Foto: Hyaground
Mūsu tiesībsargājošo institūciju darbinieki vardarbību pret bērniem nespēj atpazīt. Viņu acīs tikai sišana līdz nāvei, sakropļošana vai izmešana pa logu ir kaut cik vērā ņemams notikums.
Pretī manas mājas durvīm ir novietots šokējošs plakāts — Latvijā tūkstošiem bērnu cieš no vardarbības ģimenē. Kā advokāte un divu bērnu mamma esmu pārliecinājusies, ka diemžēl uz tiesībsargājošajām institūcijām šī informācija ir atstājusi tādu pašu iespaidu kā, piemēram, kārtējā šampūna reklāma. No šīs manas pārliecības savukārt izriet pieņēmums, ka, ja tā turpināsies, itin drīz plakāta teksts vēstīs, ka Latvijā no vardarbības cieš jau desmitiem tūkstoši bērnu.
Ikdienā praktizējot ģimenes tiesību jomā gan savā privātpraksē, gan resursu centrā sievietēm Marta, esmu pārliecinājusies — policija un prokuratūra savus resursus ir novērtējusi kā stipri vērtīgākus, lai tie „nolaistos” līdz vardarbības izskaušanai ģimenē. Zinu bezgala daudzus gadījumus, starp kuriem var likt vienlīdzības zīmi — cietušo bērnu tiesības policijā un prokuratūrā neviens ne tikai nav aizsargājis, bet tās nav pat ievērotas.
Vajadzīga speciāla izglītība
Kaut gan mēs vienmēr varam tiekties uz ideālu, Bērnu tiesību aizsardzības likums ir adekvāts šī brīža vajadzībām, un rakstiskā formā bērnu tiesības Latvijā ir nodrošinātas. Apzinoties, ka vardarbība pret bērnu ir visrupjākais, visnežēlīgākais un mazā cilvēciņa personību vispostošākais noziegums, Bērnu tiesību aizsardzības likuma 20.pants nosaka, ka „valsts nodrošina, lai lietas, kas saistītas ar bērna tiesību aizsardzību, visās valsts un pašvaldību institūcijās izskatītu speciālisti, kuriem ir speciālas zināšanas šajā jomā.” Savukārt, kārtību, kādā apgūstamas speciālās zināšanas bērnu tiesību aizsardzībā, un šo zināšanu saturu nosaka Ministru kabinets (MK). Likumdevējs savas funkcijas ir izpildījis, un kopš 2005. gada 5. oktobra ir spēkā Ministru kabineta noteikumi[1] par speciālu zināšanu apguves kārtību bērnu tiesību aizsardzības jomā un šo zināšanu saturu.
Apmācības programma ir izstrādāta un 2005. gada 25. novembrī apstiprināta Bērnu un ģimenes lietu ministrijā. Tās adresāti ir valsts bērnu tiesību aizsardzības inspektori, policijas darbinieki, bāriņtiesu darbinieki, tiesneši un prokurori. Programmas mērķis ir sniegt zināšanas un attīstīt prasmes, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu bērnu tiesību ievērošanu. Tik tālu Latvijas bērni var valstij var teikt „Paldies!”
Vienkāršākiem vārdiem runājot, Latvijas valstī nav juvenilo tiesu, toties ir daudz no vardarbības cietušo bērnu. Tādēļ pirmais solis cīņai pret vardarbību pret bērniem ir iemācīt visiem nosauktajiem apmācības programmas adresātiem atpazīt vardarbību, kā arī ātri un efektīvi to novērst. Tas prasa speciālas zināšanas bērnu tiesību aizsardzības jautājumos, speciālajos mūsu valsts un starptautiskajos tiesību aktos, to piemērošanā, vardarbības veidos un pazīmēs un saskarsmes veidošanas pamatprincipos atbilstoši bērna vecumposmu īpatnībām.
Diemžēl Bērnu tiesību aizsardzības likuma 20. panta īstenošana dzīvē daudzās augstāk minētajās institūcijās, bet sevišķi policijā un prokuratūrā notiek kā banālajā anekdotē — „visu laiku ar šīm muļķībām nenodarbojāmies, vai tad tagad sāksim?” Ja līdz šim speciāli apmācītiem speciālistiem bija jābūt katrā ar bērniem strādājošā valsts institūcijā, tad saskaņā ar iepriekš minētajiem valdības noteikumiem, sākot ar 2008. gada 5. oktobri, speciālajām zināšanām ir jābūt apguvušai visai iepriekš minētajai mērķa auditorijai. Šī brīža situācija rāda, ka jau tagad ir pilnīgi skaidrs — institūcijās, kas nodarbojas ar bērnu tiesību aizsardzību, sākot ar 2008. gada 5. oktobri, MK noteikumu izpilde netiks nodrošināta un vardarbībā cietušo bērnu tiesības tiks pārkāptas arī turpmāk. Gribu īpaši uzsvērt, ka dažkart notiek manipulācija ar šo „maģisko” datumu — 2008.gada 5.oktobri, sakot, ka vēl jau šis datums nav pienācis, līdz ar to speciālistus neprasiet. Taču likums ir noteicis tieši un nepārprotami — ja nav speciālu zināšanu, lietu par vardarbību pret bērnu skatīt nevar.
