Kopš atgriezos no atvaļinājuma jūnija beigās, man daudz laika nākas pavadīt, lasot Latvijas medijus. Nē, tas nav tāpēc, ka atvaļinājumā galīgi zaudēju kontaktu ar dzimteni, bet gan tāpēc, ka PROVIDUSam top monitoringa ziņojums par Latvijas mediju tendencēm kopš 2007. gada sākuma.

Lasot monitoringa rezultātus, kas sakrāti pēdēja pusgada laikā, mani nepamēt sajūta, ka Latvija, kur dzīvoju es, un Latvija, par kuru raksta avīzes, ir divas diezgan atšķirīgas valstis. Avīžu Latvijā dzīvo mistiski cilvēki, ko pieņemts apzīmēt ar vārdu ‘mēs’. Var noprast, ka ar vārdu ‘mēs’ apzīmētais cilvēku kopums, teiksim, laikrakstā Latvijas avīze atšķiras no ar šo vārdu apzīmētā cilvēku kopuma laikrakstā Vesti segodņa, bet ne īpaši. Izskatās, ka abu laikrakstu satura veidotāji ir vienisprātis par to, kādas īpašības piemīt ‘mēs’ tipa cilvēkiem.

Mēs esam gļēvi un sadrumstaloti. Mēs pakļaujamies viņu konjunktūrai un pieņemam kļūdainus lēmumus, kas ir izdevīgi viņiem – ne mums. Tas tāpēc kā mēs esam tuvredzīgi un maz izglītoti. Mēs esam aizmirsuši vērtības, kas mūs padara par vienu ģimeni. Mēs neesam vairs mēs, ‘bet gan liels aitu bars, jo katra aita skrien, kur tai zāle šķiet leknāka un sulīgāka’. Mūs apspiež.

Citātu, kas apraksta ‘mēs’ cilvēku bezspēcību un sadrumstalotību ir tik daudz, ka ar tiem var aizpildīt vairākus blogus. Tikai neesmu pārliecināta, ka ir vērts to darīt. Drīzāk, būtu interesanti pameklēt likumsakarību, kas izskaidro vaimanāšanas par mūsu apspiesto stāvokli sakaru ar laikrakstu redakciju patiesām interesēm – pirmkārt, rūpēm sava par sabiedrību dominējošā statusa saglabāšanu.

Mediju lomā demokrātijā ir saistīta ar nepieciešamību atspoguļot auditorijas vajadzības un intereses un veidot platformu patiesai diskusijai. Tomēr, kā norāda Hallin&Manchini (2004), mediji dažreiz (arī Baltijā) veido struktūru, kas pēc būtības paralēla politikai un demonstrē politiskām partijām raksturīgu uzvedību. Kā partijas, tie vienpusīgi pārstāv noteiktas sabiedrības grupas un vienveidīgas idejas. Šādā veidā uzturētais mediju varenums savukārt atspoguļojas pasīvā un fragmentētā sabiedrība, kas grūtāk mobilizējas sociālai rīcībai – jo tai nav platformas, kur tiktu veicināta diskusija.

Tik daudz par Latvijas medijiem un to lomu demokrātijas stiprināšanā.