Iveta Kažoka savā emuārā „Atvainojiet, par ko? Ekonomikas roller coaster” uzstāda interesantu jautājumu: „Vai tiešām šī ekonomiskā krīze ar visām tās sociālajām blaknēm tiešām ir nekompetentu makroekonomisku lēmumu sekas vai kaut kas cits?” Kažokasprāt, „kaut kas cits” ir pie vainas.

Nelaime esot, ka politiskā un ekonomiskā elite ir apzināti vai neapzināti orientējusi Latvijas ekonomiku uz tādu modeli, kas ir pievilcīgs „spekulatīvajam” kapitālam. Savukārt „spekulatīvais” kapitāls pamet jebkuru valsti, kurā pamanāmas kaut vai mazākās recesijas pazīmes, jo tas nozīmētu, ka „spekulanti” ciestu zaudējumus (Vai tiešām tas ir tik neattaisnojami, piemēram, ja „spekulanti” ir pensionāri vai ir atbildīgi par citu pensiju fondiem?). No „spekulatīvā” kapitāla nevar izprasīt atvainošanos, jo tā eksistence ir viens no kapitālisma pamatakmeņiem („Spekulanti” nereti starp citu tiek saukti par investoriem.). Tādēļ Kažokasprāt vislielākā vaina esot jāuzņemas tieši politiķiem. Viņi Latviju esot padarījuši par „spekulatīvajam” kapitālam pievilcīgu zemi (un līdz ar to par ātras ekonomiskās izaugsmes „tīģeri”) ar visu no tām izrietošajām sekām – zemu nodokļu slogu, ekonomikas atvērtību globālajam kapitālam un salīdzinoši mazu publisko sektoru (vismaz ja to mēra kā sociālo izdevumu proporciju no IKP). Tādēļ viņi esot padarījuši Latviju ekonomiski trauslu un viegli ievainojamu, kas nozīmē, ka krīzes gadījumos rodas visai smagas sociālās sekas. Vai vismaz smagākas nekā Skandināvijā, kur valsts (jeb patiesībā paši nodokļu maksātāji) parūpējas par krīzes cietušajiem, izmaksājot bezdarba pabalstus, nodarbinot viņus pārkvalificēšanās kursos, etc. Tādēļ latviešu politiķiem nāktos lūgt piedošanu par to, ka viņi nav bijuši tik „saprātīgi” kā skandināvu politiķi.

Fair enough. Tā sauktais New Left noteikti būtu sajūsmā par Kažokas analīzi. Un, ja pareizi atceros, tad Aivars Lembergs arī. Viņam taču ļoti patika ideja par „nacionālo buržuāziju” (lasi: oligarhiem), kura būtu tautas labklājības garants. Jo tas taču būtu lieliski, ja Lembergs un citi nacionālie buržuji būtu vienreiz mierā no starptautiskā kapitāla (piemēram, Džordža Sorosa) un tā globālo liberālo normu regulējošās ietekmes. Un sociāldemokrātiska labklājības valsts būtu Latvijā uzcelta ar „nacionālās buržuāzijas” svētību, jo galu galā baumoja taču, ka sociāldemokrāti savulaik saņēma zināmas stipendijas. Nē, ne jau Sorosa stipendijas. Politikā bieži runā par tā saucamajiem „strange bedfellows”, šķiet, ka Kažoka būtu atradusi līdzdomātājus visai negaidītā auditorijā.

Pats gan nedalu Kažokas viedokli. Dzīvojot Zviedrijā esmu paguvis izbaudīt skandināvu labklājības valsts “lieliskos” labumus atliku likām – solidaritāti (piemēram, augstos nodokļus), efektivitāti (piemēram, garās rindas uz veselības aprūpes pakalpojumiem) un valsts paternālismu (piemēram, pārmērības alkohola patēriņa regulēšanā). Savulaik esmu bijis arī bezdarbnieks un piedalījies tā saucamajos Mikimausa, piedodiet, pārkvalificēšanās kursos, ko organizēja Nodarbinātības pārvalde. Galu galā no Zviedrijas modeļa aizstāvja esmu pārtapis par visai vidusmēra Rainfelda (vai Kamerona) tipa konservatīvo reformu proponentu.

Atšķirībā no Kažokas, uzskatu, ka politiskajai elitei vajadzēja būt daudz skaidrākai attiecībā pret tautu skaidrojot 1990. gadu sākumā to, kādas ir veikto liberālo reformu implikācijas. Proti, ka nevienā valstī ekonomikas izaugsme nav lineāra progresija un ka liberālā labklājības valstī katram pilsonim ir jānes pašam atbildība par savu labklājību. Ir jātaupa un jāveido iekrājumi, nevis jāpērk pēdējā modeļa Jeep par aizdevumu no bankas. Aizdevumi jāņem, lai ieguldītu nākotnē (piemēram, studiju naudas nomaksā), nevis patēriņā. Labklājības valsts vietā jāveido ciešas saites ar labklājības sabiedrību – ģimeni, draugiem, brīvprātīgajām labdarības iestādēm, baznīcu un privātajām vai kooperatīvajām apdrošināšanas sabiedrībām. Tā vietā, lai kurinātu apkaunojošu etnisko neiecietību, vajadzēja uzstādīt līdzdalību, tiesiskumu un godīgumu par Latvijas demokrātijas un ekonomikas pamatprincipiem.

Ar citiem vārdiem – politiķiem būtu jāatvainojas, ka viņi aizsāka liberālās demokrātijas un kapitālisma projektu un pameta to pusceļā. Ja viņi būtu turpinājuši institūciju un demokrātiskas politiskās kultūras celšanu, tas būtu aiztaupījis daudzus pazemojuma un netaisnīgas bezspēcības izjūtu pilnus brīžus gan politiķiem, gan vēlētājiem. Iespējams, tas viss būtu aizkavējis „nacionālās buržuāzijas” dzimšanu privatizācijas aizdomīgo darījumu ēnā 1990. gadu sākumā…