Politiķu diskusijā, kas LNT ēterā bija skatāma 18.janvāra vakarā, dažs politiķis vēlēšanas atkārtoti sauca par vēlēšanos. Pārteikšanās šķiet teju simboliska un lieliski sader ar ministra Slaktera pašvērtējumu par savu “vienu no vērtīgākajām” angļu valodām Latvijā. Lielā nelaime ir vēlēšanos neatbilstība reālās dzīves vajadzībām. Mums ir ārkārtīgi daudz vēlēšanos, bet maz iespēju tās piepildīt.
Raidījumā Nekā personīga publicētā policijas saziņa 13. janvāra vakarā[1] pierāda to, par ko daudzi ir spekulējuši iepriekš, — politiķu un policijas vadības spēja vadīt ir smagi izgāzusies. Tomēr 13.janvārī vēlēšanās vadīt bija saglabājusies simboliskā līmenī. Pat pirms notikumu izvērtēšanas gan iekšlietu ministrs, gan policijas vadība atzina, ka nogaidīdama policija rīkojusies iespējami labi un pareizi. Vēlēšanās joprojām ir stiprāka par realitāti, un vispārējais sajukums ierindas policistu sarunās joprojām tiek vērtēts kā kontrole pār situāciju. Varētu pieņemt, ka šādi policijas vadība gribējusi parādīt, ko nozīmē līdzekļu nocirpšana policijai, taču tikpat loģisks ir pieņēmums, ka policijai vadību (un tēriņus tās atalgojumam) nemaz nevajag, jo paši policisti arī var tāpat saorganizēties. Iespējams, viņi to varētu izdarīt pat labāk, ja kāds būtu pabrīdinājis, ka nekādas vadības tovakar nebūs.
Vēlēšanās, lai beigās kas iznāktu (piemēram, labs aizņemtās naudas izlietošanas plāns), diemžēl nevar aizstāt darīšanu. Tāds vēlēšanās plāns nestrādās to pašu augstākminēto iemeslu dēļ, proti, — jo cilvēki nezinās, ko viņiem pēc plāna paredzēts darīt. Tas ir elementāri skaidrs, ka ducis cilvēku (pat ar labām angļu valodas zināšanām) nevar izvest valsti no krīzes. Tur vajag koordinētu visu pilsoņu darbošanos. Var jau pieņemt, ka 13. janvārī viss itin labi beidzās, bet tas ir nejaušības, nevis plāna rezultāts.
Ārkārtas vēlēšanas ir līdzīgs “plāns” darbības imitācijai — tā vietā, lai nodrošinātu reālu līdzdarbību, kurai politika ir tikai viens no aspektiem, no cilvēkiem tiek gaidīta aktivitāte balsošanas veidā (kas ir viegli paredzama aktivitāte un kuras veikšanai intelektuālas pūles nevajag). Valstij vairāk nekā jebkad ir vajadzīgas pilsoņu idejas un uzņēmība. Pat ja tagad politikā ienāks jaunas sejas, bet pārējās jomas nemainīsies, mēs nespēsim īstenot savas vēlēšanās.
Pašpietiekamība un savu vēlēšanos pildīšana ir tas galvenais iemesls, kas valsti ir aizvedis līdz bankrotam. Tiem, kuri lobēja spekulācijas ar nekustamo īpašumu vai valsts pasūtījumu gādāšanu, bija vēlēšanās nopelnīt. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tautas vēlēšanās par efektīvu pārvaldes sistēmu nepiepildās. Tomēr ir krietna daļa cilvēku, kuri pat savas vēlēšanās vienkārši nespēj piepildīt. Te par piemēru var minēt Slaktera angļu valodu un daudzu citu “aparāta” skrūvīšu nespēju veikt darba pienākumus. Nekompetence kopā ar stipru pārliecību par savu kompetenci visos lēmumu pieņemšanas līmeņos ir tikpat liela nelaime kā korumpētība.
Patlaban valstij ir nepieciešami cilvēki, kas spēj īstenot valstiskas vēlēšanās. Fakts, ka neviens no valdības ministriem (varbūt vienīgi Helēna Demakova apstākļu sakritības dēļ) nav savas vēlēšanās salāgojis ar reālo situāciju, rāda, ka superministriju reforma situāciju var tikai pasliktināt. Nav arī plāna, kā šīs vēlēšanās ir salāgojamas ar pārvaldes efektivitātes celšanu. To, ka kvalitatīvas izmaiņas var nest augļus, rāda Valsts prezidenta tēla un runas maiņa pēc viņa kancelejas darbinieku nomaiņas. Nomainītajiem darbiniekiem trūka nevis vēlēšanās, bet prasmes strādāt. Nav pamata domāt, ka pēc ārkārtas vēlēšanām no gaisa sāks līt kriņģeļu lietus par spīti tam, ka mums ir stipra vēlēšanās, lai tā būtu. Mums ir spēcīgi sistemātiski domājoši un komandā strādāt spējīgi cilvēki kā Inguna Sudraba un vēl daudzi citi. Tas attiecas arī un “vidējo” darbā sagurušo un pie televizora dirnošo pilsoni, kuram lietas labā jāpārtrauc tikai vēlēties dzīvot labāk, bet — jāsāk to darīt.
________________________
[1] 18.janvāra TV3 raidījumā Nekā personīga publicētos policijas sarunu ierakstus var noklausīties šeit: http://www.tv3.lv/content/view/1807/312/
Šajā rubrikā publicēti redakcijai iesūtītie komentāri. Redakcija to tapšanā nepiedalās.