Foto: Amit Sharma
Vārdam ir ļoti liels spēks — daži genocīda pētnieki, skaidrojot holokausta aizsākumus, norādījuši: „Aušvice netika uzcelta no ķieģeļiem, bet no vārdiem".
„Ebreji (..) un čigāni — viņi nav cilvēki. Tāpēc viņi nav mūsu organizācijā”.[1] Šis ir tikai viens no citātiem, kurus vietējo neonacistu aktīvists Andris Jordans izteica pagājušajā gada janvārī antifašistiskās komitejas rīkotajā pasākumā „Nacisma, neonacisma un ksenofobijas problēmas Latvijā”. Ieradies uz šo pasākumu kopā ar saviem domubiedriem, viņš ne tikai publiski pauda atbalstu Krievijas neonacistu darbībām, kas izpaužas cilvēku nonāvēšanā, bet atklāti atzina, ka viņa pārstāvētās organizācijas mērķis ir etnisko tīrīšanu organizēšana, nogalinot tos cilvēkus, kurus viņi neuzskata par cilvēkiem, un metaforiski salīdzināja sev netīkamās tautas ar gangrēnu, kas jānogriež.
Rīgas apgabaltiesa atzina Jordanu par vainīgu nacionālā naida kurināšanā, un šis spriedums[2] ir viens no retajiem, kad persona ir notiesāta nevis par fizisku vardarbību, bet vārdiski paustu neiecietību pret kādas etniskās grupas pārstāvjiem. Iespējams, tas liecina par to, ka valsts varas institūcijas sāk apzināties šādu noziegumu sabiedrisko bīstamību.
Klupiens — subjektīvā puse
Publiski izteikumi, kas atklāti norāda uz to, ka kādai Latvijas sabiedrības daļai nav tiesību uz eksistenci tikai tādēļ, ka šai grupai ir „nepareizā etniskā izcelsme”, būtu vismaz nododami tiesas izvērtēšanai. Taču prokuratūra sākotnēji krimināllietu izbeidza nozieguma sastāva trūkuma dēļ un tikai pēc cietušo pārsūdzības kriminālprocesu lietā atjaunoja. Prokuratūras lēmumā par lietas izbeigšanu tika norādīts uz izteikuma autora tiesībām paust savus uzskatus un to, ka nav pierādīta noziedzīgā nodarījuma subjektīvā puse — nodoms izraisīt nacionālo naidu. Turklāt izteikumi bijuši vispārīgi un abstrakti.[3]
Piebildīšu, ka nozieguma subjektīvās puses pierādīšana šāda veida nodarījumos ir bijis galvenais iemesls, kāpēc vairumā gadījumu šādas lietas tiek izbeigtas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā un līdz tiesas izvērtējumam vispār nenonāk, jo, būdami uz apsūdzēto sola, izteikumu autori apgalvo, ka ir nepareizi saprasti un ir vēlējušies veicināt sabiedrībā diskusiju, bet viņiem ne prātā nav nācis kādu aizskart vai kurināt nacionālo naidu.
Par spīti līdzīga rakstura iebildumiem šajā lietā, Rīgas apgabaltiesa, vispusīgi izvērtējot lietas apstākļus, izteikumu kontekstu, kā arī daudzo liecinieku liecības, kas viennozīmīgi vērtēja apsūdzētā izteikumus kā naidu kurinošus pret ebreju un čigānu tautības cilvēkiem, ar 2008. gada 6. marta spriedumu atzina Andri Jordanu par vainīgu nacionālā naida kurināšanā un piesprieda brīvības atņemšanu uz vienu gadu.[4] Jācer, ka šis precedents mainīs līdzšinējo praksi šādu lietu izmeklēšanā un, vērtējot nodarījuma subjektīvo pusi, tiesībaizsardzības iestādes ņems vērā ne tikai personas liecības, bet izvērtēs izteikumus un izdarītā raksturu plašākā kontekstā.
