie” bērni, īsti latvieši. Lai ko nu tas varētu nozīmēt. Vismaz manā dzimtas kokā ir atrodami gan poļi, gan ebreji, pat viens arābs ir. Varbūt tas nozīmē, ka esmu kādas zemākas šķiras puslatvietis, nezinu… To droši vien noteiks eksperti. Viņi noteikti nelasa tādas muļķības, kādas raksta, piemēram, neirobiologs Kenans Maliks savā grāmatā “The Meaning of Race” – ka pārspīlēta uzmanības pievēršana tam, kuri indivīdi nepieder mūsu grupai (tā vietā, lai noteiktu, kuri ir mums piederīgie) ir rasisma ideju pamats.
Taču uzmanības vērts ir arī kāds cits aspekts. Globālā situācija pasaulē nu nekādi nevar pamatot aicinājumu vairot cilvēku skaitu. Prognozes liecina, ka līdz 21. gadsimta vidum homo sapiens sugas pārstāvju populācija sasniegs deviņus miljardus. Jau šodien puse no pasaules iedzīvotājiem dzīvo nabadzībā, vairāk nekā miljards cieš badu. Un tas ir, neskatoties uz maksimālu dabas resursu izmantošanu un tehnisko attīstību. Mīlīši, mūsu jau ir par daudz šai zemeslodei! Šādā situācijā aicināt kādu atsevišķu cilvēku grupu aktīvāk vairoties ir, maigi izsakoties, neprāts. Arī tad, ja mēs domājam par latviešu kā grupas bioloģisku izdzīvošanu, no ģenētikas viedokļa mūsu sajaukšanās ar citiem ir pat ļoti vēlama.
Un visbeidzot – necelsim “latvieti” kaut kādas superaizsargājamas sugas līmenī! Paskatīsimies apkārt, kas cilvēka ietekmes dēļ notiek ar dabu. Dīvains zvērs ir tas cilvēks. Tāds, kurš aktīvi un apzināti iznīcina savas eksistences pamatus. Veselas ekosistēmas, dzīvnieku un augu sugas izzūd mūsu ietekmes dēļ. Siltumnīcas efektu izraisošās gāzes, arvien plašāka augsnes ekspluatācija, paplašinoties pilsētām, lauksaimniecībai un industrijai, pārāk intensīva medīšana un zveja. Tas viss ir novedis pie tā, ka šodien ir apdraudēta 12% putnu, 20% mugurkaulnieku un gandrīz 40% zivju sugu pastāvēšana. Daba ir vienota sistēma. Ja pārāk daudz tās daļu izzūd, var sabrukt viss kopums, kas izraisīs ekoloģisku krīzi. Un rezultātā tiks apdraudēta arī homo sapiens eksistence. Tajā skaitā – latviešu.
ANO 2010. gadu ir pasludinājusi par starptautisko bioloģiskās daudzveidības gadu. Un ko dara latvietis? Latvietis čīkst par neesošu problēmu (cilvēku izmiršanu) un aicina uz absolūti neracionālu rīcību (vairosimies Latvijai). Tā vietā derētu sākt cienīt pašiem sevi, savu valodu un kultūru visās tās izpausmēs. Rūpēties par to, lai mūsu mazbērni pirmkārt būtu gudri un kulturāli bagāti, nevis daudzskaitlīgi bauri. Padarīt mūsu kultūrvidi pievilcīgu tiem “citiem”, kuri mums pievienosies. Tas ir mazdrusciņ sarežģītāk nekā doties uz guļamistabu. Taču rezultāts būs labāks gan latviešiem atsevišķi, gan visai pasaulei kopā.