Vardarbība pret bērnu nav tikai viņa sišana vai seksuāla izmantošana. Tā ir jau galējā robeža, kuru varmāka iedrošinās sasniegt tikai tad, ja savlaicīgi nav bijis, kas viņu aptur. Kā zināms, nesodāmība sajūta ir strauji progresējošs lielums. Vardarbībai ir daudz neglītu seju. Tās ir bērna un viņam tuvu cilvēku — mātes, radinieku, brāļu un māsu — pazemošana ar vārdiem vai attieksmi, bērna pamešana novārtā, nepamatoti aizliegumi, psiholoģisks terors, emocionālā vardarbība, bērna īpašuma tiesību aizskārums u.tml. Vardarbība pret bērnu ir arī viņa mātes sišana un pazemošana bērna acu priekšā.
Līdz šim vardarbība pret bērnu ģimenē pārāk bieži tiek traktēta kā „kašķis” vecāku starpā. Policija atsakās ierosināt kriminālprocesus, nepamatoti tos izbeidz un līdz tiesai nonākušās lietas par cietsirdību un vardarbību pret nepilngadīgo[2] drīzāk ir izņēmus nekā likumsakarība. Bērni turpina ciest, un tiesībsargi turpina to neievērot. Šķiet, ka tikai pēc tam, kad ģenerālprokurora un Valsts policijas vadības redzeslokā nonāca divas skaļas lietas, kuras bija ierosinātas pēc minētā panta, un kad Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija vēstulē izteica savu viedokli, atbildīgās amatpersonas ir iedziļinājušās valdības noteikumu tekstā, un, jācer, risinājums darbinieku apmācības nodrošināšanai tiks rasts. Šķiet, ka kāds kādā kabinetā ir sabijies. Protams, ierēdņi ir sabijušies ne tik daudz par bērniem, cik par saviem krēsliem. Līdz tam oficiālās atbildes bija: ”Vienīgais likums, kurš mums jāievēro, ir Kriminālprocesa likums, bet Kriminalprocesa likumā nav rakstīts, ka mums ir jāievēro arī Bērnu tiesību aizsardzības likums”.
Ko nākat uz policiju?
Piedāvāju vienu konkrētu gadījumu (iesaistītās personas nenosaucot vārdā), kā tipisku piemēru vardarbības izpausmei un tālāk sekojošajai tiesībsargājošo institūciju reakcijai uz notikušo noziegumu. Situācijas pamatā divu bērnu tiesību aizskārums visrupjākajā veidā, un tas ilgst jau trīs gadus.
Par „inteliģento” sauktais varmāka gadus trīs terorizēja ģimeni ne tikai psiholoģiski, bet arī ar kulakiem, līdz vienā (ne)jaukā reizē, citiem cilvēkiem klātesot, laulātais (ne)draugs bērnu acu priekšā smagi piekāva sievu. Svēti ticot, ka viņam par sišanu nekas nebūs, vīrs izdomāja „papildus nodrošināties” laulības šķiršanās procesā — nekustamos īpašumus pa „kluso pārdeva” (kā tas vispār ir iespējams? Izrādās, Latvijā — bez problēmām) un iznesa no mājas visu, kas tur bija (sākot ar televizoru un beidzot ar bērnu zeķītēm). Bija 2006. gada vasara.
Visneticamākais šajā notikumā ir tas, ka bērnu apzagšanu legalizēja valsts policijas klātbūtne. Kad sieva ieraudzīja, ka sveši cilvēki visu nes no dzīvokļa ārā, viņa piezvanīja policijai. Policija ieradās ar iecirkņa inspektoru priekšgalā. Viņi ar kādu nemitīgi sazvanījās, līdz beidzot paziņoja, ka vadības pavēle ir tāda — ģimenes „kašķī” nejaukties, vienkārši stāvēt un novērot. Daļa policijas ātri aizbrauca, bet inspektors bērnu apzagšanu arī godprātīgi „novēroja” līdz brīdim, kamēr viss patiešām tika iznests, aizvests nezināmā virzienā, un pēc tam savam priekšniekam uzrakstīja dienesta ziņojumu, ka „viss (t.i. zagšana — aut.) noritējis mierīgi”.
