Zviedriju mēdz uzskatīt par paraugvalsti, kurā korupcija tikpat kā neeksistē. Tomēr tā nedomā zviedru politikas zinātnieki un ekonomisti no Vekšē (Växjö) Universitātes. Viņu veiktā aptauja, par kuru ziņo šodienas zviedru rīta avīze „Svenska Dagbladet”, demonstrē, ka zviedru vietējās pašvaldībās trūkst zināšanas par to, ka pašvaldību uzņēmumi, fondi un daļēji privatizētie uzņēmumi ir pakļauti publiskā sektora informācijas atklātības principam. Tas nozīmē, ka politiķi, kuri parasti sēž šo uzņēmumu valdēs, pieņem lēmumus, kurus viņi, šķiet, nepieņemtu, ja viņi zinātu, ka par tiem var uzzināt jebkurš, kuram nav slinkums uzrakstīt attiecīgu informācijas pieprasījumu un tiesāties par savu taisnību ar pašvaldību uzņēmumu advokātiem.
Piemēram, trešdaļa no aptaujātajiem pašvaldību politiķiem un ierēdņiem uzskata par pieņemamu atsaukties un doties uz vietējā būvuzņēmuma rīkotu semināru dienas garumā, kas noslēdzas ar vakariņām. Politiķi nekad neiedomātos doties uz līdzīgu pasākumu savā politiķu lomā, jo tā vienkārši netiek uzskatīta par ētisku rīcību. Tomēr, ņemot vērā, ka komunālie uzņēmumi rada iespaidu, ka tie ir „tikai” uzņēmumi un ka uz tiem neattiecas informācijas atklātības princips, tad pašvaldību valdēs sēdošie vietējie varasvīri rīkojas pretēji publiskās ētikas principiem.
Jāpiekrīt vien pētniekiem, ka pašvaldības uzņēmumi vai daļēji privatizētie uzņēmumi rada publiskās ētikas pēlēko zonu jeb citiem vārdiem korupcijas riskus. Zinātnieku ieteikums ir vai nu privatizēt uzņēmumus pilnībā, pakļaujot tos konkurencei, vai arī pārveidot pašvaldības uzņēmumus parastā publiskā sektora pārvaldē, kuras darbību skaidri regulētu uz publisko sektoru attiecināmās likumu normas. Galvenais ir nejaukt divas dažādas apsaimniekošanas formas: vai nu tirgus, vai arī publiskais sektors. Jebkas pa vidu rada tikai nesapratni, atšķirīgus likuma tulkojumus un korupcijas riskus.
Lai arī iespējams, ka zviedru secinājumus nevar tieši pārcelt uz Latvijas kontekstu, tomēr, manuprāt, šī ziņa var sniegt iespēju pārdomāt, vai Latvijas politiķiem un ierēdņiem ir absolūti skaidras visas ētiskās vadlīnijas, ko nosaka Latvijas likumi.
Man, diemžēl, šķiet, ka šāda sapratne un informētība par informācijas atklātības likumu Latvijas pašvaldībās vienmēr nepastāv. Es vēl joprojām atceros, ka, pirms dažiem gadiem strādājot sabiedrībā par atklātību „Delna”, apmeklēju vienu no lielākajām pašvaldībām Latvijā, kur strādājošā darbiniece man un manai kolēģei atteicās izsniegt pašvaldības budžeta tāmi: „Kur ir rakstīts, ka man tas būtu jādara?” Pašvaldības ierēdnes acīs bija nebēdnīgi „velniņi” – tā teikt, nu bet pierādiet, ka man tas ir jādara! Kad mēs atbildējām, ka tas ir rakstīts Informācijas atklātības likumā, „velniņi” viņas acīs izzuda un viņa izgāja no kabineta, lai konsultētos ar pašvaldības juristu.
Ar citiem vārdiem, minētais pētījuma projekts vedina domāt, ka neskaidri likumi un neskaidri spēles noteikumi veicina korupcijas riskus ne tikai, piemēram, Rīgas domē (un citās Latvijas pašvaldībās), bet arī citkārt par visai „tīrās” valstīs, piemēram, Zviedrijā.