Norvēģu dramaturgs Henriks Ibsens lugā „Brands” skicē galveno varoni kā principu vadītu mācītāju, kurš savā melnbaltajā pasaules skatījumā pieprasa no pasaules vai nu visu, vai neko. Mērenība ir viņam netīkama, nekonsekvence ir viņam teju apvainojums. Šķiet, ka līdzīgi varētu rezumēt manu iespaidu par to, kā pilsoņi reaģē uz notiekošo Latvijā. Vai nu valsts ir un dara visu maksimālo, lai nodrošinātu pilsoņu labklājību, vai arī mums tāda valsts vispār nav vajadzīga.
Tomēr tieši tāpat kā Ibsena varonis, mēs varam piedzvot visai fatālas sekas, ja spītīgi turēsimies pie iesīkstējušiem principiem (piemēram, ka valstij ir jāgādā par katru pilsoni no viņa šūpuļa līdz zārkam) un tādēļ krīzes izraisītajā apātijā mēs piemirsīsim, ka valsts tomēr ir radīta mūsu pašu interesēs un ka mēs esam tās patiesie saimnieki. Šinī sakarā man likās aizraujošas tā saucamā Latvijas foruma izraisītās debates, kurām savā rakstā pieskaras arī Marija Golubeva. Man viņas pārdomas uzrunāja ne tikai tādēļ, ka atgādināja, ka ir nepieciešams pagaidu „sabiedriskais līgums” par valsts funkcijām krīzes situācijā, bet arī ka krīzi vajadzētu izmantot, lai vairotu sabiedrības kontroli pār valsti, politiku un politiķiem. Un man ir jāpievienojas Golubevas secinājumam, ka galu galā pilsoņiem vajadzētu pārdomāt, ko tieši mēs sagaidām no mūsu valsts:
„Nav noslēpums, ka līdz šim Latvijā valsts pārvalde ar lielu sparu un aizrautību regulēja gandrīz visu, ko var iedomāties regulēt demokrātiskā valstī — ne tikai izlietņu skaitu bērnudārzā, bet arī to, kam Latvijas iedzīvotājs drīkst atstāt mantojumā savu īpašumu, kam viņš vai viņa drīkst piešķirt tiesības apmeklēt sevi slimnīcā un kādā valodu proporcijā viņa bērnam jāapgūst mācību priekšmeti skolā. Jo valsts uzskata, ka iedzīvotājs taču pēc savas dabas ir ļaunprātīgs un kā tikko brīvībā palaists dzimtcilvēks tūlīt ķersies klāt valsts pamatu graušanai, ja tikai valsts viņa vietā nenodarbosies ar visu svarīgu dzīves procesu mikromenedžmentu. Varbūt pašreizējais naudas trūkums publiskajā sektorā varētu iedvesmot sabiedrību pārdomāt, cik būtiska mums ir šī visu regulējošā valsts loma un ka varbūt mēs tomēr gribam, lai mūsu nodokļu nauda mazāk tiktu tērēta tādu jomu regulēšanai, kur cilvēki paši sevi lieliski organizē, kā to liecina citu attīstītas demokrātijas valstu pieredze. Jo mums taču vairs nav tik daudz naudas, un būtu labi, ja tā tiktu tērēta patiešām svarīgām lietām. Tad varbūt arī cēsniekiem nenāksies maksāt par bērnudārza pakalpojumiem ar pašu audzētu pārtiku.”
Kā būtu ar mazāku, bet efektīvāku un lētāku valsti?