Tajā brīdī konkrētajā policijas iecirkņa lietvedībā jau bija kriminālprocess par cietsirdību un vardarbību pret nepilngadīgajiem. Skaidrs, ka kriminālprocesā drīkstēja piedalīties tikai cilvēki ar speciālām zināšanām, jo to garantē likums. Bēdīgi, bet mūsu tiesībsargājošo institūciju darbinieki vardarbību pret bērniem nespēj atpazīt. Viņu acīs tikai sišana līdz nāvei, sakropļošana vai izmešana pa logu ir kaut cik necik vērā ņemams notikums. Ne attiecīgais izmeklētājs, ne prokurore, ne viņu tiešie priekšnieki par MK noteikumiem, kas prasa speciālas zināšanas bērnu tiesību aizsardzības jomā, neko negribēja dzirdēt un kategoriski atteicās šo bērnu tiesību pārkāpumu pat apspriest.
Izmeklētāja nostājas būtība bija „ķēķa” līmenī: „Nu un tad?! Visus bērnībā sit. Jums nav kur dzīvot? Jūs taču varat iet pie savas mātes! Ko Jūs nākat uz policiju? Ja Jūs sita, varējāt meklēt palīdzību pie sava tēva.” Pēc laika policijas iecirknī lietā nomainījās izmeklētāji, bet arī otrs izmeklētājs izrādījās tik pat „zinošs” un arī konkrētajā lietā „neko nespēja sakatīt”. Patiesībā, šis izmeklētājs bija vēl „neredzīgāks” — par spīti tam, ka vardarbība pret bērniem tika apstiprināta gan bāriņtiesā, gan tiesā, izmeklētājs vardarbību vienkārši atteicās atzīt. Tāpēc, divus gadus „izgulējies” pa tiesībsargu atvilknēm, 2007. gada decembrī kriminālprocess ar uzraugošās prokurores spiedienu (jo negribas lietvedību „pārnest” uz nākamo gadu) tika izbeigts.
Lēmuma par krimināllietas izbeigšanu rezumējošā daļa bija gluži vai neticama. Ārstam, kurš cietušajai konstatēja miesas bojājumus, tika uzdots jautājums, vai viņš var apliecināt nozieguma apstākļus, citiem vārdiem — vai ārsts ir redzējis, kā cietušos piekauj. Pilnīgi loģiski, ka ārsts izskaidroja, ka noziegumu savām acīm nav redzējis. „Lūk, arī šaubas!” secināja izmeklētājs, un šaubas ir jātraktē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, tātad — varmākam. Izmeklētāja secinājums balansēja uz robežas ar neprofesionalitāti un negodprātību — nodarījumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva! Uz cietušās jautājumu: „Bet kā tad ar tiesu medicīnas eksperta slēdzienu par miesas bojājumiem? Un kā ar psihologu un bāriņtiesas atzinumiem par notikušu vardarbību?”, izmeklētājs arī izteicās tradicionāli: „Nezinu. Ja nepatīk, pārsūdziet.”
Pārsteidzošs bija policijas iecirkņa priekšnieka komentārs par slēgto kriminālprocesu: „Sievieti trīs gadus sita. Tad viņai iesita publiski un tagad viņa šo gadījumu (tā teikt, „nelaimīga sagadīšanās” laulenim — aut.) izmanto, lai panāktu kriminālprocesa atjaunošanu un tā atriebtos vīram.” Ja jau tā domā priekšnieks, tad ko mēs varam gaidīt no padotajiem?
Protams, ka minētajā lietā sekoja likumā noteiktā lēmumu pārsūdzēšanas ķēde. Prokurores nostāja būtībā bija ciniska: „Kriminālprocesā mēs vadāmies no Krimināllikuma, un citi likumi mums nav saistoši. Bērnu tiesību aizsardzības likums un MK noteikumi nav prokuratūras kompetence.” Arī virsprokurores viedokļa apkopojums bija šokējošs: „Uzstājot uz MK noteikumu ievērošanu, Jūs acīm redzami cenšaties panākt labumu saviem bērniem.” Savukārt apgabala prokuratūras virsprokurora viedoklis bija vienaldzīgs: „Nekādi pārkāpumi nav saskatāmi. Un viss.” Pēdējās cerības tika liktas uz prokuratūras vadību, kas atbildēja gandrīz vai sadzīviski: „Vai tiešām nevar saprast, ka Bērnu tiesību aizsardzības likuma un MK noteikumu neievērošana nav bērnu tiesību aizskārums?”
