Vakar ieslēdzu televīziju, lai vērotu zviedru Eiropas parlamenta priekšvēlēšanu debates. Lai arī biju gaidījis, ka debatēs dominēs iekšpolitiskie jautājumi, ar kuriem Eiropas parlamenta vēlēšanām nav nekāda sakara, tad mani pilnīgi šokēja, ka liela daļa no diskusijām bija par latviešiem. Nē, nevis par Latvijas ekonomisko krīzi un kā kaimiņvalstis varētu caur ES palīdzēt Latvijai, bet gan par „tiem latviešiem”, kuri iedrošinās braukt uz Zviedriju un tur strādāt. Tomēr nē. Tik eksplicīti jau neviens negānija latviešus. Ir pagājis laiks, kad sociāldemokrāti biedēja ar "sociālo tūrismu" no Austrumeiropas.
Vakar sociāldemokrātu pārstāve Marīta Ulvskūga bija daudz rafinētāka savā retorikā. Viņai bija žēl to “nabaga” latviešu strādnieku, kuri atbraucot uz Zviedriju saņem vienu algu, kamēr arodbiedrību aizsargātais svensons saņemot lielāku algu. Viņa bija sašutusi, ka ar latviešiem tirgojoties kā ar precēm (viņa pat minēja vārdu „cilvēku tirdzniecība” šinī sakarā). Viņai lūza sirds par to, ka atrodas uzņēmēji, kuri izīrējot latviešu darbaspēku un vairojot netaisnību pasaulē.
Neliela atkāpe karātavu humoram – pirms divām dienām Marīta Ulvskūga nāca klajā ar šokējošu „atklājumu”, ka moderāti (zviedru konservatīvā partija) sadarbojoties ar darbaspēka izīrētāju firmu „Hyr lett” („Izīrē latvieti”). 2006. gadā „Hyr lett” esot finansējis moderātu kandidāta Filipa Vendāla kampaņu, kurš solījis aizstāvēt brīvo darba spēka kustību ES. Tomēr Ulvskūga acīmredzot nebija informēta, ka minētais Vendāls jau kādu laiku vairs nav moderātu partijas biedrs. Vēl vairāk – „Hyr lett” vadītājs Māris Sergejenko ir drīzāk netieši saistīts ar sociāldemokrātiem, jo pašreiz strādā kā praktikants eiroparlamentārieša, britu leiborista Maikla Kašmena birojā.
Nu ko, Ulvskūga nevarēja izmantot šo „atklājumu”, lai nomelnotu moderātus, tomēr debatē viņa turpat vai ar putām uz lūpām demonstrēja savu līdzjūtību, sašutumu un dusmas par nabaga latviešu ekspluatāciju un „cilvēku tirdzniecību”.
Neesmu nekāds „cilvēku tirdzniecības” eksperts, nepilnus divus mēnešus man sanāca strādāt ar „cilvēku tirdzniecības” apkarošanu Baltijas jūras valstu padomē. Vienu gan es atceros no sava darba, ka parasti „cilvēku tirdzniecības” upuriem atņem pases, parasti viņiem dod minimāli ēst, viņiem esot jāatpelna savas uzturēšanās izdevumi, kas nozīmē, ka viņi parasti tiek turēti un nodarbināti pret savu gribu. Citiem vārdiem šie upuri nokļūst vergu stāvoklī. Ja Ulvskūga salīdzināja „Hyr lett” vai citus darbaspēka izīrētājus ar „cilvēku tirgoņiem”, tad man jāsaka, ka viņai nav ne mazākās sajēgas par to, ko viņa runā. Vai arī viņa melo acīs skatoties. Man liekas, ka “nabaga latviešiem” vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem ar tādiem “draugiem” kā Ulvskūga, kura šķiet zinām labāk, kas ir latviešu interesēs un kāda alga viņiem būtu jāsaņem.
Patiešām, visā šinī debatē man likās šausminoši, ka neviens pat nebija parūpējies, lai pajautātu pašiem „nabaga latviešiem”, kā tad viņi īsti jūtas un ko viņi domā par iespēju strādāt Zviedrijā, kad Latvijā tanī pašā laikā plosās ekonomiskā krīze un bezdarbs. Vai tie latvieši, kuri labprātīgi piekrīt doties uz Zviedriju un strādāt par noteiktu taksi stundā, piekrīt Ulvskūgas secinājumam, ka runa ir par „cilvēku tirdzniecību”? Diez vai. Man pazīstot Māri, kurš bija viens no firmas dibinātājiem, gribas teikt tikai cildinošus vārdus gan par viņa uzņēmību, drosmi cīņā ar rektieriem līdzīgajām arodbiedrībām un spīdošo biznesa ideju.
Lai nu kā bija nudien šķebinoši vērot, kā debate pārvērtās no diskusijas par sadarbību Eiropā par protekcionisma nepieciešamību Zviedrijas darba tirgū.