Foto: Michael Thompson
Valsts atbildība ir veikt pienācīgu [i]Reģu[/i] traģēdijas izmeklēšanu, nevis pievērt acis uz 26 dzīvību zaudējumu.
Strausa politika — slēpt galvu smiltīs un pievērt acis uz problēmām — ļauj dzīvi turpināt ierastajā ritmā, un aizmirst par atbildību, vienalga, personisko, morālo vai politisko. Arī Reģu traģēdijas raisītos neatbildētos jautājumus par tās cēloņiem, amatpersonu atbildību un aprūpes kvalitāti valsts atbildīgās iestādes ātri vien vēlējās aizmirst.
Pēc 26 cilvēku sadegšanas ugunsgrēkā sociālās aprūpes centrā Reģi labklājības ministre Dagnija Staķe neuzskatīja par nepieciešamu uzņemties politisko atbildību un demisionēt. Demisijas rakstu viņa iesniedza pusgadu vēlāk — 31.oktobrī. Un tam nebija saistības ar valstij savu dzīvību uzticējušu cilvēku nāvi, bet gan ar pensijām. Tajā pašā dienā Kurzemes tiesas apgabala prokuratūra informēja par prokurores Aivijas Kārkliņas plāniem izbeigt kriminālprocesu sociālās aprūpes centra Reģi traģēdijas lietā, pamatojoties uz to, ka „nav iespējams noskaidrot nevienu cilvēku, kas būtu saucams pie atbildības”[1], jo neesot izdevies iegūt ekspertīžu pierādījumus par ugunsgrēka izcelsmi. Nedēļas laikā gan prokuratūras attieksme bija mainījusies, jo 7. novembrī Kurzemes tiesas apgabala virsprokurors Andris Mikuļskis pieņēma lēmumu lietā nomainīt prokuroru, lai nodrošinātu pilnvērtīgāku un objektīvāku pirmstiesas izmeklēšanu.
Taču, raugoties no Latvijas starptautisko saistību viedokļa, diskusijai par to, turpināt vai neturpināt izmeklēšanu un kriminālprocesu, nemaz nebūtu jānotiek, jo skaidrs, ka valstij ir pienākums Reģu lietu pienācīgi izmeklēt. Reģu iemītnieki bija uzticējuši savu aprūpi valstij, kura diemžēl nenosargāja viņu dzīvības.
Uzreiz pēc traģēdijas 17 sabiedriskās organizācijas, tai skaitā vairākas starptautiskās organizācijas nosūtīja atklātu vēstuli Latvijas valdībai un Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim[2], prasot steidzamu un efektīvu neatkarīgas iestādes veiktu izmeklēšanu, kā to paredz Latvijai saistošās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECK) 2. pants[3], kas nosaka, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.
No Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses izriet, ka valstij ir „pozitīvais pienākums” pieņemt saprātīgus mērus, lai aizsargātu cilvēka dzīvību. Piemēram, Sieminska lietā pret Poliju[4], gan arī Calvelli lietā pret Itāliju[5] tiesa uzsvēra, ka valsts pozitīvais pienākums aizsargāt dzīvību ietver arī prasību pēc vadlīnijām slimnīcām par pacientu dzīvību aizsardzību. Tāpat valstij arī ir „procesuālie pienākumi” izveidot tādu tiesisko mehānismu, kas pienācīgi aizsargā dzīvību.
Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi nāves gadījumu izmeklēšanai ir jābūt neatkarīgai, efektīvai un pienācīgi ātrai. Ar efektīvu izmeklēšanu tiesa saprot praktisku neatkarību un hierarhisku vai institucionālu saikņu trūkumu starp izmeklējamo un izmeklējošo institūciju. Pienākums izmeklēt ir arī gadījumos, kad cilvēks mirst nevardarbīgā nāvē, atrodoties veselības aprūpes speciālistu aprūpē un atbildībā.
Lai ievērotu ECK 2. panta nosacījumus, valstī ir jābūt izveidotai izmeklēšanas sistēmai, kas ietver sekojošas garantijas:
- izmeklēšanu publiski veic neatkarīga institūcija;
- izmeklēšanai jābūt pilnīgi precīzai, kā arī jāspēj noteikt un inkriminēt atbildību par nāves iestāšanos;
- ja ir atbildīgi valsts pārstāvji, izmeklēšanai jābūt spējīgai konstatēt, vai nonāvēšana ir vai nav attaisnojama 2. panta 2. paragrāfa izpratnē;
- izmeklēšanai jāļauj efektīvi iesaistīt tuvākos radiniekus, lai aizsargātu viņu likumīgās intereses. [6]
Reaģējot uz cilvēktiesību organizāciju atklāto vēstuli, savā 4. aprīļa atbildes vēstulē Labklājības ministrija (LM) rakstīja, ka „tūlīt pēc notikušās traģēdijas izmeklēšanu uzsāka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests un Kuldīgas rajona policijas pārvalde”, dienesta izmeklēšanu par amatpersonu atbildību veikusi arī LM, bet attiecībā uz jautājumu par neatkarīgas iestādes veiktu steidzamu un efektīvu izmeklēšanu 2. panta kontekstā LM norādīja, ka tā esot LR Tiesībsarga kompetence.