Gadījumos, kad publiskajā telpā izskan izteikumi, kas netieši aicina uz genocīdu un apstrīd kādas sabiedrības daļas tiesības uz eksistenci, valsts pienākums nav gaidīt, kamēr šādi aicinājumi īstenojas praksē, bet reaģēt, apliecinot, ka ikviens indivīds Latvijas sabiedrībā var justies aizsargāts pret iespējamo apdraudējumu un ka neiecietību kurinošu izteikumu autori nepaliks nesodīti.
Nenosaka vārda brīvības robežas
Diemžēl tiesas spriedums nesniedz atbildi uz to, kādi ir kritēriji vārda brīvības un naida kurināšanas aizlieguma norobežošanai. Tas palīdzētu veidot vienotāku tiesu praksi šajā jautājumā un ļautu sabiedrībai izprast, cik tālu Latvijas tiesību piemērotāji ir gatavi ierobežot naidpilnus izteikumus un kuros gadījumos sabiedrībai tomēr jābūt gatavai pieļaut indivīda tiesības uz vārda brīvību, pat ja izteikumi ir kādu sabiedrības grupu aizskaroši. Tiesības uz vārda un uzskatu paušanas brīvību spriedumā pat netiek minētas, lai gan tieši šis bija viens no prokuratūras sākotnējiem argumentiem lietas izbeigšanai un tieši šī iemesla dēļ daļa sabiedrības kritizēja apgabaltiesas spriedumu.
Demokrātiskā sabiedrībā pieļaujamo viedokļu spektrs ir ļoti plašs, un tādēļ jebkuram sabiedrības loceklim ir tiesības paust savus uzskatus, pat ja tie kādai sabiedrības daļai šķiet pilnīgi nepieņemami vai absurdi. Šādas tiesības paredz Latvijas Republikas Satversmes 100. pants[5] un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECK) 10. pants, un citi Latvijas valstij saistošie starptautiskie cilvēktiesību līgumi. Kā vairākkārt norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa: “Vārda brīvība attiecināma ne tikai uz “informāciju” vai “idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai neitrāli, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc valsti vai kādu sabiedrības daļu.”[6] Tomēr Satversme un ECK 10. panta 2. daļa paredz, ka vārda brīvība nav absolūta un ietver noteiktu atbildību tās īstenotājam. Arī demokrātiskā sabiedrībā, slēpjoties aiz vārda brīvības maskas, nav pieļaujams aicināt uz vardarbību vai neiecietību pret kādu sabiedrības daļu. Rasistisku un neiecietību kurinošu izteikumu aizliegums, kā to vairākkārt apliecinājusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, var būt leģitīms pamats vārda brīvības ierobežošanai.[7] Turklāt ne tikai Krimināllikuma 78. panta 1. daļa[8], bet arī Latvijas Republikai saistošās ANO Konvencijas par visa veida rasu diskriminācijas izskaušanu 4. pants[9] un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 20. panta 2. daļa[10] pat uzliek pienākumu ierobežot šādus izteikumus.
Tradicionāli vārda brīvības aizstāvji uzsver, ka nevar ierobežot viedokli, kas kādam ir nepatīkams vai nepieņemams. Taču rasistiski un neiecietību kurinoši izteikumi vēršas nevis pret kādas grupas uzskatiem, bet pret kādu indivīdu vai sabiedrības daļu, pamatojoties uz šī cilvēka piederību konkrētajai grupai. Vairumā gadījumu tās ir etniskās, reliģiskās, seksuālās minoritātes vai cilvēki ar citādu ādas krāsu. Taču šādu izteikumu upuri var būt, piemēram, arī invalīdi, vecāka gadagājuma cilvēki vai vēl kāda cita mazākumgrupa, tātad — ikviens no mums.
