Viens kultūras pasākums vairs nebūs, viens "kultūras" pasākums būs. Un, izrādās, mūsu republikā ir viens laikraksts, kas ir gatavos piedot grēkus vai visiem žuļikiem pēc kārtas.
Labrīt, lasītāji!
Pirmkārt, apsveicu ar pavasara iestāšanos. Šorīt aiz loga vismaz Rīgas centrā rādās pavisam jauka diena esam. Tāda uz silto pusi. Kā jau pavasarī nākas. Vakar radio stāstīja, ka tuvākajā laikā šurpu velšoties jau atkal jauna sibīriešu gaisa masa, kas vismaz naktī visu atkal padarīs aukstu, tas kārtējo reizi liek domāt, ka izņemot Puškinu, Čaikovski, Rostropoviču un stroganovu nekas labs no Krievijas nenāk, bet prieks vienalga.
Kas attiecas uz kultūru, šodien laikrakstos ir divas vēstis iz kultūras pasaules, viena par jaunu sākumu, otra par beigām. Lasītāji, kuri orientējas kultūras lietās, zinās, par ko es stāstu. Vienā dienā paziņots, ka “Jaunais vilnis” šovasar Jūrmalā tomēr būs un, ka visnotaļ leģendārā kinofestivāla Arsenāls — vairs nebūs. Jāsaka, abos gadījumos procesā darbojas personas, kuras bez grūtībām varētu aprakstīt ar jēdzienu “primadonnas.” Krievu komponists Jurgens te tielējās, te netielējās, bet tad paziņoja, ka Raimonda Paula virtuvē visi esot sabučojušies un viss būs skaisti un jauki un JV Jūrmalā tomēr notiks. Savukārt, Arsenāla garīgais tēvs Augusts Sukuts, ar informatīvu atbalstu no kādreizējā Latvijas premjerministra Māra Gaiļa, ir uzmetis lūpu, paziņojis, ka valstij un pašvaldībai kultūra vispār nav interesanta, un pateicis, ka pēc 25 gadiem, Arsenāla vairs nebūs. Viss.
Ja pavisam godīgi, tad es neesmu mērķauditorija nedz vienam, nedz arī otram no šiem pasākumiem. Jaunais vilnis no pirmā līdz pēdējam vārdam notiek krievu valodā (tā, starp citu, spiežot mūsu valsts telekanālus visnotaļ rupji pārkāpt valsts valodas noteikumus par titrēšanu) un, kā lasītāji zina, manā skolā Čikāgas priekšpilsētā nepieklājīgā kārtā man neviens krievu valodu neiemācīja, un tāpēc tas viss man iet garām. Zinu, ka atsevišķām personām JV ir bijis atspēriena punkts, lai arī visnotaļ nosacīts. Katrā ziņā BBC Top 40 sarakstos, kurus reizēm apskatos, lai uzzinātu, kas mūzikas pasaulē ir aktuāls (ļoti gaidu to dienu, kad vairs nebūs tā, ka absolūti katrai jaunai dziesmai ir vajadzīgs papildinājums “feat.” – ja duets, tad duets, kas tur vēl sakāms?) — nu, nav tur gozējies neviens, kas kādreiz ir plūcis laurus JV. Piedevām pērn Jurgens, Maestro Pauls un viņu komanda aizgāja pat ļoti, ļoti tālu aiz civilizētas uzvedības robežām, pēc viena no koncertiem gaisā palaižot lielu daudzumu gaisa balonu un tā liekot divām lidmašīnām, kuras tobrīd tur atradās, veikt manevrus, lai nosēstos citur un nevis Rīgas lidostā. Tā ir vienkārši elpu aizraujoša bezkaunība, lai neteiktu noziegums pret cilvēku drošību. Ziņots arī, ka šogad Jaunajā vilnī nepiedalīšoties Pugačova (Jurgens smalkjūtīgi vienā intervijā šorīt paziņojis, ja grib viņa skatīties, var nopirkt biļeti un sēdēt zālē), jo viņa tagad esot “mūza” citam festivālam Krimā, toties šogad pasākumā uzstāsies 71 vienu gadu vecā mūzikas leģenda Toms Džonss. Atzīstos, to nu gan varētu iet skatīties, it īpaši, ja viņš dziedās “You Can Leave Your Hat On,” kas, manuprāt, ir aptuveni ģeniālākā dziesma, kāda jebkad ir sacerēta visā pasaules vēsturē. Bet visādi citādi JV nav priekš manis.
Kas attiecas uz Arsenālu, katru reizi esmu sasparojies un iegādājies biļetes un tad nācies konstatēt, ka darba dienā plkst. 15os nav tas labākais laiks, kad iet skatīties kino, piedevām kino ziņā esmu visnotaļ proletārisks, man tīk filmas, kurām ir sākums, vidus un beigas un nevis, teiksim, 30 minūtes, kurās ekrāns ir zils vai tur tiek rādīts viens priekšmets u.tml. Taču vienalga liekas visnotaļ ne tā, ka Latvijā balagāns JV var, bet tomēr visnotaļ nopietns kinofestivāls — nevar būt. Vakar Tviterī kolēģis no Latvijas radio Tālis Eipurs rakstīja, ka JV vajadzētu atļaut tikai tad, ja tā organizētāji ziedo pieklājīgu summu Arsenālam. Nezinu, vai tas ir pareizais variants, bet žēl par Arsenālu vienalga.
Un, kas attiecas uz grēku piedošanu, vienmēr uzjautrinoši ir tas, kā Ventspils trubas laikraksts Atkarīgā cenšas notušēt nepatikšanas tiem cilvēkiem, kuriem ir nācies sagrēkoties. Šodien komentārs ir par airBertoltu Fliku — to pašu, kurš patlaban bēguļo Eiropā un neuzdrīkstas rādīties Latvijā. Šis cilvēks, lūk, Atkarīgās acīs kopā ar kādreizējo buldozeru ir slavējams par avioindustrijas attīstību Latvijā un viss. Tas nekas, ka Fliks daudzu gadu garumā izturējās kā kaut kāds vidus laiku barons, kuram neviens nevar pateikt neko, tas nekas, ka Šlesera patvaļa politikā sasniedza prātam neaptveramu līmeni, avioindustrija kādreiz bija un joprojām lielākoties ir veiksmīga un tie, kuriem ir iebildumi par to, ko airBertolts un airBuldozers šajā ziņā darīja, acīmredzot grib, lai airBaltic, Rīgas lidosta un acīmredzot arī pievedceļš lidostai, 22. autobuss un gaiss virs lidostas viss sabrūk pīšļos — tā Atkarīgā. Nāk prātā laiks, kad kādreizējais “stabilitātes garants” no piedurknes izvilka nodokļu nemaksātāju, kurš meloja valsts amatpersonas deklarācijā, un iebīdīja viņu Valsts prezidenta amatā. Arī toreiz Aktarīgā locījās locīdamās, stāstot, ka tie, kuri iebilst pret nodokļu nemaksāšanu un melošanu valsts amatpersonas deklarācijā, neko nesaprot un cilvēks ir pats labākais prezidents un mūsu prezidents un mūsu visu prezidents un sazini ko vēl. Ja iestāde varētu kļūt par garīdznieku, Atkarīgajai steigšus par tādu vajadzētu kļūt, jo grēkus acīmredzot tā ir gatava atlaist gandrīz vai jebkuram.
Un nav jau, protams, pārsteigums, ja palūkojamies, kas ir Atkarīgās garīgais un saturiskais krusttēvs.
Jauku visiem dienu.