Vardarbība ir sodāma
Jācer, ka bērnu tiesību ignorēšana Latvijā ir sasniegusi kritisko masu un tā tas vairs turpināties tiešām nevar. Ceru, ka aprakstītais gadījums iegūs precedenta spēku un ar laiku plakāti uz ielām vēstīs, ka no vardarbības ģimenē cieš tikai daži bērni. Un ka varmācība ģimenē būs kauns pašam varmākam un sieviete ar saviem cietušajiem bērniem policijā un prokuratūrā netiks padarīta par apsmieklu. Runājot par konkrēto gadījumu, notikumu gaitu savā kontrolē ir ņēmusi Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, Valsts policijas vadības pirmstiesas izmeklēšanas birojs, resursu centrs Marta un citas sabiedriskās organizācijas.
Visu iepriekš teikto es esmu uzrakstījusi kā psiholoģijas doktore, bet kā advokāte šim gadījumam redzu tikai divus virzības ceļus. Pirmais visoptimālākais — uzreiz notiks tā, kā tam jānotiek pēc likuma — pirmais kriminālprocess tiks atjaunots, abas lietas apvienotas un visos etapos nekavējoties tiks nodrošināta bērnu tiesību aizsardzība. Savukārt otrais variants — paies laiks, līdz ar likumu noteiktās bērnu tiesības tiks ievērotas. Ja tomēr prokuratūra un ģenerālprokurors šajā konkrētajā gadījumā atteiksies nekavējoties nodrošināt Bērnu tiesību aizsardzības likuma ievērošanu, lieta nonāks Augstākās Tiesas Senātā vai Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar visām no tā izrietošajām prasībām par kompensāciju. Un tas arī būs precedents.
Rakstot esmu vēlējusies izskaidrot bērnu tiesības un valsts pienākumus visām tām māmiņām, kurām nav laika, spēka, zināšanu un naudas advokātam, lai viņas bez ierunām saņemtu to, ko valsts vardarbībā cietušiem bērniem garantē ar likumu — gadījumus, kad notikusi vardarbība pret bērniem, drīkst izskatīt tikai tie valsts un pašvaldību institūciju speciālisti, kuri ir sagatavoti atbilstoši jau minētajiem valdības noteikumiem. Ja tas nav noticis, tad bērnu tiesības nav ievērotas, kas savukārt saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu[3] ir amorāli un pretlikumīgi. Ja nekas nemainīsies, tad nākamais starptautiskās tiesvedības vilnis pret Latvijas valsti varētu būt tieši par jau minēto Bērnu tiesību aizsardzības likuma 20. panta pārkāpumu.
Domāju, ka viens no veidiem, kā tiesībsargiem likt ievērot likumu, ir katram pašam zināt savas tiesības un nebaidīties pieprasīt to ievērošanu. Nevajag paļauties policijas un prokuratūras viedoklim, ka vardarbība ģimenē nav nekas ievērības cienīgs vai nav sodāms. Vardarbība ir noziegums, pēc kura ir jāseko sodam. Un vardarbība ir varmākas, nevis upura kauns. Par svešiem noziegumiem nav jājūtas vainīgam.
Pagaidām par „labo toni” tiek uzskatīts likumus nemitīgi grozīt, kaut gan valstij vispirms vajadzētu nodrošināt elementāro — ievērot esošās tiesību normas.
_____________________
[1] MK noteikumi Nr. 729, Par speciālu zināšanu apguves kārtību bērnu tiesību aizsardzības jomā un šo zināšanu saturu, http://www.likumi.lv/doc.php?id=117974&mode=DOC.
[2] Krimināllikuma 174.pants: Par cietsirdīgu vai vardarbīgu apiešanos ar nepilngadīgo, ja ar to nepilngadīgajam nodarītas fiziskas vai psihiskas ciešanas un ja tās nodarījušas personas, no kurām cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs, — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu.
[3] Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta 5.daļa: „Darbība vai bezdarbība, kuras rezultātā netiek ievērotas bērna tiesības (bērna atstāšana bez minimāliem iztikas līdzekļiem, pajumtes, aprūpes, aizbildnības), vai citas darbības, kas ierobežo bērna personiskās vai īpašuma tiesības un brīvības, uzskatāmas par amorālām un pretlikumīgām.”
Bērnu tiesību aizsardzības likums
Noteikumi par speciālu zināšanu apguves kārtību bērnu tiesību aizsardzības jomā