Kādam var nepatikt un šķist aizskarošas idejas, ko pauž kāda sabiedrības daļa, un arī etnisko, reliģisko un citu kopienu uzskati par dažādiem sabiedrības dzīves jautājumiem visbiežāk ir atšķirīgi. Šīs idejas var kritizēt vai nosodīt. Taču izteikumi, kas apšauba kādas sabiedrības daļas tiesības uz eksistenci, pārkāpj visplašākās vārda brīvības robežas, jo tiesības uz cilvēcisku cieņu pret ikvienu sabiedrības locekli un visu cilvēku vienlīdzību ir ietvertas ne tikai Latvijas Republikas Satversmē un citu valstu konstitūcijās, bet jau pirmā starptautiskā cilvēktiesību dokumenta, ANO Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas, 1.pantā[11]. Tādēļ valstij ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums ierobežot šādus izteikumus. Atcerēsimies, ka vārdam ir ļoti liels spēks, jo, kā, skaidrojot holokausta aizsākumus, norādījuši daži genocīda pētnieki: „Aušvice netika uzcelta no ķieģeļiem, bet no vārdiem”.
___________________________
[1] Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2008. gada 6. marta spriedums lietā Nr. K04-0145-08/3.
[2] Spriedums nav stājies spēkā, jo par Rīgas apgabaltiesas spriedumu apelācijas sūdzību iesniedza apsūdzētais un viņa aizstāvis, un tiesā ir saņemts arī prokurora protests.
[3] Rīgas tiesas apgabala prokuratūras 2007. gada 22. augusta lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu lietā Nr. 11840001107.
[4] Kopējais soda laiks gan tika noteikts viens gads un seši mēneši, ņemot vērā iepriekš neizciesto sodu par citu noziedzīgu nodarījumu.
[5] Satversmes 100.pants: „Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.
[6] ECT 1976. gada 7 .decembra spriedums lietā Handyside v. The United Kingdom, 48. punkts.
[7] Skatīt, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1979. gada 11. oktobra lēmumu lietā Glimmerveen un Hagenbeek pret Nīderlandi un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 16. novembra lēmumu lietā Norwood pret Apvienoto Karalisti.
Pieejami HUDOC datu bāzē:
http://cmiskp.echr.coe.int/tkp197/search.asp?skin=hudoc-en (pēdējo reizi skatīts 26.04.2008).
[8] Krimināllikuma 78. panta 1. daļa paredz, ka:
”Par darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā, etniskā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.”
[9] Konvencijas 4.pants, cita starpā, paredz:
„Dalībnieces valstis nosoda dažāda veida propagandu un visas organizācijas, kuras pamatojas uz vienas rases vai noteiktas ādas krāsas vai etniskās izcelšanās cilvēku grupas pārākuma idejām vai teorijām vai kuras cenšas attaisnot vai atbalstīt dažāda veida rasu naidu un diskrimināciju, un apņemas nekavējoties veikt pozitīvus pasākumus dažādas kūdīšanas uz diskrimināciju vai diskriminācijas aktu izskaušanai.
Šai nolūkā dalībnieces valstis saskaņā ar Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas principiem un tiesībām, kas skaidri formulētas šās Konvencijas 5. pantā, turklāt:
pasludina, ka jebkāda ideju izplatīšana, kuras pamatojas uz rasu pārākumu vai naidu, jebkāda kūdīšana uz rasu diskrimināciju, kā arī visi vardarbības akti vai kūdīšana uz šādu aktu izdarīšanu pret jebkuru rasi vai personu grupu ar citu ādas krāsu vai etnisko izcelšanos, kā arī dažādas palīdzības sniegšana rasistiskās darbības veikšanai, ieskaitot tās finansēšanu, ir noziegums, ko soda likums;[..]”. Konvencijas teksts latviešu valodā pieejams: www.humanrights.lv (pēdējo reizi skatīts 26.04.2008).
[10] Pakta 20.panta 2.daļa paredz: “Jebkāda rīcība, kas aizstāv nacionālu, rasu vai reliģisku naidu un ir kūdīšana uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību, jāaizliedz ar likumu.” Pakta teksts latviešu valodā pieejams: www.humanrights.lv (pēdējo reizi skatīts 26.04.2008)
[11] ANO Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 1.pants: „Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā.”