Šī LM atbilde liek secināt, ka diemžēl valsts institūcijām nav īstas izpratnes par Latvijas starptautiskajām saistībām un konkrēti ECK 2. panta interpretāciju. LR Tiesībsargs gan 27.februārī nosūtīja vēstuli LM un Iekšlietu ministrijai ar ieteikumiem, kam izmeklēšanas laikā pievēršama uzmanība, vadoties no Tiesībsarga darbinieku līdzšinējās pieredzes, veicot pārbaudes vizītes sociālās aprūpes centros. Tomēr ECK 2. panta prasībām atbilstošas izmeklēšanas veikšana nav īsti Tiesībsarga kompetence.
No Latvijas starptautisko saistību viedokļa raugoties, nav šaubu, ka valstij ir pienākums Reģu lietu pienācīgi izmeklēt. Valsts atbildība ir veikt pienācīgu izmeklēšanu, nevis pievērt acis uz šo 26 dzīvību zaudējumu, jo ikviens, arī cilvēks ar garīgiem traucējumiem, ir vērtība pati par sevi.
Traģēdija skaidri norādīja uz trūkumiem, piemēram, uz aprūpes standartu trūkumu, vadlīniju trūkumu attiecībā uz aprūpes personāla skaitu naktīs. Traģēdijas dēļ pirmo reizi plašāka sabiedrība uzzināja, ka daudzi esošie pansionātu iemītnieki varētu dzīvot grupu mājokļos, nevis īpašās institūcijās. Traģēdija arī vedināja vērtēt kontrolējošo iestāžu lomu. Piemēram, ja jau iepriekš bija konstatēta neatļauta būvniecība Reģu bēniņos, tad kāpēc šim konstatējumam nebija tālāku seku, proti, aizliegumam bēniņos izvietot klientus?
Par šiem trūkumiem pirmajos pāris mēnešos pēc ugunsgrēka aktīvi diskutēja arī masu saziņas līdzekļos. Vai ir sekojusi tālāka atbildīgo institūciju —Sociālo pakalpojumu pārvaldes un LM rīcība, lai novērstu šos trūkumus un izstrādātu kvalitatīvi jaunu aprūpes politiku cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem — tādu, kas nevis izolē, bet iekļauj sabiedrībā? Bijusī ministre Dagnija Staķe solīja Sociālo pakalpojumu pārvaldes funkcionālo auditu, kas droši vien arī tika veikts, tikai diemžēl plašākai sabiedrībai līdz šim nav bijuši pieejami audita rezultāti.
Atgriežoties pie izmeklēšanas, būtiskas ir atbildes ne tikai par ugunsgrēka izraisītāju, bet arī par personāla lomu — vai līdzšinējie aprūpes standarti sociālās aprūpes centros ir bijuši pietiekami, lai pasargātu klientus, kas uzticējuši savu aprūpi valstij? Reģu traģēdijai būtu jāmudina politikas veidotāji vērtēt, vai institucionālā aprūpe ir labākā aprūpes forma un vai tā spēj nodrošināt pilnvērtīgu dzīves kvalitāti cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem. Tāpēc žēl, ka nu jau bijusī ministre par savu lielo panākumu uzskata projekta izveidošanu jaunas institūcijas veidošanai tā vietā, lai sāktu veidot tādu aprūpes politiku, kas psihiatrijas pakalpojumu lietotājiem ļautu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
_______________________
[1] „Prokurore turpina vērtēt un analizēt kriminālprocesā par ugunsgrēku „Reģos” savāktos pierādījumus”, ziņu aģentūra LETA, 02.11.2007.
[2] http://www.humanrights.org.lv/html/lv/aktual/29049.html?yr=2007
[3] 1.” Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Nevienam nedrīkst ar nolūku atņemt dzīvību, izņemot ja tiek izpildīts tiesas spriedums pēc apsūdzības noziegumā, par kuru likums paredz šādu sodu.”
2. Dzīvības atņemšana netiek uzskatīta par šī panta nosacījumu pārkāpumu, ja tā notiek spēka pielietošanas rezultātā, nepārsniedzot galējās nepieciešamības robežas:
– aizstāvot jebkuru personu pret nelikumīgu vardarbību;
– lai veiktu likumīgu aizturēšanu vai aizkavētu likumīgi aizturētas personas bēgšanu;
– veicot likumīgas darbības ar nolūku savaldīt dumpi vai apvērsumu.
[4] Sieminska v Poland (37602/97, 29.03.2001.)
[5] Calvelli and Ciglio v Italy (32967/96, 17.01.2002)
[6] MDAC, Mācību materiāli juristiem un nevalstiskajām organizācijām par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un cilvēku ar garīgās veselības traucējumiem un/vai attīstības traucējumiem tiesībām, http://www.mdac.info/documents/pack%20in%20Latvian.doc, 8.lpp.
Atklāta vēstule Latvijas valdībai
Case of Calvelli and Ciglio v.Italy
Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija